Runājot par Latvijas mūzikas eksporta iespējām, daudz ticis spriests par to, kāda mūsu mūzika spētu ieinteresēt klausītājus ārzemēs. Tāda, kas ir pēc iespējas autentiska un ko izdzirdot uzreiz kļūst skaidrs, no kurienes tā nāk, vai – tieši otrādi – skanējuma ziņā atbilstoša kaut kādiem starptautiskajiem standartiem? Acīmredzot, baidoties izcelties ar šeit par biedu uzskatīto Austrumeiropas valsts provinciālismu un koncentrējoties uz otro variantu, iepriekšējos gados liktas lielas cerības uz Carnival Youth un Krisu Nou, Valsts kultūrkapitāla fonda neakadēmiskās mūzikas atbalsta mērķprogrammas konkursā viņiem piešķirot arī vairāk nekā trešdaļu no 2019. gada valsts līdzfinansējuma starptautisko turneju rīkošanai. Ceļošanas ierobežojumi pēdējos divos gados, protams, daudz ko mainījuši, visādiem plāniem vai iestrādēm pārvelkot svītru pāri, un varbūt tikai tāpēc mūs nav sasniegušas ziņas par abu projektu grandiozajiem starptautiskajiem panākumiem.
Pretī labākai dzīvei
Jebkurā gadījumā vērts lūkoties nākotnē, meklējot nākamos kandidātus, ja iepriekšējie sākuši buksēt, un tādi ir, turklāt spilgtāki par iepriekšējiem. Šajā brīdī gribas izcelt divus, kurus vieno vairākas lietas. Gan grupa Podruga, gan Perestroika šoruden izdevusi savu debijas pilnmetrāžas albumu – attiecīgi Sextasy un Memorial Server. Abām dziesmas ir katram bērnam pasaulē šodien saprotamajā angļu valodā, savukārt grupu nosaukumos ir krievu valodas vārdi, kas var kalpot gan par turpmākās karjeras gāzes, gan bremzes pedāli – atkarībā no klausītāju un potenciālo atbalstītāju politiskajiem uzskatiem un aizspriedumiem, izcelsmes un vecuma.
Runājot par pašu grupu dalībnieku saistību ar nosaukumiem – Podrugas līderei Alisei Stefanovičai tas patiešām ir vārds no dzimtās valodas, bet Perestroikai krievu mēle un arī Mihaila Gorbačova sāktais pārmaiņu laiks, ar ko saistās nosaukums, ir gana svešas lietas, lai tā būtu tikai nepiedzīvotas vēstures eksotika. Turklāt viss ir sācies, pamatdalībniekiem Otomāram Krišjānim un Rūdolfam Ozolam satiekoties pat nevis Latvijas teritorijā, bet Amsterdamā. Katrā ziņā pluss var būt arī abu grupu nosaukumos izmantoto vārdu pozitīvā nokrāsa, kas norāda uz virzību pretī labākai dzīvei un draudzībai. Tātad nav tik traki kā savulaik grupai Komjaunatne, kas savu no komunisma celšanai audzinātās jaunatnes organizācijas aizgūto nosaukumu ātri vien nomainīja uz mazāk diskutablo, bet no tiem pašiem laikiem paņemto – Rīgas modes. Tāds nosaukums bija gan glancētam žurnālam, gan progresīvam apģērbu šūšanas namam pilsētas centrā.
Zvani, nāc draudzēties!
Muzikālo projektu Podruga pirmoreiz dzirdēju Radio NABA un Latvijas Universitātes 2018. gada jauno grupu konkursā Hadrons, kurā Alise Stefanoviča uzstājās vienatnē, dziedot ar saprogrammētu elektronisko pavadījumu. Uzmanību uzreiz piesaistīja viņas balss ar izteikto vibrato, kāds popmūzikā sastopams reti, un pakāpeniski Podruga no viena cilvēka projekta izauga par grupu ar četru mūziķu sastāvu, kas ierakstījis arī albumu Sextasy. Tas tika nosvinēts ar vērienīgu, spilgtu garderobes un scenogrāfijas, gaismu un pat akrobātikas elementiem pilnu šovu Vagonu zālē – vietā, kas atklāta nesen un jau kļuvusi par nozīmīgu Rīgas koncertdzīves pieturas punktu.
Alise spēj piesaistīt ne vien ar savu unikālo balsi, lipīgajām melodijām un prasmīgi veidotiem, gotikas skartiem aranžējumiem, kuros liela nozīme izceltai ritma grupai (Jana Petkus – bass, Kārlis Lazdovskis – bungas) un virtuozi kaucošām ģitāras partijām (Ričards Dauksts), bet arī ar izaicinošu vizuālo tēlu, kas attaisno albuma nosaukumu un dod efektīvu prettriecienu aizvadīto gadu tendencei jebkādu seksisma uzsvēršanu kritizēt kā izmiršanai nolemtu un sabiedrības veselību graujošu bezgaumību. Taču tieši pēc pandēmijas ierobežojumiem ir novērojama tāda kā dabiskās identitātes un brīvības uzsvēršanas eksplozija, ko nevar apturēt, – pie ieejas prezentācijas koncertā biļetes kontrolēja un arī apmeklētāju rindās dejoja jaunā, vizuāli uzkrītošā panku viļņa sekotāji, kasetes un īpašos suvenīrus tirgoja aktuālās jauniešu grupas ŠŅK dalībniece, uz skatuves un tās priekšā notika erotikas piesātināts teatrāls šovs. Nav šaubu, ka Podrugu būtu nepieciešams parādīt klausītājiem arī ārpus Latvijas, kam digitālajā laikmetā nav robežu neklātienē, bet vajadzīgi arī koncerti – tikko jau aizvadīta veiksmīga uzstāšanās Lietuvā, un tiek plānota arī kopīga Baltijas turneja ar otru patlaban ievērības cienīgo grupu Perestroika, par kuru vairāk nākamajās rindās.
Pārkārtojamies joprojām
Mūzikas pazinēju vidū ir populāri meklēt visādus salīdzinājumus, no kuriem centos izvairīties, rakstot par Podrugu, un gribētos no tā izbēgt, arī rakstot par Perestroiku. Tomēr Deivida Bovija daiļrades iedvesma šīs grupas skanējumā – instrumentāli krāšņajos ārtroka aranžējumos, intonācijās, balss tembrā un vēstījumā – ir tik jūtama, ka to jau uzsvēruši klausītāji un arī paši mūziķi min Boviju un Zigiju dziesmas Electric Love tekstā. Albuma Memorial Server desmit dziesmas ir patiešām lieliskas, un katra nākamā gāžas virsū kā aizraujošu muzikālu virpuļu lavīna, kas gan pirms tam izlaisti caur ogles, kristāla, sudraba vai pat zelta filtru, lai skanētu tik pārsteidzoši labi, ka pat rūdīts mūzikas apskatnieks to ar labsajūtu spējīgs noklausīties vairākas reizes un nejūtas laiku tērējis velti, bet tieši otrādi – bagātinājis sevi, atklājot latviešu mūzikā ko jaunu un pat sev interesantu.
Perestroikā spēlē vairāki citās muzikālajās aktivitātēs savus talantus jau izrādījušie Aleksandrs Barons (Elsa, Svētā Bērtuļa nakts – bungas un dzeja), Alise Golovacka (Tvērumi, Nova koma, Podruga, Pizdets I Meyk the Hevi Metāls – taustiņi, flauta, bass) un Rūdolfs Ozols (The Bad Tones – ģitāra un balss), savukārt līderis Otomārs Krišjānis uz skatuves ir tik spilgts un neatvairāms šovmenis, kāda mums sen pietrūcis. Lai nepievērstu dzeltenās preses uzmanību tikai šī iemesla dēļ, netiek afišēts Otomāra uzvārds, kas tūliņ nodotu, no kuras augstas valsts amatpersonas ģimenes viņš nāk. No otras puses, šis fakts, iespējams, varētu palīdzēt kā motors starptautiskā līmenī, lai grupu izvilktu plašākos ūdeņos tieši tagad, kad Latvijas valstij pievērsta pastiprināta uzmanība saistībā ar lielo veiksmes stāstu sākušo Viestura Kairiša filmu Janvāris par 1991. gada barikādēm un arī mūsu ģeogrāfiski bīstamo tuvumu pašreizējam karam Ukrainā.
Ar postpadomju mantojumu un tā ietekmi uz mūsdienām sasaucas arī albuma pirmais singls Soviet Union Playboy, kam pirms diviem gadiem tapis arī lielisks videoklips. Tas viss kopā izklausās pēc džina, kas ieslodzīts pudelē, tur burbuļo un kūp, bet kādam ir jāsaņemas un jāizšauj tas korķis ārā. To gan var izdarīt tikai vienreiz, un, iespējams, īstais brīdis ir tieši tagad. Gaidīt vairs nevar, jo vienmēr ir iespēja, ka drusku vēlāk viss labums būs jau atšālējies un atdzisis vai sasilis līdz neitrālai istabas temperatūrai. Albuma prezentācijas koncertu pašu mājās Perestroika spēlēs turpat Vagonu zālē 1. decembrī.