Iestudējums Sniegbaltīte un septiņi rūķīši Liepājā ir asprātīga, mūsdienīga un dulla muzikāla izrāde. Kam? Pirmkārt, šeit nevis prasās nosaukt kādu vecuma ierobežojumu, bet teikt, ka tā ir cilvēkiem, kuri ir gatavi pasmaidīt arī par dažu labu nieku un drusku padauzīties. Savs labums, lasi – sižets, tiek gan mazajiem, kas tikko kā apguvuši pasaciņas pirms gulētiešanas sižetu (viss jau arī liepājnieku izrādē notiek pēc burta, tikai ar nelielām priecīgām nobīdēm), gan jau dzīvi dzīvojušajiem pieaugušajiem, kuri ne visi vairs ir gatavi ticēt pasakām un labām beigām. Lai nesanāk vilties, jāuzsver, ka šī nekādā ziņā nav ziemas, sniega un sala pasaka. Drīzāk "neīstie Ziemassvētki". Pirmizrāde notika jau 12. septembrī. Sniegpārsliņas te nevirpuļos, bet ies karsti.
Stirniņas sirds termosomā
Radošā grupa – režisors Dž. Dž. Džilindžers, lugas autore Rasa Bugavičute, scenogrāfs Kristians Brekte, komponists Kārlis Lācis, dziesmu tekstu autore Evita Mamaja, horeogrāfe Inga Krasovska – ir veikli balansējusi starp ironiju, zināmu parodiju un visa labā, kas vien pasaulē ir, – krietna sirds, godīgums, drosme, nesavtība, draudzība un mīlestība – patiesu apliecinājumu.
Viss notiek pa īstam, tikai mazliet jocīgāk. Stirniņas sirdi mednieks ieliek termosomā, saindēto ābolu Sniegbaltītei atnes ļaunā Pamāte seksīgas nūjotājas veidolā, Princis atjāj nevis baltā zirgā, bet viņu, uzstiepuši uz pleciem kā baļķi, paģībušajai Sniegbaltītei pienes satrauktie rūķīšie. Lai tak mudīgi skūpsta un modina augšā viņu jauno draudzeni! Beigās uz pili Princis aicina gan Sniegbaltīti, gan brigādi Septiņi rūķīši. Pilij esot nodedzis jumts, un viņu palīdzība noderēšot. Retā reize, kad šādi aktuāli akcenti klasikā tiešām ir gaumīgi un vietā. Pats Rolanda Beķera Princis smīdina ar saviem kontrastiem: vizuāli – ar savu loku uz pieres un lēkājošo gaitu drusku kā tāds pidriķis, bet darbos un lēmumos – īsts Džeimss Bonds.
Protams, režisora Dž. Dž. Džilindžera un scenogrāfa Kristiana Brektes izrādē dzirdēt šādas vārsmas: "par to čukst bitīte, kas zieda kausā,/ To redzu klusās naktīs zvaigžņu mirgā,/ Visskaistāko princi baltajā zirgā" ir nedaudz jautri, tas ir kā redzēt divus vilkus, uzmetušus jēra kažoku, kuri dudina maigās balsīs. Galu galā abi ne mazums pūļu veltījuši, lai nostiprinātu mākslā "slikto puišu" tēlu. Par Kristiana Brektes pievēršanos scenogrāfijai ir prieks, jo viņa rutīnas nenodeldētais oriģinālais skats jau nesis un, cerams, nesīs vēl nevienu vien patīkamu pārsteigumu. Sniegbaltītei un septiņiem rūķīšiem mākslinieks radījis reizē imitētu bērnišķīgi naivu un reizē kičīgi butaforisku dekorējumu – meža noriņu ar latvāņiem, flamingiem un citām Latvijas faunai ierastākām radībām. Kristiana Brektes zvēru dārzs nepazūd arī ainās Pamātes mājās, tādējādi zemtekstus mīlošā pieaugušā skatītāja uztverē pārvēršas par viņas slēptajiem dēmoniem.
Cilvēcis ko īpašību varavīksne
Samiras Adgezalovas (patlaban jau Liepājas teātra štata aktrise) Sniegbaltīte ir kā izkāpusi no pasaku grāmatas. Viņai patiešām ir "vaigi sārti kā roze no rīta", "dvēsele balta kā baltākais sniegs" un "mati melni kā melnākā nakts". Turklāt viņa Rasas Bugavičutes, Dž. Dž. Džilindžera un kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas redzējumā ir tīrais dabas bērns, nedaudz tāda kovboju meitene, kura – pārfrāzējot latviešu klasiku – vēl smaida visiem, nenojaušot savu skaistumu. Cosmopolitan viņa noteikti nelasa, lai arī visā visumā ir mūsdienīga meitene. Rasas Bugavičutes raksturojumā: "Bezbēdīga, romantiska, mīlīga, tieša, cik drosmīga, tik bailīga, bet vienmēr un visur sapņiem ticoša."
Dramaturģe brāļu Grimmu septiņus rūķīšus pārrakstījusi, veidojot kā tipāžus/ maskas – cilvēcisko īpašību un vājību varavīksni. Profesors (Egons Dombrovskis), Īgņa (Leons Leščinskis), Jautrais (Edgars Pujāts), Guļava (Viktors Ellers), Resnītis (Mārtiņš Kalita), Kautrīgais (Kaspars Gods), Dumiķītis (Armands Kaušelis). Katrs ar aizkustinošu entuziasmu izspēlē savu rakstura līniju līdz brīdim, kad visi ir līdzīgi rindā pēc Sniegbaltītes desmaizītēm, pankūciņām vai bučas.
Rūķīšus skatītāji Džilindžera izrādē sagaida ar gavilēm. Kārlis Lācis kopā ar horeogrāfi radījis lipīgu rūķīšu uznāciena un nogājiena motīvu. Viņi uzlokās uz skatuves kā septiņkājis, sinhroni ietupdamies un pievelkot roku, ar krunku pierē atbildīgi dziedot savu darba dziesmiņu: "Brigāde Septiņi rūķīši čakli strādā un nebremzē,/ Brigāde Septiņi rūķīši meža darbiņus neskādē." Rūķu cepures vietā visiem galvā ir oranžas celtniecības ķiveres un mugurā – kombinezoni. Visi septiņi aktieri aizkustinoši nospēlē rūķīšus, kuros saplūst gan mazu puiku, gan pieaugušu džeku daba, kas nemaz tik daudz neatšķiras.
Visas ir visskaistākās
Rasa Bugavičute pasaku papildinājusi ar paralēlu mīlestības stāstu un dubultlaimīgām beigām, kurā dabonas veseli divi brūtespāri. Pamātes un Mednieka sarežģīto mīlas stāstu droši vien vairāk novērtēs pieaugušie. Patiesībā šeit pasakas morāles ir pat daudz vairāk. Pirmajiem diviem – Sniegbaltītei un Princim – viss notiek viegli un vienkārši kā pēc burvju mājiena, turpretim otrajam pārim pie savas laimes ir diezgan smagi jāpiestrādā, proti, apskaidrotajam Medniekam jāsagaida, kad Sigitas Jevgļevskas atveidotā Pamāte garīgi pieaugs, beidzot atrausies no Spoguļa un beigs griezt zobus greizsirdībā uz visas planētas skaistajām meitenēm. To var izdarīt tikai tad, ja kā drošības spilvens tuvumā ir uzticīgais un pacietīgais Dūdars, t. i., Mednieks, pie kura krūtīm izraudāt visas alošanās, kauna un laimes asaras. Rasa Bugavičute Edgara Ozoliņa varoni piegriezusi pēc piegrieztnes "cik skarbs, tik maigs, un vienmēr tic un cer uz labāko". Aktieris to arī eleganti īsteno, kārtējo reizi, pacietīgi klausīdams Pamātes dumjajai pavēlei – izpriecai un atskanot "brīvi", daiļi iesēžas gurnā. Skatītāji katrreiz smejas kā kutināti.
Iestudējuma oriģinālākais atradums ir materializējies Spogulis asprātīgā Sanda Pēča tēlojumā. Ieģērbts tādās pašās pompozi karaliskās kleitās, viņš bez prieka, neslēpjot savu attieksmi, runā patiesību un vēlreiz tikai patiesību. Spogulis ir daudz intelektuālāks par melodramatiski uzvilkto Pamāti un acīmredzami cieš, ka viņa brīnišķīgo prātu izmanto tikai mīlas mīklu minēšanai. Tomēr arī viņš pēc visas demonstratīvās vaibstīšanās ir spiests atzīt, ka tas nav vis nekāds "tikai". Spoguļa skepse ir sakauta, un arī viņš ir spiests atzīt, ka "katrai indei ir pretinde", un tā ir… Paši zināt.
P.S. Uzmanību: izrādē izrunā vārdu "mačka", un, ziniet, tas ir vārds vietā.
Sniegbaltīte un septiņi rūķīši
Režisors Dž. Dž. Džilindžers
Tuvākās izrādes Liepājas teātrī 3., 19.I