Režisora Oves Mustinga spēlfilma Kalev (2022), kas ir skatāma Latvijas kinoteātros, pērn tika demonstrēta Varšavas kinofestivālā un Tallinas kinofestivālā Melnās naktis un tika izvirzīta kā Igaunijas pieteikums ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars. Drāmai, kura stāsta par pagājušā gadsimta 90. gadu politiskajām pārmaiņām, kas neizbēgami ietekmēja arī basketbola komandas Kalev likteni, piemīt savdabīga enerģija. Iespējams, tā ir žanra specifika, taču tikpat labi – režisora un aktieru meistarība.
Par ko viņi cīnās
Filmas pirmajās minūtēs skatītājs iepazīst gan politiskās, gan sporta pasaules atspulgu. Tās filmas naratīvajā uzbūvē ir līdzvērtīgas vienības, kas drīzāk viena otru papildina, nevis konkurē. Igauņu sporta drāma izraisa cieņu, jo neekspluatē vēsturiskos notikumus kā stāsta līdzekli, lai filmas centrā izvirzītu basketbola komandas Kalev ceļu uz panākumiem. Gan politiskās, gan komandas iekšējās pārmaiņas notiek simultāni, ļaujot skatītājam pašam neatlaidīgi domāt par filmā attēlotajiem notikumiem un to ietekmi uz cilvēku. Filmā atspoguļotais Padomju Savienības sabrukums tiek iezīmēts ne vien kā hronoloģisks atskaites punkts, bet vesels process, vēl pirms tas vēsturiski ir patiešām noticis. Oves Mustinga darbs nesteidz moralizēt par situāciju, kurā politisko pārmaiņu spēlē tiek ierauti komandas Kalev basketbolisti un treneri. Varbūt pat gluži pretēji – autors meistarīgi izvairās nosaukt "vainīgos" un "varoņus".
Ove Mustings filmā ir lieliski spējis atvairīt sporta drāmas žanram ierasto patētiskumu, kurā blakus apzīmējumam "sportisks" nereti attopas jēdziens "varonis" vai "ģēnijs". Komandas Kalev spēlētāji filmā nav nekādi veiksminieki un laimes krekliņā dzimušie. Viņi ir cilvēki, kuru veselība, ģimenes labklājība un brīžiem ārkārtīgi smagās dzīves izvēles kā ķīla tiek liktas uz basketbola laukuma dēļiem. Režisors ir "rezultatīvs" vēl kādā filmas veidošanas aspektā, proti, viņš nebaidās rādīt sabiedrības sašķeltību un dekonstruēt "vienotās tautas" tēlu politisko pārmaiņu priekšā. Ove Mustings uzrāda zināmu sabiedrības spiedienu, kas gāžas pār Kalev spēlētāju galvām. Šis neviennozīmīgais politiskās un sporta situācijas atspoguļojums veido režijas potenciālu, ļaujot skatītājam iepazīt nevis nevainojamus varoņus, bet raksturus, kuri dzīvo, mīl un pārdzīvo.
Igauņu režisors dažādu raksturu lomās ir izvēlējies arī latviešu aktierus, kuri godam tās ir nospēlējuši. Jēkaba Reiņa atveidotais Sergejs Babenko nav tikai ievērojama basketbola zvaigzne un talantīgs spēlētājs, viņš ir arī cilvēks, kurš zina savu lomu basketbola laukumā, taču par visu vairāk viņš zina, par ko cīnās, – par labāku dzīvi. Artūra Putniņa atveidotais Aleksandrs Karavajevs ir kas vairāk par labu basketbolistu – viņam ir jāprot kļūt par neatņemamu komandas daļu. Andra Keiša tēlotais treneris Prans Mickevičs ļauj skatītājam izdzīvot iekšējos satricinājumus pat tad, kad ārēji nekas par to neliecina. Filmā ir redzams arī Klāvs Kristaps Košins un Kaspars Zāle.
Ārpus laukuma
Režisors Ove Mustings izdara vēl vienu atkāpi pirms izšķirošā "metiena grozā". Viņš sākotnēji maz rāda basketbola spēļu gaitu. Šis režijas paņēmiens ir visai ekstrēms žanra dekonstruēšanas mēģinājums, jo pieprasa meklēt filmas stāsta attīstībai un enerģijai citus risinājumus. Ierasti sporta drāmās stāsta attīstību iezīmē tieši maču gaita, kurā tiek uzrādīts, kas zaudē, kas uzvar, kas nespēj "savākties", kas ir talantīgs un kas – tikai spēcīgs. Ove Mustings basketbola spēļu attīstību iezīmē nevis laukumā, bet ārpus tā. Viņš to dara nevis ar basketbola spēles vai treniņa elementiem, bet politiskajām un naudas peripetijām, kas ietekmē ne vien spēļu rezultātu, bet arī komandas sniegumu. Šis režijas aspekts ļauj teikt, ka pašas basketbola spēles nav tik svarīgas. Būtiskākais ir tas, kā līdz tām nonāk, kas dzen uz priekšu spēlētājus, kāda ir viņu motivācija, kādas intereses un kas – tikai aprēķins. Basketbols ir ne tikai atlētisks cilvēka ķermeņa mēģinājums katru reizi pārspēt sevi un citus – tas ir arī prāta vingrinājums, kurā doma par to, kā rīkosies pretinieks, attur no paša spējas darboties savu mērķu un patiesas godprātības vārdā.
Filma šajā brīdī top nevis par sportu vai politiku, sporta politiku vai politisku sportu, bet gan par uzvaru visplašākajā nozīmē. Tas ir visai pamatīgs un ievērojams Oves Mustinga režijas pieteikums – pacelt vēsturiskus notikumus līdz vispārinājumam. Filmā Kalev jēdziens "komanda" ir politiska un divējāda analoģija. Tas apzīmē gan igauņu basketbola vienību, kas Padomju Savienības sabrukuma priekšvakarā cīnās, lai pierādītu savu un spēlētāju autonomiju sporta pasaulē, gan sabiedrību kopumā, kura, būdama autonoma un brīva, gaida, kad laukumā varēs iziet kā komanda. Var jau šķist, ka šī idejas līdzība ir visai vienkārša, taču nenoliedzami gudra gan.