Fakts, ka Alvis Hermanis Vācijā par gada labāko operteātri titulētajā Berlīnes Komiskajā operā iestudē 1790. gadā – tātad gadu pirms nāves – sarakstīto Volfganga Amadeja Mocarta komisko operu Così fan tutte (Tā dara visas jeb Mīlētāju skola), kuru ģēnija mūzikas speciālisti piepulcē tolaik 35 gadus vecā Mocarta sarežģītākajiem opusiem, darīja bažīgu. Būsim atklāti – operas žanrs, kā šo vokālās drāmas žanru saprot mūsdienās, XVIII gadsimta nogalē atradās, maigi sakot, zīdaiņa autiņos, un Così fan tutte nav izņēmums, jo klausīties trīs stundas, kaut arī pasakainā harmonijas pasaulē vedošus, treļļu ansambļus (duets, trio, kvartets, sekstets – visa šā vokālā arsenāla Così netrūkst) ir diezgan mokoši. Īpaši, ja operas librets jeb sižets ir neticams līdz nemaņai: kā divas māsas var neatpazīt savus tikko uz karstām pēdām karā aizvadītos mīļākos/līgavaiņus, ja tie pēc desmit minūtēm, pārģērbušies par albāņiem, ierodas pie līgavām un sāk pretendēt uz abu meiteņu sirdi, roku un vēl ko citu?
Atliek pieņemt, ka abas meitenes tik tiešām Così fan tutte/kā dara visas – to vien sapņo, kā pārgulēt ar katru pa rokai patrāpījušos simpātisku vai vismaz eksotisku svešinieku, vai arī opera ir tik nosacīts žanrs, ka jau tolaik kalpojusi par sava veida eksistenciālu līdzību spoguli (greizo spoguli), lai – kā Così fan tutte gadījumā – testētu to, ko ar saprātu labāk nepārbaudīt, – proti, mīlestību, jūtas, kas nav racionāli skaidrojamas. Un tad jau var treļļot un trallināt, cik pietiek spēka. Lorenco da Pontes, tā sakot, dziesmu tekstos patiešām atrodamas visas tās skatuviskās tēmas, pat scēniskās detaļas (piemēram, serpento dell’amore jeb mīlas čūska/falla poētiskais apzīmējums), kuras Hermanis veiksmīgi teatralizējis savā iestudējumā.
Normunda Naumaņa rakstu par Alvja Hermaņa iestudēto Così fan tutte Berlīnes Komiskajā operā lasi 7. novembra KDi!