Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +4 °C
Daļēji saulains
Pirmdiena, 4. novembris
Otomārs, Atis, Oto

Izrādes Par tēviem recenzija. Vīriešu smeldze garāžā

Elmārs Seņkovs iestudējis dziedinošu izrādi visvairāk jau laikam savas paaudzes vīriešiem – 30+, tiem, kuru tēvi sarūpēja Latvijai atmodu, bet bieži aizmirsa par savējo

Vīrietis Jura Hirša veidolā, rūtainā kreklā, gaiši zilos vecmodīgos, t. i., 80. gadu, džinsos, kuplās, izspūrušās ūsās, nostājas ar skatu pret publiku, īsi, bet cieši ieskatās acīs. Visiem un nevienam. Doma – skaidra. Tam būs jūs skart ļoti tieši. Šis paņēmiens simpatizē aizvien mazāk, jo skatītāju uzticība un atdošanās izrādei ir jānopelna. Šādi tā tiek pieprasīta it kā uzreiz. Elmāra Seņkova gadījumā, protams, šāds uzticības avanss nešaubīgi ir sakrāts ar iepriekšējiem talantīgajiem iestudējumiem, un Par tēviem gaidīju ar lielu nepacietību, speciāli nopirktie kabatlakatiņi gan palika neizmantoti. Vīrietis atmūķē garāžas durvis (intervijā radio Klasika režisors stāsta, ka ar trim atslēgām gribējis izteikt ironiju par tēvu paaudzi, kas klusē kā aizslēgta), un tā atveras kā vēl viena atsevišķa skatuve. Kostīmu mākslinieks un scenogrāfs Kristaps Kramiņš to veidojis tik hiperreālistisku un telpisku, ka tā atgādina gluži vai citu planētu. Uzvēdī teju eļļas, riepu, ādas, brezenta smārds un pupīgās daiļavas bikini no plakātiem piemiedz ar aci. Atvērušās garāžas durvis skatienam atklāj vēl sešus tādus pašus – rūtainus, briļļainus, džinsainus, ūsainus. Ja būtu jāiet uz karnevālu, pēc šīs izrādes kāds pat varētu apģērbties tēva maskā. Kā tādi pusmūža dzīves nobružāti "puisīši – zirnīši" (no Ingunas Jansones dzejas rindas Gaujarta izpildītajai tituldziesmai Par tēviem) viņi te dzīvo savā brīvības skurbuma templī tomēr tik bezgala skumji un vientulīgi. Uz visiem viens liels ripas telefons, kas no jebkura garāžas punkta pievelk kā magnēts. Bet nevienam tā arī saruna neizdodas. Šī mizanscēna saviļņo. Tādas nevienādas veidojas manas attiecības ar šo izrādi – mirklīgi emocionāli uzvilnījumi – fotogrāfijas, bet nespēja iet līdzi visam triju stundu un 15 minūšu izrādes laikam. Vai tiešām tāpēc, ka nekad neesmu bijusi ne tēvs, ne dēls, un izrāde tomēr ir par iniciācijas rituālu, kuru tēvs nav ļāvis piedzīvot savam dēlam. Pieļauju, ka smalkākās vibrācijas varbūt tiešām netveru, līdzīgi kā nepazīstu mašīnu markas un nevaru nosaukt vārdā visus garāžas "loriņus", kas kopā ar skaņu sistēmas vadiem veido pamatīgu vīrietības mūžameža sakņu sistēmu. Tomēr, pārdomājot šo savu "nepilnību vai kļūdu" attiecībā uz izrādes universu, secināju, ka dzīves
patiesība un mākslas patiesība tomēr atšķiras, tātad to var analizēt visi neatkarīgi no dzimuma.


Pielaikot tēva ādu

Izrādi, metot kopējā katlā dzīves autobiogrāfisko vielu, iestudējusi radošā grupa: režisors Elmārs Seņkovs kopā ar kolēģiem – aktieriem Aināru Ančevski, Juri Hiršu, Ivaru Kļavinski, Egilu Melbārdi, Igoru Šelegovski un režisoriem Reini Suhanovu un Valteru Sīli. Acīmredzot, lai kopējā publiskā psihoterapijas seansā nedaudz atvieglotu dvēseli un uzliktu ceļmallapas uz savām un skatītāju bērnības traumām.

Tuvojoties četrdesmit, izlīdzināties ar vecākiem gribas aizvien spēcīgāk. 

Fakta līmenī tas, protams, nevar neaizkustināt, ka aktieri ir izlēmuši dalīties ar tik dziļi personīgu un skaudru pieredzi. Tieši izrādes intonācija ir visuzrunājošākā. Skaidrs, ka šie ir tēvi, kuriem "sirdis nav nekādas Bētlemes zvaigznes" (Petri Tamminens Vīrieša smeldze), bet viņi netiek tiesāti vai nosodīti. Viņi dzer, lamājas mātes vārdiem, ir nolaidušies, patērē sliktu pārtiku, nemīl mammu, vairs nekad nedejo ar viņu, nepalīdz bērniem pildīt mājasdarbus un nenomierina pirms gulētiešanas, ka stundā rādītā "šausmene" par atomsēni nepiepildīsies jau rīt pat pa ceļam uz skolu. Nenotikušā virkni varētu sarindot tik garu, bet vai vajag… Dēli ar krietnu laika distanci ir mēģinājuši viņus saprast, pieņemt, lai cik grūti un sāpīgi tas nāktos. Visam pāri – atcerēties tos skopos, citreiz pat ļoti lempīgos un muļķīgos tēvu gājienus, kas tomēr ir liecinājuši par viņu mīlestību un ilgām pēc kontakta. Savā ziņā izrāde ir kā simbolisks zvans tētim vai papam, kurš, visticamāk, nekad neatnāks uz šo izrādi.

Var teikt, ka Par tēviem zināmā mērā ir kā post scriptum vai atvilnis pirms laika lavīnveidīgi populārajai "latviešu stāstu" metodei, kuru ar izrādi Latviešu mīlestība Latvijas teātrī 2004. gadā aizsāka režisors Alvis Hermanis. Starp citu, kontekstam var pieminēt, ka arī Hermanis pēc līdzīga autorkompozīcijas principa Vīnes Burgteātrī iestudēja izrādi Tēvi, kurā spēlēja Gundars Āboliņš, Juris Baratinskis un Olivers Stokovskis. Hermaņa izrādes finālā aktieri gluži burtiski novilka no sejas tēva ādu. Tēva ādas pielaikošana pārnestā nozīmē notiek arī šajā kolektīvajā izrādē.


Paģirainas brīvības gaviles

Nav šaubu, šie tēvi ir no ļoti konkrēta laika. Tā ir paaudze, kam barikāžu laikā bija starp trīsdesmit un četrdesmit. Tagad attiecīgi – piecdesmit vai sešdesmit. Radošā komanda izvēlējusies vienlaikus gan uzsvērt, gan neuzsvērt konkrētā vēsturiskā perioda reālijas, piemēram, garāžas TV kaste rāda pornofilmas, van Dammi, Kašpirovska "dziednieciskos" seansus, te izskan arī ziņa par jauniegūto Latvijas brīvību. Seņkova paaudze ir pirmā, kas atļaujas runāt par šo notikumu ne tikai svētsvinīgā intonācijā. Garāžā brīvības gaviles atskan groteski, Valtera Sīļa rūtainim steberējot ar Kašpirovska "uzlādētā" ūdens burku un kusli pavicinot roku.

Tajā pašā laikā 1. daļas etīžu montāžā ir ieplūdināta arī šodienas faktūra – pazīstami lielveikalu maisiņi, bankas karte, ar kuru Hirša tipāžs vēlas norēķināties par intīmpakalpojumiem, automodeļi, kādi nebūtu iespējami barikāžu laikā (to gan man pačukstēja priekšā kāds vīrietis) u. c. Saprotu ideju, tomēr mani šī eklektika nepārliecina un nerada uztverē tēlu par problemātikas universālo dabu ārpus laika un telpas.

Izrāde sastāv no divām stilistiski atšķirīgām daļām. Pirmo daļu veido tikai priekšmetu un bezpriekšmetu etīdes. Vairāk ir trokšņu, skaņu, sēcienu, kliedzienu vai dziļdomīga klusuma nekā apzināti izrunātu vārdu. Līdzīgi kā Alvja Hermaņa Garajā dzīvē. Lai arī katrs aktieris spēlē konkrētu tipāžu, man tomēr pietrūkst detaļu un vēlēšanās minēt katra dzīves aizkadra drāmu un biogrāfiju, tāpēc arī izpaliks katra sīkāks apraksts. Visiem kopā varu veltīt rindas no Petri Tamminena spožajām Vīrieša smeldzes miniatūrām: "Smiekli kā klaunam – žesti un pozas vēstī citu stāstu kā lūpas." Šādu smeldzīgu zemtekstu aktieri visi kopā tiešām rada. Tomēr pa īstam sekot līdzi gribējās vienīgi Reiņa Suhanova rūtainim – kādus gan akmeņus cilā šī vīra sirds, tēšot milzu krustu savam Minkānam?…Viņa tipāžā ieraudzīju apjomu – telpisku dramatisma un cilvēka noslēpumu. Domāju, ka krietni īsināt varētu gan pirmo, gan otro daļu par labu mērķtiecīgākai etīžu koncentrācijai, jo pazūd pēc kontrasta principa iecerētā sazobes vieta starp abām daļām.

Pirmajā daļā nepārejoša skaņu celiņa daļa ir lamāšanās ar mātes vārdiem. Nenoticēju. Varbūt tāpēc, ka mans paps reizēm ko tādu izmeta tikai tad, kad uzsita ar āmuru pa pirkstu. Bet tā notika reti, jo viņam ir zelta rokas. Vienmēr bija licies, ka šīs paaudzes latviešu vīrieši tomēr turējās pretim šim armijas mantojumam un uzskatīja par goda lietu nelietot sūrākos krievu lamuvārdus, savā ziņā arī tā bija nevardarbīgā pretošanās. Iespējams, tas ir tikai mans, varbūt panaivs priekšstats, bet gribu palikt šajās domās. Elmārs Seņkovs intervijā Klasikai stāsta, ka lamuvārdi izmantoti kā mitoloģija, kā piedziedājums "trādirallā" vai kas tamlīdzīgs. Teorētiski tas izklausās asprātīgāk un interesantāk.


Salabot mantas un asaras

Otrajā daļā garāža pārvēršas par mēģinājumu telpu vai koncertskatuvi. Notiek kaut kas līdzīgs šovam Dari kopā ar mums, dari labāk par mums ar skarbiem atmiņu vēstījumiem par tēvu, kura pietrūka, par tēvu, kurš biedēja, par tēvu, uz kuru bija dusmas, par tēvu, par kuru bija kauns… Ja pareizi saprotu, laika ziņā dzīvē šī daļa būtu nākusi vispirms. Tēti un papi te vēl ir moži un kaut ko griboši, rosās pa garāžu kā pa kopīgu virtuvi vai darbistabu, gluži kā YouTube demonstrē visādus atjautīgus gājienus, kā izdarīt dažādas sadzīviskas lietas, ekonomējot laiku, enerģiju un līdzekļus. Katru paraugdemonstrējumu rūtaiņi noslēdz ar elegantu burvju mākslinieka voilà! Aktieri paši dzied Edgara Mākena tik emocionālās un dzīvesgudrās dziesmas. Sāpīgums sabiezē kā migla, līdz koncentrējas "puisīša – zirnīša" tēlā, kurš tumsā stāv ar luminiscējošu vesti un cepuri. Kā tāds jāņtārpiņš, mēms kliedziens – re, kur es esmu! Redzi mani, dzirdi mani, runā ar mani, tēti!

Lai ko te rakstītu par kompozīcijas nepilnībām, arī es, protams, izvilku kasti ar senām fotogrāfijām un dažā labā ieraudzīju, ka papa roka mani ir mīļāk apķērusi un tuvāk piespiedusi, nekā atcerējos. Skatos, ka "tīklos" citi skatītāji ir rīkojušies līdzīgi. Bet tas jau ir cits stāsts, kuru jau visu meitu vārdā ir uzrakstījusi Linna Ullmanna romānā Trauksmainie – par savām attiecībām ar tēvu – drūmo zviedru kinoģēniju Ingmaru Bergmanu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja