Žanru literatūra, pie kuras pieder arī zinātniskā fantastika, nereti tiek automātiski vienādota ar literatūru izklaidei, atpūtai, vienā vārdā – labai laika pavadīšanai. Tomēr šis apzīmējums vienlaikus diemžēl ietver arī norādi uz to, ka šī nav īpaši nopietni ņemama literatūra. Šī apzīmējuma zemteksts līdz ar to mazliet sarežģī dzīvi gan lasītājam, kurš to pieņem par grāmatas kvalitātes kritēriju, gan kritiķim, kurš spiests pieminēt darba žanrisko piederību, un pat autoram, it īpaši gadījumos, kad radīts darbs, kas atbilst žanra kritērijiem un tomēr paceļas daudz augstāk par izklaides literatūras latiņu, – un tā notiek biežāk, nekā mēs domājam.
Domas koncentrācija
Iespējams, šī kļūdainā, tomēr vispārpieņemtā analoģija ir viens no iemesliem, kāpēc izcilā kanādiešu rakstniece Mārgareta Atvuda īsti neatbalsta savu romānu klasificēšanu zinātniskās fantastikas vai antiutopijas žanrā, kaut gan daudzi no tiem atbilst abiem. Lai vai kā, nevar noliegt, ka Mārgaretas Atvudas romāni, kaut gan sižetiskā spriedze un iztēles lidojums tajos ir apbrīnojams, nevar tikt nodēvēti par izklaides literatūru tādā nozīmē, kādā saprotam "izklaidi".
Latviešu valodā šis vārds cita starpā norāda uz izkliedēšanu, (domu) novēršanu no konkrēta mērķa, taču Mārgaretas Atvudas romāni veic tieši pretējo – tie sakoncentrē lasītāja domu uz aprakstīto problēmu teju neiespējami asā lāzerstarā, un koncentrēšanās fokuss ir tik ciešs, ka varētu būt pat neomulīgs, ja vien šie romāni nebūtu sarakstīti tik žilbinoši talantīgi.
Viens no Mārgaretas Atvudas izcilākajiem darbiem Kalpones stāsts, kas latviešu valodā tika izdots 2015. gadā, angliski iznāca 1985. gadā. Iedvesmu sarakstīt antiutopiju rakstniece guva, kādu laiku pavadot tolaik vēl mūra sašķeltajā Berlīnē, tātad burtiski soļa attālumā no režīma, par kuru tolaik sašuta "brīvā pasaule". Taču būtu kļūda uzskatīt, ka Kalpones stāsts varēja tapt un tikt adekvāti nolasīts tikai tolaik, tieši tāpat kā – diemžēl! – kļūda būtu uzskatīt par savu laiku pārdzīvojušiem citu izcilu antiutopiju autoru – Džordža Orvela, Oldesa Hakslija, Jevgeņija Zamjatina un citu – darbus.
Kalpones stāsts ir vēstījums par totalitāri teokrātisko Gileādas valsti, kura rakstnieces iztēlotajā netālajā nākotnē (apmēram 2000. gadā) atrodas ASV vietā un kurā vīriešu autokrātija apzināti kropļotu Bībeles interpretāciju un neslēptas varaskāres rezultātā strikti iedalījusi sieviešu populāciju sev noderīgās kategorijās: reprezentatīvajās Sievās, mājkalpotājās Martās, reprodukcijai noderīgajās Kalponēs utt. Stāsta aktualitāti nemazina kopš publicēšanas aizritējušie gadu desmiti: to apliecina gan fakts, ka pirms dažiem gadiem romāns atkārtoti ekranizēts (triju sezonu seriāls uz ekrāniem parādījās 2017. gadā), gan autores aktīvā darbība sociālajos tīklos, īpaši Twitter, kur rakstniece savās antiutopijās izteiktos brīdinājumus atklāti pielīdzina daudzām pasaulē sastopamām domas tendencēm, īpaši šovinisma un kristīgā fundamentālisma aspektos. Tāpēc nepārsteidz fakts, ka 2019. gadā nāca klajā romāna turpinājums Liecinieces, kas pirms neilga laika izdots latviešu valodā Silvijas Brices pilnskanīgajā tulkojumā – tas jāuzsver jo īpaši oriģināla valodiskās daudznozīmības dēļ.
Dubultais lasījums
Nosaukt Liecinieces par Kalpones stāsta turpinājumu vienlaikus ir pareizi un nav. Nē, jo stāsts atsākas aptuveni piecpadsmit gadu pēc pirmajā grāmatā aprakstītajiem notikumiem, pareizi – jo tas skar to pašu problēmloku. Tiesa, būdama talantīga rakstniece, Mārgareta Atvuda necenšas vēlreiz smelt no tās pašas zelta āderes, bet, atsaucoties daudzu lasītāju jautājumiem par Gileādas tālāko likteni, rada jaunu stāstu, kaut arī tā darbība notiek turpat un vismaz daži tēli lasītājam jau ir pazīstami. "Vēsture neatkārtojas, toties rīmējas," spriež viens no vēstītājiem. Taču stāstījuma metodika un tonalitāte ir mainījusies.
Kalpones stāstu pirmajā personā vēsta viena no "pirmās paaudzes" Kalponēm, sava saimnieka vārdā nodēvēta par Zemfredu (t. i., Freda īpašumu). Būdama ieslodzīta gan fiziski četrās sienās, gan metaforiski savā prātā, vēstītāja vērpj pašanalītisku, klaustrofobisku stāstījumu, kuru raksturo liela vērība detaļām un augoša, taču slāpēta spriedze. Kalpones stāsts turklāt lasāms vēl arī pavisam citā skatījumā – kā vēstījums par tekstu. Ne velti romāna pēdējā nodaļa ir kādas konferences referenta ziņojums par šo atrasto stāstu, un arī pašas Zemfredas teikto caurvij nemitīgas atsauces uz atmiņas un vārda neuzticamību, dzīvi kā tekstu un attiecīgi – pārrakstāmu, interpretāciju maldīgumu.
Liecinieces šo dubulto lasījumu savā veidā turpina, taču vēstījums izskan trijās dažādās balsīs. Vienu no tām atceramies no pirmās grāmatas – tā ir sieviešu kopienu uzraudze, viena no režīma varas pīlāriem Tante Lidija, savukārt divas pārējās ir jaunas sievietes, no kurām viena – Agnese – ir izaugusi Gileādā un tāpēc nepazīst dzīvi ārpus tās, otra – Deizija – ir dzimusi brīvajā Kanādā un savukārt nezina neko par Gileādu.
Vairāk spriedzes
Šādi tekstā krustojas trīs skatpunkti, no kuriem intriģējošākais un daudzšķautņainākais ir negatīvā personāža domu gājiens. Salīdzinājumā ar Kalpones stāstu romāns ir pilns aktīvas, ārējas darbības, jo nevienu no vēstītājām režīms neierobežo tā kā Zemfredu, attiecīgi tekstā ir daudz vairāk tieši nolasāmas spriedzes un piedzīvojuma elementu.
Mārgareta Atvuda intervijās atklāj, ka Liecinieces rakstītas, lai izstāstītu par Gileādas valsts sagrūšanu, tāpēc teksts ir drīzāk ekstraverts, nevis iekšupvērsts un spriedze tajā ir ne tik daudz psiholoģiska, cik sižetiska. Vienlaikus Liecinieces saglabā un turpina Kalpones stāstā aizsākto tēmu par teksta, atmiņu, dokumenta, liecības daudzveidīgo būtību. Oriģinālā romāna nosaukums ir Testaments, ko var tulkot gan kā "liecības", gan kā atsauci uz Veco un Jauno Derību (kā viens no teksta neuzticamības piemēriem romānā apskatīti arī biblisko tekstu "pielāgoto" interpretāciju gadījumi), un arī šīs grāmatas pēdējā nodaļa ir konferences referāts, kurš tiek lasīts vairākus gadsimtus pēc aprakstītajiem notikumiem un kurā mēģināts analizēt ne tik daudz notikušā saturu, cik dokumentālo liecību uzticamību.
Abu jauno sieviešu liecības ir atšifrētas no audioieraksta, Tantes Lidijas atmiņas saglabājušās pieraksta veidā, pašu informantu vairs nav starp dzīvajiem, un visi dokumenti, protams, raisa jautājumu, cik precīzi mēs fiksējam notiekošo atkarībā no tā, kādu iespaidu par sevi gribam radīt un saglabāt vēsturei. Ja paturam to prātā, tieši Tantes Lidijas vēstījums kļūst par centrālo visā darbā un savā ziņā ir kā intriģējoša antitēze Zemfredas stāstam.
Diskusija par cilvēka uzvedību ekstraordināros apstākļos, izvēlēm ētiski sarežģītās situācijās, personisko un kolektīvo atbildību – šīs tēmas Lieciniecēs tiek izvērstas nesaudzīgā tuvinājumā. Īsi un konkrēti, kaut pārmēru optimistiski, to formulē Lidijas retoriskais jautājums: "Kā es varēju izturēties tik slikti, tik nežēlīgi, tik muļķīgi? – tu jautāsi. Tu pati nemūžam nebūtu darījusi neko tamlīdzīgu. Bet tev tas arī nemūžam nebūs bijis jādara." Viņa par to ir pārliecināta, autore – ne gluži.
Tomēr skaidras atbildes ne uz vienu problēmjautājumu netiek sniegtas, jo romāns nepārprotami pauž: skaidru atbilžu esamība pati par sevi liktu apšaubīt gan pašas atbildes, gan to sniedzēju. Un antiutopija – tāda kā Mārgaretas Atvudas romāni – visbiežāk brīdina tieši no tā: nereti attālums starp "es labāk par tevi zinu, ko tev darīt" un Gileādas valsti var izrādīties pavisam niecīgs.