Aleksandra Vampilova lugu parādīšanās uz skatuvēm pati par sevi nav pārsteidzošs fakts, tomēr sakritība, ka gada laikā divos teātros iestudē tieši viencēlienu diptihu Provinces anekdotes, ir neparasta. Šajos nelielajos sižetos viela ir smelta tieši stagnācijas laika sadzīves dubļos, un mūsdienās interpretēt šo materiālu nozīmē vai nu restaurēt uz skatuves padomju realitāti muzejiskā nolūkā, sak, skatieties un pārliecinieties, cik sīka un bezjēdzīga tolaik bija dzīve, vai arī uzsvērt to, ka, laikmetam mainoties, cilvēku īpašības nav piedzīvojušas tikpat lielu kvalitatīvo lēcienu kā dzīves līmenis kopumā.
Dzīve bez steigas
Pavasarī Provinces anekdotes iestudēja Mārtiņš Eihe Valmierā, radot patīkami skatāmu iestudējumu, taču bez īpašas virsvērtības. Izrādē bija sadzīviski precīzi, apvaldīti iezīmēti raksturi un vide, kas nedaudz izkāpusi no reālisma rāmjiem, piemēram, ļaujot enerģiskajam viesnīcas administratoram Kalošinam ienākt caur skapi, ja izmests pa durvīm. Taču kopumā izrāde uzskatāma drīzāk par ikdienišķu nekā spilgtu parādību gan Valmieras teātra, gan kopējā Latvijas teātru kopainā.
Tagad Jaunajā Rīgas teātrī savu skatījumu piedāvā lielu publicitāti iemantojušais viesrežisors Boriss Frumins. Pirmais, kas šķiet uzkrītošs, ir izrāžu atšķirīgā hronometrāža. Proti, Valmierā abi cēlieni kopā ar starpbrīdi ilgst divas stundas. Jaunajā Rīgas teātrī divas stundas ilgst pirmais viencēliens, izrāde kopumā – trīs stundas un 45 minūtes. Ņemot vērā, ka teksta apjoms īpaši neatšķiras, jau pirmā intriga pirms izrādes sākuma – kas tad te tāds notiks?
Tas, ko dara Boriss Frumins, ir sadzīviska sižeta iesaiņošana tādā formā, lai sadzīviskums nekļūtu par izrādes dominējošo estētisko vērtību. Monikas Pormales askētiski iekārtotie viesnīcas numuri (uz to, ka tie atšķiras, norāda viesnīcas izkārtnes fragmentā nomainītie burti) ar pelēkajām sienām ir fons norisēm, kas tiek palēninātas. Varoņi pārvietojas lēni, ieņem pozas, nofiksē katru galvas pagriezienu, uz troksni vai kādu zīmīgu frāzi reaģē sinhroni. No sadzīviskuma attīrīta arī varoņu runa – viņi izteikti deklamē. Atdzīvojušos skulptūru vai leļļu atslēgā, protams, viss rit patiešām divreiz lēnāk, taču šāds spēles veids prasa no aktieriem arī zvērīgu koncentrēšanos, lai pāri tehniskajam paņēmienam tomēr spētu izveidot arī raksturus.
Svarīgs ir tas, kas instrukcijā
Tehnoloģija, kādā katrs aktieris veido savus tēlus (lielākoties spēlē pa divām lomām), ir atšķirīga, un arī rezultāts ir ļoti dažāds. Pirmajā viencēlienā Atgadījums ar metranpāžu jau pati lugas uzbūve ir centrēta uz vienu galveno varoni, kam piespēlē pārējie. Galvenais te ir viesnīcas administrators Kalošins – absolūta padomju viduvējība, kas terorizē apkārtējos, izmantojot savu formālo varu, bet "uzraujas", sastopoties ar nepazīstamas profesijas pārstāvi. Andris Keišs Kalošinu veido kā tipisku mazo ierēdni, kuru reālā situācija pilnīgi neinteresē – svarīgs ir tas, kas instrukcijā. Apjēdzot, ka par savu centību var dārgi samaksāt, Kalošins sākumā izliekas, ka jūk prātā un mirst, taču kādā brīdī rodas sajūta, ka šis cilvēks nomirs pa īstam.
To, kā Kalošinā pilienu pa pilienam summējas izmisums un šausmas par izpostīto dzīvi, Andris Keišs nevis tēlo, bet izdzīvo biedējošā precizitātē, un palēninātā spēles maniere šajā gadījumā viņam tikai palīdz. Taču problēma ir tā, ka pārējiem varoņiem, kas sižetam pieslēdzas fragmentārāk, šis palēninājums rada lielas grūtības. Īpaši Regīnai Razumai, kura Kalošina sievas lomā ļoti ātri izkrīt no kopējā spēles stila un pāriet monotoni eksaltētā kliegšanā un šņukstēšanā.
Precizitātes reakcijās ik pa brīdim trūkst arī Ivetai Polei, kurai ir sarežģītais uzdevums nemitīgi rezonēt uz notiekošo. Būtu labi, ja precīzāks savā attieksmē pret Kalošinu būtu Ģirts Krūmiņš ārsta lomā, jo šobrīd īsti nav skaidrs, cik tālu viņš spēlē un vai arī kādā brīdī notic, ka ar simulantu patiesībā ir sliktāk, nekā varētu domāt. Gata Gāgas un Vara Piņķa skatuviskā eksistence ir pamatā piespēlējoša pārējiem.
Patiesības mirklis ārpus realitātes
Lai arī pirmais viencēliens paiet, daļai skatītāju aizrautīgi smejoties, uz otro zālē atgriežas nedaudz retināts publikas sastāvs. Viencēliens Divdesmit minūtes kopā ar eņģeli autoram iznācis diezgan didaktisks, lai arī pati situācija – cilvēks atdod dzērājiem lielu naudas summu, izraisīdams aizdomas, ka tā ir zagta, – ir stipri mūsdienīga un saprotama arī cilvēkiem, kuri padomju laikā nav dzīvojuši. (Par pirmā cēliena stāstu to nevar teikt, jo neatkarības gados dzimušajiem noteikti nav priekšstata, kādas uzrauga funkcijas bija padomju viesnīcu apkalpojošajam personālam.)
Vampilova sižetā ir diezgan jūtama pāreja no smiekliem par nejēdzīgajiem dzērājiem un viņu viesnīcas kaimiņu švītīgo mūziķi un smeldzi par izniekoto dzīvi, ko iemieso naudas atdāvinātājs Homutovs. Taču pretēji pirmajam cēlienam, kurā aktieriem – gan ar iekritieniem – tomēr izdodas uzturēt interesi par notiekošo uz skatuves, otrajā daļā to panākt ir grūtāk. Mēģinot kaut cik cilvēciskot savu alkoholiķi, Andris Keišs smieklīgi staipa uz augšu vecas treniņbikses. Zāle smejas, taču faktiski šāda sadzīvisku detaļu izmantošana ir pretrunā ar režisora piedāvāto spēles manieri, kura būtiski nav mainīta un kuru precīzi (apzināti mehāniski) mazās lomās izpilda Gatis Gāga un Jana Čivžele.
Palēninājums nāk par sliktu izvērstajam viencēliena sākumam ar alkoholiķu ālēšanos, padarot to monotoni nebeidzamu (otra dzērāja lomā – Varis Piņķis), savukārt mūziķi Baziļski, kurš izrādē no vijolnieka padarīts par flautistu, Ivars Krasts rāda kā izkāpināti histērisku parodiju, nemitīgi ķērcot falsetā un radot neaprakstāmi kaitinošu iespaidu. Rodas jautājums, kāpēc agronoms Homutovs, kuru Ģirts Krūmiņš atveido drīzāk kā pret vardarbību protestēt nevarīgu inteliģentu, tik ilgi vilcinās ar patiesības izstāstīšanu, provocējot abus dzērājus uz kaut ko līdzīgu biedru tiesai viesnīcas apstākļos. Režisors Homutova patiesības mirkli izceļ ārpus realitātes, likdams aktierim iziet viesnīcas loga "ārējā" pusē, kas varētu būt zināma atsauce uz viencēliena nosaukumā minēto eņģeli.
Provinces anekdotes, iespējams, pašiem aktieriem kā vingrinājums ir vērtīgāka pieredze, nekā skatītājiem to visu vērot. Tiesa, zālē bija arī cilvēki, kuriem notiekošais izraisīja sajūsmu un kuri cēlās kājās. Tomēr lielāko daļu publikas Borisa Frumina piedāvātie spēles noteikumi drīzāk nogurdināja, un dažbrīd laika ritējuma palēnināšanās un pat apstāšanās, kas, iespējams, domāta kā efekts, tomēr pārvērtās grūti panesamā garlaicībā.
Provinces anekdotes ***
Tuvākās izrādes Jaunajā Rīgas teātrī 11. un 12. novembrī