Ventspilī pēc jauniešu ballītes smagus ķermeņa apdegumus guvis pusaudzis, un policijai ir aizdomas par ļaunprātīgu rīcību – pāris nedēļu pēc izrādes Minga rēgi noskatīšanās ziņo portāli. Bet, atnākot mājās pēc izrādes un ieslēdzot televizoru, redzu – žurnālists Aidis Tomsons ar ekspertiem pie apaļā galda spriež par jauniešu audzināšanas problēmām. Kāda speciāliste stāsta par puisi – ļoti normālu, parastu puisi, kura sarunas ar vecākiem aprobežojušās ar – "Kā tev iet?" – "Normāli" – "Nu tad labi" – un kurš apzināti sācis lietot narkotikas. Savā absurdā veidā puisis bijis gandarīts, ka ģimene beidzot viņu pa īstam pamanījusi un mobilizējusies glābšanai. Abi minētie ziņu fakti ir dokumentāls post scriptum teātra TT jaunākajai izrādei Minga rēgi, kas, no dzīves nākusi, dzīvē atgriežas.
Minga rēgi ir vērā ņemams nosaukums Latvijas teātru afišā. Īpaši tas varētu interesēt tos, kuri reizēm ir iedomājušies, kā diez klājas "Talsu Diogenam" – savdabīgajam puisim no Roberta Rubīna starptautiskus laurus plūkušās dokumentālās filmas Kā tev klājas, Rūdolf Ming. Arī tos, kurus interesē redzēt jauna cilvēka stāstu, kas Latvijas teātrī negadās nemaz tik bieži. Izrādi pēc Latvijas Kultūras akadēmijas studenta Rūdolfa Minga filmas scenārija skatuvei pārlicis un iestudējis režisors Lauris Gundars. Vēl viens iemesls noskatīties Minga rēgus – piedzīvot, kā teātrī ienāk jauna paaudze. Ja aktieri ir talantīgi, un Minga rēgu trijotne – Laura Zunda, Kristaps Ķeselis un Jurģis Spulenieks – tāda ir (LKA 2013. gada izlaidums), tas sagādā visai banālu aizkustinājumu – kā pēc garas ziemas ieraugot, piemēram, kastaņu sveces pie plaukšanas starta.
Ja šis salīdzinājums nebūtu vietā un nevietā nodeldēts, varētu teikt, ka Minga rēgi ir Vai viegli būt jaunam 2013.
Agresijas un maiguma tuvcīņa
Izrāde notiek kluba Depo pagraba telpās. Tas ir pašā, pašā centrā, Vecrīgā, lai žēlotos, ka grūti tur nokļūt. Nav noslēpums, ka bieži vien tā ir alternatīvo teātru problēma – skatītāju inerce un kūtrums, atklājot sev jaunus maršrutus. Pirmsākumos tā bija arī Dirty Deal Teatro (Spīķeros) un Ģertrūdes ielas teātra (Ģertrūdes 101a) problēma. Pierādījies, ka ar pirmajiem radoši aizraujošajiem iestudējumiem skatītājiem aizmirstas, ka tas ir "tālu".
Askētiskā, robustā vide ievada noteiktos spēles noteikumos. Ir pilnīgi skaidrs, ka nekāda operete Salmu cepurīte te nenotiks. Jeb, atsaucoties uz Cēzaru no filmas Elpojiet dziļi, – diez vai kāds te kādu pamācīs, ka kokā kāpt un bikses plēst ir savā ziņā slikti, lai neteiktu vairāk.
Drūzmējoties pie ieejas, ir arī laiks atcerēties, ka 2006. gadā šajās pašās Depo telpās Lauris Gundars iestudēja jaunā talantīgā dramaturga Ansela Kaugera lugu Artis klusē, Alise klusē, kas bija kā nebeidzama pusaudžu maiguma un agresijas tuvcīņa.
Diez vai kāds apstrīd, ka Latvijas teātrī izrādes bērniem un pusaudžiem top pārāk reti. Citādi var sanākt tā, ka pēc Sarkangalvītes un Pifa piedzīvojumiem bērnībā kā nākamā izrāde jau seko kāda viesizrāde cietuma aktu zālē. Izklausās, kāds te tic mākslas audzinošajam spēkam? Jā, tā ir.
Omīte – zombijs
Nokāpuši Depo pagrabā un ieņēmuši vietas, uz spilgti izgaismotas mazas skatuvītes ieraugām trīs aktierus – divus puišus un meiteni, kas sasēdušies kā bungu komplekts un cumcina kādas neatšifrējamas dziesmas ritma partiju. Pēc pāris minūtēm jaunieši sāk izspēlēt sižetu un reālus vārdus no Ināra, Leldes, Dāvja, Jāņa, Amandas u. c. dzīves, tomēr kamertonis ir iedots precīzi – vārdiem (pārsvarā necenzētai leksikai), dialogu virsslānim šeit nav izšķirīgas nozīmes.
Minga rēgos tie vairs nav Vecās Derības sižeti un personāži, kurus uz papīra strēmelēm izzīmē Rūdolfs Mings. Scenārijs tapis, autoram pētot Latvijas mazpilsētas jauniešu dzīvi, kur, līdzīgi kā viņa bērnības reliģiskajās šausmu filmās un trilleros, netrūkst vardarbības un kriminālā elementa. Īsumā – jaunieši, pārdzēruši jēgu, kādā ballītē atspārda līdz nāvei vienu no kompānijas. No rīta gan reti kurš to skaidri atceras. Tālāk jau jātiek vaļā no potenciālajiem sūdzētājiem. Viss notiek neiedomājami truli, naivi ciniski un tizli. Neviens no kompānijas te nav izkāpis no Gasa van Santa filmas Zilonis, spējīgs ar aukstasinīgu nolūku pasūtīt ieroci klasesbiedru apšaušanai.
Izrādē fiziski ir sajūtams kāda sakarīga pieaugušā un civilizācijas trūkums. Jauniešu iekšējais kompass norāda tikai uz sliktu pārtiku, sliktu alkoholu un seksu diennakts režīmā. Un nav pilnīgi neviena, kas piedāvātu alternatīvu. Gandrīz uz didaktikas robežas, tomēr nepārkāpjot smalko gaumes līniju, tēlota pieaugušo, protams, visai monstrozā un manekenizētā pasaule. Omīte jau sen kā pārvērtusies par purpelējošu TV pults turpinājumu. Māte, pat apkampusi meitu, ir pašpietiekami laipna un sevi vien dzirdoša, bet vēl viens vecāku pāris, apvēlies kaut kur aiz krāsns, ciemos atnākušajam draugam ir iemesls homēriskam zviedzienam. Jaunie aktieri zibenīgi pārmiesojas gan jauniešu, gan pieaugušo, gan pat mobilā telefona ādā. Slavējama ir jauno aktieru plastika, skatuviskā organika (tuvplāna kamerapstākļi ir visai nežēlīgi) un raksturošanas spējas. Viss stundas un septiņpadsmit minūšu laikā notiekošais salīdzināms ar asu sinkopētu BMX braucienu, nevis rāmu slīdējienu ar dāmu grozu riteņa priekšgalā.
Režisors notiekošajā saglabājis veselīgu atsvešinātības un parodijas momentu. Diez vai kāds no zālē sēdošajiem vai uz skatuves esošajiem šo pieredzi spētu līdzdalīt nepastarpinātā dokumentālā naturālismā. Tāpēc arī nešķiet ciniski priecāties par brīnišķīgo teatrālismu, ko ar rutīnas neapēnotu atdevīgumu un spēles prieku izdzīvo aktieru trijotne. Minga rēgi ir tipisks "teātra čemodānā" paraugs. Visus rekvizītus varētu satilpināt vienā ceļasomā. Tāpēc jācer, ka izrādi varēs noskatīties arī citur Latvijā.
Visbeidzot – plaukstā ar elegantu žestu tiek ielocīta ķēdīte. Finita la commedia. Puisis, bēgot no policijas, nokrīt ar mašīnu no kraujas.
Aktieri, taisni nostājušies, gaišām sejām dzied a cappella kaut ko ļoti skaistu starp tautasdziesmu un gregoriskajiem dziedājumiem (Jēkabs Jančevskis). Un pilnīgi galīgi nemaz neizskatās pēc slepkavām.
Minga rēgi
Teātris TT
Klubs Depo. Rīga, Vaļņu iela 32
22.V 19.00
Biļetes (Ls 4) Biļešu paradīzē