Izrādi Revidents Sylagolā Daugavpils teātris jau kopš rudens rāda pārpildītās zālēs. Protams, var teikt, ka Gogoļa komēdija pierāda savu nevīstošās klasikas statusu, taču šis ir cits gadījums – režisora Oļega Šapošņikova un dramaturģes Monikas Zīles sadarbībā, ievērojot oriģināla sižeta līnijas, ir radīts darbs par mūsdienu Latgali. Izrādās, jaunais uzvalciņš der Gogolim kā uzliets.
Papildu interesi par iestudējumu varētu radīt Roberto Meloni pieaicināšana galvenajā lomā, tomēr izrāde, lai arī ar zināmiem negludumiem, sniedz daudz vairāk par pasmiešanos un padziedāšanu.
Šitā, brāļi, dzīvodami
Silagals ir parasta, tipiska pašvaldība kaut kur Latgalē. Scenogrāfe Inga Bermaka- Apiaha ir izveidojusi sarežģītu divstāvu konstrukciju, kuras malās fototapete imitē pavirši uzmūrētas silikāta ķieģeļu sienas, bet logi aizsisti ar dēļiem – kaut ko līdzīgu esmu redzējis Kombuļos, noteikti šādu celtņu netrūkst Latgalē un citur Latvijā. Novada domes priekšsēdētāja kabineta sienas nav krāsotas, redzams pelēks apmetums. Šī pati dekorācija, papildināta ar kičīgiem aizkariem, izmantota mēra mājas interjera atveidošanai. Ainām mainoties, ar ierakstā pastiprinātu troksni aizcērtas divu šaubīgu tipu bīdītās metāla durvis. Dekorācijas otrajā stāvā ierīkots moteļa Biteite bārs ar dažiem galdiņiem. Scenogrāfei (viņa arī kostīmu māksliniece) ir izdevies radīt funkcionāli daudzveidīgi izmantojamu un vizuāli precīzu spēles telpu.
Daugavpils teātra latviešu trupas kodols ar dažiem papildspēkiem veido saliedētu ansambli, kas spēlē ar patiesu aizrautību. Ritvara Gailuma, Māra Korsieta un Egila Viļumova deputātu kompānija, kas pie Jāņa Jarāna atveidotā Silagala mēra Ontona Pyuteles sit kārtis, ir jauki slaisti, kas pārtiek no kukuļiem un mīļu prātu dod tos arī lielākiem priekšniekiem, ja tādi parādās. Dāmas, protams, nespēj atteikties no tenkām – arī mūsdienu latviešu dramaturģijā, kas pievēršas lauku tematikai, piemēram, Evitas Sniedzes lugās, esam sastapuši šādas personas.
Monikas Zīles pārveidotajā Revidentā "sabiedrības dāmas" ir Anita Zača un Sanita Kača, ko Līga Ivanova un Kristīne Veinšteina rāda ļoti konkrēti, kā vietējā Daugavpils sabiedrībā noskatītus tipāžus – kolorīti, bet nepārspīlējot. Maijas Korklišas atveidotā mēra kundze Jadviga apgalvo, ka labprāt izrautos no aprobežotās mietpilsoņu sabiedrības, bet pati ir tās balsts, savukārt Zandas Mankopas spēlētā Pyuteļu ģimenes vienīgā atvase Inese ir izlutināta meiča, kura pēc itāļu valodas kursu beigšanas spēj pateikt vienīgi "sì". Bet itāļu valoda viņai, – ai kā noderētu. Jo noslēpumainais viesis ir...
Ka tik no Eiropas
Kaut kādā ziņā režisors parodē seriālu estētiku, taču lielākoties vēršas pret provinciālismu un tā dažādajām izpausmēm. Brīdi, kad satrauktā silagaliešu delegācija iebrāžas Biteites numurā pie diviem itāļiem, kuri Latvijā pēc neveiksmīgiem biznesa mēģinājumiem nodzīvojušies līdz atkritumu konteineru "monitoringam", Monika Zīle apraksta samērā lakoniski. Oļegs Šapošņikovs ar aktieriem te izvērš ārkārtīgi asprātīgu ainu, kurā vairāki priekšnieki mēģina runāt ar viesiem angliski – ar visai apšaubāmiem panākumiem. Savukārt no tiem diviem viens – TV ekrānos bieži redzamā Roberto Meloni atveidotais Adriāno Romāno – ir ielauzījies latviski, bet otrs – Serdžo Konti, kura tēla veidošanai Nikolajs Gedzjuns iemācījies ne mazums itāļu frāžu, – latviski nerunā. Tas rada papildu efektu, jo abu itāļu dialogiem tiek nodrošināts latgaliešu tulkojums bezkaislīgā sievietes balsī, tiesa, čiuļa ausij tas brīžiem šķiet neskaidrs.
Gogoļa klasiskā situācija, kad par revidentu uzskatīto avantūristu ceļ lielā godā un apber ar kukuļiem, izspēlēta bez liekas klīrēšanās – Roberto Meloni tēlotais varonis ir klaji nekaunīgs, labprāt stāsta visādus niekus, sola amatus Eiropā, bez jebkādas aiztures stūķē kabatās jebkuras summas un absolūti nepārprotami jau pirmajā naktī pārguļ ar Inesi. Mazliet var just pārcenšanos un to, ka Roberto tomēr nav profesionāls aktieris, taču šajā materiālā tam ir pat zināma pievienotā vērtība – Silagala iemītnieki tiešām tiek "čakarēti" absolūti neslēpti un pārspīlēti, bet viņi dzird to, ko grib dzirdēt, un pat nepieļauj domu, ka cerības varētu nepiepildīties, turklāt nevienam ne mirkli nerodas šaubas, ka Briselē ir viņu īstā vieta.
Izrādes veidotājiem nav ilūziju arī par nelielo opozīciju Silagalā, ko pārstāv divi kolorīti iedzīvotāji. Žiperīga večiņa Broņa Kaulačs Ineses Ivulānes-Mežales atveidojumā kārdina itāļu viesi ar visādiem lauku labumiem, šmakovku ieskaitot, savukārt Mihaila Abramova Dominiks Prakvosts lamājas krieviski un, kad itālis nesaprot, neveikli tulko, ka "suki" ir "sieviešu suņi". Patiesībā Revidents Silagolā ir izrāde bez pozitīvā varoņa, taču tajā nevalda depresīvs noskaņojums – skatītāji skaļi smejas gan par spilgtajiem tipāžiem, gan viņu brīžiem diezgan neizmeklēto valodu ("Zyni, kū kačs dora, ka nav ko darēt?... Sev ūlys lyzgoj!"). Aktieru ansamblī grūti kādu izcelt, taču iespaidu rada tas, ka visi ir savās vietās, – tās noteikti nav mūža lomas, bet apliecina aktieru prasmi neizkrist no vienotās stilistikas.
Trīs fināli
Oļega Šapošņikova inscenējums ir visai komplicēts. Tajā izmantotas videoprojekcijas – Festfilm Studio safilmētas "novērošanas kameru" ainas. Izmantoti arī "stopkadri", kas atgādina aizturētu personu fotogrāfijas ar vārda un uzvārda plāksnīti rokās. Situācijas absurda kāpināšanai krogā gurnus groza kāda sieviete ar visai krāšņām ķermeņa formām, bet viesu iepriecināšanai izsauktas īstas folkloras kopas Rūžeņa dalībnieces. Atsvešinātu komentāru notiekošajam sniedz reperis Bruolāns.
Režisoram nav bijis viegli izrādi pabeigt nevis fantāzijas trūkuma, bet tās pārbagātības dēļ, tāpēc Revidentam Sylagolā ir trīs fināli. Pirmais – kā lugā – ar ziņu, ka ieradies īstais revidents, liekot blēdīgajiem večiem pārakmeņoties šausmās. Otrais – intermēdija, kurā pamestā Inesīte pārbijusies kroga karaokē dzied Felicità, bet kāda bandītiska izskata kroga apmeklētāja uzvedība liecina, ka jauniete drīz var nonākt šī tipa gultā. Un visbeidzot trešais – visu varoņu iznāciens repera dziesmas pavadījumā. Šis ir tas gadījums, kad režisora neizlēmību var pārmest, bet var arī saprast, jo gribas vēl pateikt to un to, un to...
Negribas izrādi pārslavēt, bet gribas uzslavēt. Tā ir paraupja un nesaķemmēta kā Latgales sadzīve, bet demonstrē arī spēju pašiem par sevi pasmieties – uz skatuves un zālē – un pierāda, ka lokalizācija, ja tā veikta gudri un mērķtiecīgi, var likt uz klasisku sižetu paskatīties no jauna un atrast tajā daudz prieka.
Revidents Sylagolā
Daugavpils teātrī 28.IV, 19.V plkst. 17