Idejas nudien virmo gaisā. Gadiem ilgi nevienu Latvijas režisoru nebija interesējis stāsts par fonētikas profesoru Higinsu un puķu pārdevēju Elīzu Dūlitlu, bet šosezon to iespējams noskatīties gan mūzikla versijā – Mana skaistā lēdija iestudēta Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī –, gan kā dramatiskā teātra izrādi.
Pirms pirmizrādes režisors Varis Brasla Latvijas Televīzijas kultūras ziņām stāstīja, ka daudz laika pagājis, lai lugu pielāgotu mūsdienu dramaturģijas prasībām, ar to saprotot būtisku tās īsināšanu, aiz borta atstājot garus pārspriedumus par sociālismu. Latviešu teātra vēsturē ir piemēri, kad Šova sociālā ironija ir mīkstināta – tā, piemēram, notika ar lugu Kandida, kuru Dailes teātrī režisors Arnolds Liniņš 1991. gadā iestudēja kā melodrāmu, "amortizējot" autora ironiju pret galvenās varones vīru mācītāju. Taču, ja Pigmalionu iestudē primāri kā stāstu par mīlestību, tā uz skatuves ir jāsaskata. Lai to izdarītu Valmieras teātra iestudējumā, skatītājam jāiedarbina iztēle un jāpiedomā klāt tas, kas varētu būt.
Fonētika kā arguments
Šova lugas intrigas pamatā ir pie aristokrātijas piederošā Higinsa fonētiskā interese par vienkāršās tautas pārstāves Elīzas Dūlitlas dialektu. Autora parādītajā sabiedrībā dialekts konkrēti saistīts ar izcelsmi, tātad sociālo stāvokli, un iemācīties runāt literārajā valodā nozīmē iespēju pretendēt uz augstāku sabiedrību. Vienlaikus autors netaupa arī pašu Higinsu, kura manieres ir atbaidošas un kurš mēdz lamāties, saucot citus, arī Elīzu, visai nelāgos vārdos.
Mūsdienu Latvijas skatītājam šāda dialektu problemātika nav pārāk aktuāla, jo mums tie nesaistās ar konkrētu sociālo stāvokli. Tādējādi arī Šova mudinājums runāt literārajā valodā, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus, nedarbojas. Elīnas Hanzenas atveidotā varone runā, kā aktrise pati atzinusi, dialektu mikslī. Sociālās atšķirības pat pēc daudzu tekstu svītrošanas izrādē ir atstātas, jo ir svarīgas, īpaši Elīzas tēva gadījumā – Mārtiņa Liepas varonim pēkšņā un mulsinošā nokļūšana augstākajās aprindās rada dažādas problēmas un ierobežojumus ierastā dzīvesveida piekopšanai. Savukārt Higinss it kā saprot, no kurienes viņš Elīzu izvelk, bet neaptver, ka viņai nebūs ne mazākās vēlēšanās atgriezties, kad eksperiments būs beidzies.
Fonētikas dominanti Higinsa dzīvē asprātīgi iezīmē Valtera Kristberga scenogrāfija: pie sienām sakarināti vēsturisku personu portreti ar skaņas izrunājošu atvērtu muti, uz skatuves salikti daudzi gramofoni. Varoņu dzīvē nozīmīga vieta ir arī klavierēm, kas tiek izmantotas pat pareizas runas nodarbībās un vispār varoņu dzīvē. Atšķirībā no mūzikla versijas Valmieras Pigmalionā nedzied, taču Emīla Zilberta oriģinālmūzikā var nepārprotami sadzirdēt Manas skaistās lēdijas motīvu stilizāciju.
Kāpēc viņai to vajag
Lai arī izrādi skatījos janvārī, kad aiz muguras bija sešas izpārdotas izrādes decembrī un, iespējams, kāda jau šogad nospēlēta, biežā aktieru saminstināšanās tekstā likās mulsinoša. Taču lielākā neskaidrība rodas, kad mēģini saprast, kas īsti notiek un nenotiek varoņu starpā. Jau kopš Vara Braslas nesenā iestudējuma Mīlestības testaments zinām, ka režisors aizstāv iespēju, ka starp vecāku vīrieti un jaunāku sievieti ir iespējama īsta mīlestība. Taču Pigmalionā tāda starp varoņiem tā arī nepamostas, un paliek mīkla, vai tā ir režisora koncepcija vai aktieru nespēja parādīt jūtas.
Brīdis, kurā Higinss pamana Elīzā sievieti, kura viņam patīk un otrādi, kaut kā pazūd kopējā jezgā. Un tad sanāk, ka beigās Higinss no Elīzas negrib šķirties galvenokārt tādēļ, ka vēlas, lai čības viņam pasniegtu nevis Vizmas Kalmes rūpīgā un striktā misis Pīrsa, bet tieši Elīza. Kāpēc meitenei vajadzīgs vecišķais īgņa Higinss, kurš turklāt vēl neseko līdzi, kādiem vārdiem uz viņu kliedz, arī nav saprotams. Respektīvi, man kā skatītājam gribas skaidrāk iezīmētu situāciju, kad Higinsa prāts turpina vecās shēmas, bet sirds jau jūt ko citu un viņš turpina klaigāt aiz inerces, kaut tā nemaz nedomā. Tāpat vajadzētu izprast motivāciju, kāpēc Elīza viņu iemīl, citādi viņas atgriešanās Higinsa mājoklī nav līdz galam attaisnota. Elīnas Hanzenas atveidotā varone ir skaista, godīga, pēc brīnumainās pārveidošanas spēj būt arī maiga, bet viņa ir vientuļa. Teiksim tieši – varoņu attiecībās trūkst seksuālas vilkmes. Tas mudina domāt par viņu potenciālo nākotnes kopdzīvi kā par gaužām rutinētu profesora un viņa sekretāres attiecību modeli.
Ar dažādiem panākumiem vairāki aktieri atveido otrā plāna lomas. Turpinot latviešu teātrī šosezon ierasto praksi brīvi apieties ar aktieru vecuma atšķirībām vai to trūkumu, Dace Eversa spēlē Tālivalža Lasmaņa varoņa māti un dara to šarmanti un gudri, lai arī lomas apjoms nav liels. Toties Januss Johansons Pikeringa lomā ir tikai Higinsa ēna, un viņam nav izdevies kaut cik iezīmēt savu varoni skatītāja atmiņā. Simpātisku tēlu divos stipri atšķirīgos uznācienos rada Mārtiņš Liepa Elīzas tēva lomā, tomēr tiek nedaudz grēkots pret skaidru dikciju. No Einsfordu ģimenes košākas ir abas sievietes – Astras Baumanes māte un Ievas Puķes meita, savukārt Ingum Kniplokam arī trūkst laika un telpas, lai iezīmētu Frediju kā Elīzas pielūdzēju. Vizmas Kalmes misis Pīrsa ir kārtīga "vecās skolas" pārstāve, kura gan īsti nespēj savaldīt impulsīvo Higinsu, toties kļūst par Elīzas atbalstītāju.
Izrāde ir mērķtiecīgi adresēta publikas salīdzinoši konservatīvajai daļai, kuru varētu priecēt jau minētās dekorācijas apjomīgums un Lienes Rolšteinas kostīmu elegance. Tomēr izrādei trūkst patiesa dzīvesprieka, aktieri godprātīgi atrāda sižetu, bet zālē valda gurdenums, un pēc pirmā cēliena aplausi neatskan. Gribas jautāt, kāpēc jāiestudē pietiekami pazīstami sižeti, ja to interpretācija nepiedāvā svaigu vai vismaz aizrautīgu skatījumu.
Pigmalions
Valmieras teātrī 16.III plkst. 18.30, 17.III plkst. 13, 28.III plkst. 18.30
Paulas Jēger-Freiman rēgs