Lai nokļūtu koncertzāles Lielais dzintars Eksperimentālajā zālē, kurā joprojām notiek Liepājas teātra izrādes, skatītājiem apsarga (aktieris Hugo Puriņš) uzraudzībā jāiziet cauri metāla durvīm. Tā ir robežšķirtne starp ieslodzījumu un brīvību, un izrādē Gaišās naktis ietvertās sarunas notiek cietuma iekšpusē. Brīdī, kad izrāde ir tapusi, viens no stāstītājiem jau ir atbrīvots.
Talantīgās horeogrāfes Kristīnes Brīniņas interese par dramatiskā teātra režiju un dokumentālo teātri vai, vēl precīzāk, verbatim metodi Liepājas teātrī jau izmantota pašlaik jaunākā aktierkursa diplomdarba izrādē Upe, kas apvienoja dokumentālu tekstu dokumentālā vidē un kustību partitūru. Attīstot savu interesi tālāk, režisore iet mazliet citu ceļu – materiāls jaunajam iestudējumam vākts ilgstoši, ir sakrāts vairāk nekā 40 stundu ierakstu arhīvs, bet dažādu tipāžu pētniecības vietā notikusi konkrētā izolētā vidē – cietumā – ieslodzītu cilvēku pakāpeniska izzināšana.
Kāpēc viņi ir šeit
Gaišajām naktīm vienlaikus ir divi uzdevumi – sociālais un mākslinieciskais. Programmiņā ir norādīts, ka izrāde veidota, "atturoties no morāla vērtējuma, lai dotu balsi ieslodzītajiem un sniegtu iespēju to uzklausīt citiem". Tā ir humāna, bet ļoti sarežģīti realizējama misija, ja ņemam vērā, ka trīs vīrieši ir notiesāti par smagiem noziegumiem – slepkavību vai līdzdalību tajā – un viņu ieslodzījuma termiņi ir ievērojami – no desmit līdz sešpadsmit gadiem. Iespējams, viens no galvenajiem izrādes autoru nolūkiem ir saskatīt ieslodzītajā cilvēku, un var teikt, ka tas izdodas, ciktāl mēs uzzinām par skarbajiem apstākļiem, kādos vīrieši ir pavadījuši savu bērnību. Taču par tālāko tādas pārliecības nav, jo pakāpeniski paši stāstītāji atklāj, ka nav jau gluži tā, ka viņu dzīve līdz tam noziegumam, par kuru viņi izcieš sodu, būtu bijusi ideāli tīra un skaidra.
Kristīne Brīniņa sevi definē ne tikai kā režisori, bet arī dramaturģi un horeogrāfi, dramaturģes asistents ir Henriks Eliass Zēgners, un viņu abu rokās acīmredzot ir bijusi materiāla koncentrēšana un atlase, lai izveidotu maksimāli kompaktu un iedarbīgu vēstījumu. Manuprāt, te tomēr nav izdevies izvairīties no zināmām problēmām, kas tīri objektīvi izriet no materiāla vākšanas un pasniegšanas metodes. Visticamāk, sarunās ar trim izrādes varoņu prototipiem ir tikuši uzdoti jautājumi. Mēs dzirdam tikai monologus, respektīvi, atbildes. Ja mērķis ir "dot balsi", tātad izpaliek asāki jautājumi un konfrontācija, piemēram, ar konkrēto lietu materiāliem, jo tad šie cilvēki emocionāli aizvērtos un viņiem nebūtu motivācijas turpināt sarunu seansus.
Pašlaik ir iespaids, ka vīrieši izmanto tikšanās ar Kristīni Brīniņu kā psihoterapijas seansus, kuros izstāstīt to, kas viņus nomāc. Mums neatliek nekas cits kā ticēt tam, ko viņi stāsta. Protams, paši stāstnieki brīžiem parūpējas par zināmu dramaturģiju, piemēram, pēc liriskas atmiņu ainas par sakaru ar kādu sievieti atzīstoties, ka viņš šo sievieti vēlāk apzadzis. Kāpēc tā noticis, mēs nesaprotam, bet īslaicīgais empātijas brīdis ir pārrauts, un to nav izdarījis neviens no malas.
Šaubas paliek
Izrādes programmiņā – no sirds iesaku to iegādāties – minēts arī, ka darba veidotāju emocionālā reakcija bijusi "ne tikai ārkārtīgi spēcīga, bet arī pretrunīga" un ietvērusi "gan līdzjūtību un skumjas, gan šausmas un dusmas, gan smieklus un prieku, gan ļoti daudz šaubu". Autoriem mēģinot panākt maksimāli neitrālu skatījumu uz ieslodzīto stāstiem, zināma daļa šī emocionālā fona ir paslēpta un absorbēta, bet šaubas gan ir palikušas.
Izrāde ir veiksmīgi apaudzēta ar papildinformāciju – foajē izstādīti ieslodzīto izgatavotie darbi, apmeklētāji tiek informēti par atbalsta mehānismiem un brīvprātīgo darbu. Dienā, kad Gaišās naktis skatījās Spēlmaņu nakts žūrija, pēc izrādes notika diskusija. Tomēr paliek neatbildēts jautājums, cik lielā mērā iestudējuma veidotāji ir vēlējušies pastāstīt sabiedrībai par cietuma realitāti, kura atsevišķās epizodēs ieskanas, tomēr svarīgāks ir šķitis cilvēciskais aspekts, vīriešu emocijas, bet tas, kas fiziski un garīgi ar viņiem šajos gados notiek, paliek puspateikts. Jā, ir sūdzības par ēdienu, ir samērā detalizēti parādīts nelegālu zīmīšu pārsūtīšanas tehniskais risinājums, savukārt no stāsta par nodarbībām, kam būtu jāpalīdz socializēties, drīzāk izskan neizpratne par veidu, kā tas mēģināts panākt. Respektīvi, cilvēks ir gan iesaistījies, bet sapratis no tā necik daudz nav. Ieslodzīto savstarpējo attiecību un iekšējās hierarhijas jautājums ir pavisam minimāli ieskicēts, bet ir taču zināms, ka ieslodzītā neformālais statuss lielā mērā nosaka to, kā viņam norit ikdiena cietumā visu ieslodzījuma laiku.
Personīgi man viena no spēcīgākajām epizodēm šķiet nevis izrādē, bet programmiņā kā papildmateriāls iekļautais stāsts par Andra (visiem trim varoņiem vārdi ir mainīti) pirmo sastapšanos ar grāmatu, kas notikusi karcerī. Vīrietim, kurš cietumā ir nonācis 26 gadu vecumā, pirmā tur izlasītā grāmata ir pasaka Nezinītis Saules pilsētā. Ja tas nebūtu dokumentāls stāsts, nudien nodomātu, ka autori ar metaforu bezmaz pārspīlējuši. Tomēr tā nav metafora.
Maksimāli askētiski
Kristīnes Brīniņas izvēlētais vēstījuma veids sintezē sevī vizuālu askētismu, aktieru tuvplānus attiecībā pret skatītājiem un Spāres Vītolas skaņu celiņu, kurā ir izmantoti arī autentiski cietuma vides trokšņi. Mākslinieka –8 izveidotā telpa koncentrē uzmanību tikai uz aktieriem, tāpat kā viņu apģērbs – iespējams, iespaidojoties no oriģināla, bet ar atsevišķām ļoti zīmīgām detaļām, lai pieminam kaut vai Artūra Irbes varoņa Dāvja sniegbaltās botas. Tiešais kontakts ar skatītājiem ir tik uzrunājošs pats par sevi, ka atsevišķi ilustratīvie elementi, piemēram, ieslodzīto vingrošana vai zupas šķīvis, šķiet neobligāti.
Trīs galveno lomu tēlotāji ir godīgi attieksmē pret saviem varoņiem un maksimāli iedziļinājušies viņu runas veidā un citās psihofiziskajās izpausmēs. Kārļa Artejeva Andris ir šķietami kluss un neveikls, intelektuāli daudzējādā ziņā nevainīgs, alkstošs pēc maiguma, bet diez vai spējīgs atmaksāt ar to pašu. Katrā ziņā šķiet, ka viņš no šīs trijotnes ir neaizsargātākais, kaut arī fiziski, iespējams, spēcīgākais. Valta Skujas Renārs cietumā nonācis, būdams ļoti jauns un uz visilgāko termiņu. Aktieris precīzi nospēlē jaunā vīrieša iedragāto nervu sistēmu, turēšanos pie cietuma paražām, cerības izveidot ģimeni un patiesi mīlēt sievieti, kā arī slāpēto vilšanos, kad tas neizdodas. Pa vidu paliek daudz kas neizstāstīts, taču pārdzīvojuma dziļums ir neapstrīdams. No sava paštēla salīdzinoši netālu palicis Artūrs Irbe, kurš savu varoni Dāvi rāda kā cilvēku, kas cenšas sevi attaisnot, bet līdz galam neizprot, ko tieši darījis nepareizi. Lielākoties tehniski organizatoriskas lomas ir Madarai Kalnai un Hugo Puriņam.
Gaišās naktis zināmā mērā sasaucas ar Elitas Kļaviņas dokumentālo filmu Iļģuciema māsas, kurā gan ir vairāk sadzīviskas konkrētības vides attēlojumā, ko pieļauj kino iespējas, un panākts emocionāls saviļņojums, jo runa tomēr ir par auditorijas empātiju pret sievietēm. Taču abus stāstus vieno cēloņsakarības starp varoņu nodarījumiem un pagātnē piedzīvoto vardarbību. Iespējams, atsevišķo monologu princips pastiprina šo sajūtu, bet šķiet, ka lielā mērā Gaišās naktis ir arī stāsts par vientulību.
Gaišās naktis
Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē Lielais dzintars 26.I, 2., 9.II, 1.III plkst. 19, 16.III plkst. 14
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 22–25