Skaidrs, ka jauniešu kora Kamēr… jaunās latviešu tautasdziesmai veltītās autorprogrammas nosaukums Amber Songs/Dzintara dziesmas radies, lai pieskaņotos Rīgas 2014 tematiskajai līnijai Dzintara ādere, kurā tā iekļauta. Tomēr šis, par laimi, ir atbilstošs gadījums – gan dzintars, gan tautasdziesma ir mūsu dārgumi. Abi slīpējušies ilgākā laikā, abi silda maņas un sirdi.
Sešpadsmit zemju septiņpadsmit komponistu, kuri atsaukušies diriģenta Jāņa Liepiņa aicinājumam rakstīt latviešu tautasdziesmu apdares, – tas ir ievērojams vēriens, kas sola plašu pieeju spektru. Tomēr jābrīnās, cik latviski skanēja liela daļa jauno kompozīciju. Vai te apliecinājās etnomuzikologa Valda Muktupāvela atlasīto un tālāk pašu komponistu izraudzīto latviešu tautasdziesmu spēks, komponistu adaptēšanās instinkts vai pietāte pret piedāvāto materiālu? Augstu novērtējot iespēju paskatīties uz mums pašiem un mūsu mentalitāti no malas, ar citu acīm, tomēr jāteic, ka tieši tāpēc no šīs programmas gaidīju ko aizraujošāku un pārsteidzošāku.
Varbūt pie vainas tas, ka komponisti strādāja ar sev pavisam nepazīstamu materiālu vai dažos gadījumos – pat žanru, pirmoreiz mūžā rakstot korim a cappella. Dīvains ir arī iespēju sašaurinājums, kam par iemeslu ir skaitliski neproporcionālais kora koncertsastāvs: meiteņu vismaz divreiz vairāk nekā puišu (šķiet – 35/16). Varbūt vainīgs ir salīdzinājums, jo iepriekšējie Saules dziesmu cikli (gan Latvijas, gan pasaules) un Mēness dziesmu programma piedāvāja mākslinieciski daudz spilgtāku, oriģinālāku saturu.
Gandrīz kaleidoskops
Programma Amber Songs, kas izskanēja Latvijas Universitātes Lielajā aulā, bija visai neviendabīga, toties tajā uzreiz izcēlās spilgtie, paliekoši darbi. Piemēram, Pētera Plakida vitāli rotaļīgais Bumburjānis bumburēja un lietuviešu kormūzikas dižmeistara Vītauta Miškiņa Rotāšana, kuras kuplajā koru sabalsojumā komponists uzbūris krāšņu, daudzdimensionālu un harmonisku skaņutelpu. Tomēr, lūkojot pēc lielā pārsteiguma, kā pirmais negaidot jānosauc turku komponista Hasana Učarsu Ar laiviņu ielaidos apdare vienkāršajā un vienlaikus gana bagātīgajā korskaņas vērsumā. Iedvesmojoties no laivas līganā plūduma un radot ar mīlestību, komponistam izdevusies smalki izjusta, sirsnīga, īsteni muzikāla kormūzikas pērle.
Dziļi un pa īstam lūgšanu Vēja mātei izpratis Ksavjers Sarasola, to papildinot ar mūzikā un saturā radniecīgu savu – basku – tautasdziesmu. Austrietis Francs Hercogs dramaturģiski spēcīgi kā balādi risina Gula meitiņa traģisko stāstu.
Brīvs no Sidrabiņa lietiņš lija ritmiskajiem, lokālajiem stereotipiem, vācu komponists Mihaels Ostrziga savu Kaladū gleznoja kā sastingušu ziemas ainavu – gandrīz vokalīzi dzidri aukstos tembros. Ar dabisku kontrastu miju (lirika iepretim kustīgam minimālismam) uzrunāja poļu komponistes Kasjas Glovickas Tolku bolss. Asprātīgs humors etniskās balsīs lauzās cauri norvēģa Henrika Ēdegora maltuves dziesmai. Ar asociatīvi tēlainu poētismu uzrunāja putnu balsu faktūrās vītā Neviens putnis tā nepūta, kas apliecināja arī to, cik zinoši britu komponists Gabriels Džeksons orientējas Latvijas koru vokālajā un estētiskajā varēšanā. Vienkārša, taču saistoša ir Vladimira Martinova pieeja, liekot korim sevi pavadīt ar paša balsu "ermoņikām". Viņš neupurē slāvisko, un tas ir labi.
Šķiet, ka daži komponisti krituši sacensības grēkā, radot sarežģītībā pārspīlētus, tehniski ambiciozus, izteiksmē samocītus skaņdarbus, kā, piemēram, beļģu skaņraža Nikolasa Lensa Gaismeņa ausa. Šoreiz šajā virzienā pārspīlējusi arī talantīgā Evija Skuķe, kura pati dzied korī Kamēr… un bīstami eksperimentējusi ar tā sieviešu balsu galējām iespējām. Koris nepadodas un parāda, ka var arī to, tomēr bija skaidri dzirdams, ka viegli tas nav. Neraugoties uz projekta globālo vērienu, milzīgo ieguldīto darbu un izkopto koncerta norises formu un tēlu, programma ir kaleidoskopiska un palika summas, nevis atklāsmes līmenī. Koptēlu stiprināja lakoniski jēgietilpīgie Roberta Rubīna videoornamenti un Kristīnes Pasternakas veidotie jaunie tērpi, kuros meitenes uzzied maigā ābeļziedu krāsā.
Garainis, kas veicina vārīšanos
Nejauša, taču zīmīga bija sagadīšanās, ka tieši Dzintara dziesmu pirmatskaņojumu priekšvakarā turpat blakus – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā – studentu kora sniegumā klausītāju vērtējumam tika nodota cita mūsu etniskajos kodos balstīta programma Spodrē manu dvēselīt’ – patiesi iedvesmojošs akadēmijas kordiriģēšanas, etnomuzikoloģijas un kompozīcijas nodaļu sadarbības rezultāts, kurā uzmirdzēja gan mūsu meistaru, gan vēl tikai topošo komponistu jaundarbu pirmatskaņojumi kora un etniskajās balsīs un līdzās idejas ģeneratoram un katedras vadītājam Mārim Sirmajam izpaudās vairāki vēl studējošie diriģenti.
Šis koncerts piedāvāja dažus spilgtus radošus atklājumus, kas rādīja, ka meistari neiesūno; visspilgtākie un negaidītākie – Riharda Dubras saviļņojoši sentimentālais valsis Tu skaistā Dīva dōrza Rūze ar tautiskā garā paša radīto melodiju, Jura Karlsona enerģiskā, dzīvespriecīgi drastiskā svīta Šis tas un Gundegas Šmites Akmens dziesma.
Tas parādīja, ka aug četri ļoti varoši un talantīgi jaunie autori ar svaigu radošo domāšanu – Madara Pētersone, Jēkabs Jančevskis, Anna Ķirse (kura nebaidās pieslēgt folkloras pasaulei elektroniku) un Evija Skuķe, kuras talants pa īstam uzmirdzēja tieši šajā programmā. Pats galvenais – te Māra Sirmā vadībā modies garainis, kas veicina vārīšanos. Te visiem acis aizrautībā mirdz, kā tas sen nav redzēts akadēmiskā mācību iestādē.