Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta recenzija. Ainavas un sakari

Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta raža – divi pirmatskaņojumi un sen nedzirdēti opusi

Nu jau ar pilnu pārliecību var teikt, ka ikgadējo latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu tradīcija ir godam izturējusi laika pārbaudi un pierādījusi savu lietderību. 2005. gadā pēc mūzikas vēsturnieka Arnolda Klotiņa ierosinājuma ar pirmo šāda veida koncertu tika atzīmēta latviešu simfoniskās mūzikas 125 gadu jubileja. Tagad, pēc 12 gadiem, jau varam pārlūkot bagātīgu latviešu mūzikas lielkoncertu ražu.

 

Gaidām statistiku

Vienpadsmit lielkoncertu gaitā celti gaismā gan sen nedzirdēti un nepelnīti aizmirsti skaņdarbi (nevar nenovērtēt arī paveikto vecmeistaru rokraksta partitūru atjaunošanas un digitalizēšanas jomā), gan speciāli pasūtīti un pirmatskaņoti opusi, izmantojot lielkoncertus par platformu latviešu profesionālās akadēmiskās mūzikas popularizēšanai un attīstībai. Labprāt ilustrētu un pamatotu šo apgalvojumu ar precīzu un visaptverošu statistiku (cik jaundarbu, cik vēsturisko atradumu un partitūru atjaunojumu, cik mūzikas apritei un tās meistariem atdotu parādu), taču šāda datu apkopojuma manā rīcībā diemžēl nav. Būtu vērts tādu izveidot. Reiz mēģināju pati, taču nav viegli sadzīt rokā visas programmas, kur nu vēl izmaiņas, kuras dzīve dažās programmās ieviesusi pēdējā brīdī.

Šajos gados lielkoncertu programmās meklēts gan žanriskais līdzsvars, gan izmēģinātas dažādas norises formas. Beidzot tas neieilgst līdz vienpadsmitiem vai pat ilgāk naktī, kad pilsētā jau beidzis kursēt sabiedriskais transports. Rīkotājs (Latvijas koncerti) arī iemanījies programmu sakārtot tā, lai klausītājiem vairs nav jāgarlaikojas, vērojot marginālas videoetīdes, un programmas vadītājam jāstiepj garumā runāšana, gaidot, kad beigsies kārtējā skatuves pārkārtošana.

Atrasts optimālais laiks koncertu gada kalendārā, lai nekonkurētu, piemēram, ar Adventes laika koncertu drudzi. Tomēr joprojām – arī 11. februāra koncertā – bija jājautā – mīļie draugi, bet kur tad simfonija? Vienalga, jauna vai senāk rakstīta. Vēl joprojām dominē koncertžanrs vai cita veida darbi ar solistu uzmanības centrā. Toties nav peļami atcerēties komponistus vismaz jubilejas reizē – konkrēti pagājušās sestdienas koncerta programmā tika godināta klasiķa Jāņa Mediņa 140. jubileja (starp citu, tik tikko – 13. februārī). XX gadsimta avangardiskākajam latviešu komponistam intelektuālim Gundarim Ponem šogad apritētu astoņdesmit pieci, Pēteri Plakidi klausījāmies un arī pašu sastapām 70 gadu jubilejā, Gundegai Šmitei aprit četrdesmit, Arturam Maskatam – sešdesmit. Komponista nejubilāra šoreiz nebija neviena.

 

Mantojums un jaunatklāsme

Ar sirsnībā un nacionālromantismam raksturīgi pastorālās nokrāsās gleznoto Jāzepa Mediņa Dzimtenes ainavu Liepājas simfoniskais orķestris sava diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā "iesildījās" modernistiski sarežģītajai un asskanīgajai Gundara Pones Vijoļkoncerta orķestra partitūrai. Te vārdnīca pilnīgi cita, tiem laikiem (koncerta sacerēšanas 1959. gadam) pie mums galīgi neparasta. Lai gan modernismā toni diktē intelektuālas rotaļas un eksaktas sistēmas, Vijoļkoncerts ir ļoti ekspresīvs, emocionāli spriegs, turklāt plašā amplitūdā no trauslas, elēģiskas lirikas līdz vērienīgiem žestiem un spēcīgam, straujam, enerģiskam un neatlaidīgam dzinēja motoram. Tam visam vēl piepulcējot bagātīgo spēles veidu (štrihu) paleti un nebūt ne vienkāršās attiecības ar orķestri, Pones Vijoļkoncerts šķita tieši kā radīts solistei Ilzei Zariņai, kura, atskaņojot šo koncertu, atkārtoja kādreizējo sava tēva ilggadējā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistara Valda Zariņa varoņdarbu 1983. gadā.

Pēc ilga pārtraukuma atgriežoties pie Pētera Plakida Dziedājuma, kas 1986. gadā tapa kā komponista velte Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sešdesmitgadei, šodienas LNSO daudziem ļāva iepazīt sava agrākā klarnetista Gunta Kuzmas diriģenta talantu un tā skolojumu jau otrajā akadēmiskajā pakāpē – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā (Andra Vecumnieka klasē). Modāli diatoniskais Dziedājums, protams, nav simfonija, taču ļauj orķestrim izpausties gana bagātīgi – te izceļot dziedošās stīgas, te pastorālos koka pūšaminstrumentu līniju vijumus, kas brīžiem pārauga t. s. orķestra pedālī (gari vilktās skaņās, harmonijās), jau citādā veidā uzburot telpisku, dzīvu Latvijas ainavu. Tā līdzīgi citiem Plakida simfoniskajiem darbiem (Leģenda, Sasaukšanās) apbur ar estetizēti arhaisko kolorītu, kurā iekļaujas pat basģitāras replikas.

Savukārt Gundega Šmite ne tikai ierakstāma vēsturē kā latviešu mūzikā pirmā akordeona koncerta autore, tādējādi papildinot instrumentālā koncertžanra tālākvirzību, bet arī priecēja ar ļoti interesantām, oriģinālām orķestra tembrālajām krāsām, ritmiem un pat intonācijām, kuras sasmēlusies savā tagadējā mītnes zemē Grieķijā. Koncerta solistam Artūram Novikam piemīt pacietība, precizitāte un izsmalcinātība, bez kuras šī opusa interpretāciju grūti iedomāties, jo akordeons ilgstoši tiek nevis demonstrēts, bet gluži otrādi – integrēts orķestrī.

 

Brīvs no baleta

Kāds paradokss: kad Arturs Maskats sakomponēja savu slaveno simfonisko Tango, to tikai vēlāk novērtēja un izmantoja arī kā potenciāli horeogrāfisku darbu. Savukārt tagad komponists radījis astoņdaļīgu svītu par sava baleta Bīstamie sakari mūziku, tā atbrīvodams mūziku no baleta. Pareizi darīts, jo baleta iestudējumā, ko Latvijas Nacionālajā operā 2006. gadā veidoja Kšištofs Pastors, tieši mūzika izrādījās visvērtīgākā, saviļņojošākā sastāvdaļa. Saglabājot deju žanrus (polonēze, paspjē, žīga, mizete, kontrdanss), laikmeta tembrālās zīmes (klavesīns Daces Kļavas un Mārtiņa Zilberta izpildījumā) un pāradresējot kontrtenora āriju soprānam Elīnai Šimkui, komponists radījis emocionāli jūtīgu, sāpīgu pasauli, kuru kopā ar solistiem izdzīvoja Mārtiņa Ozoliņa diriģētais Latvijas Nacionālās operas orķestris.

Teju ik daļā no šķietami nevainīgas rotaļas izaug muzikāla drāma, tā "aizdejojoties" līdz vairākām skaudrām kulminācijām, atkailinātai kaislībai un nenovēršamai traģēdijai. Lai ko arī diktētu laikmets un mode, Arturs Maskats stoiski apliecina mūzikas sūtību saviļņot, raisīt līdzpārdzīvojumu. Savā mūzikas valodā un semantikā – tostarp baroka žanru citējumā un arī atļaujoties būt pavisam tuvu, bet neiekrist banālajā – viņš, manuprāt, ir tuvs Alfrēdam Šnitkem.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja