Nākas sākt ar secinājumu: 18. septembra vakarā Dailes teātrī notikusī pirmizrāde Mīļākais tika parādīta visai zaļa. Pašā teātrī dzirdēja runājam, ka lugas autors un režisors Genādijs Ostrovskis pēc ģenerālmēģinājuma veicis izmaiņas. Izrāde bija arī īsāka, nekā tobrīd vēstīja teātra mājaslapa. Tomēr tā ar savu gandrīz triju stundu hronometrāžu ir ievērojami garāka par Valerija Todorovska 2002. gadā uzņemto filmu pēc G. Ostrovska scenārija, kuru iespējams noskatīties internetā un kuras garums ir viena stunda un 37 minūtes.
Salīdzināt izrādi ar filmu nav laba doma, spēles noteikumi tomēr atšķiras, vienlaikus nevar nepamanīt līdzīgu tendenci kā Gata Šmita izrādē Farjatjeva fantāzijas Jaunajā Rīgas teātrī, kuru arī bija iespējams salīdzināt ar filmu, – tas, kas kinovalodā tiek risināts visnotaļ reālpsiholoģiski, reālistiski, uz skatuves iegūst atšķirīgu interpretācijas veidu, kas ievērojami atšķiras, jo ir jūtami teatrālāks. Tā pilnīgi apzināti noticis arī izrādē Mīļākais.
Savādnieku parāde
Izrādē jau no pirmā brīža radītā situācija izļoga reālisma rāmjus. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone izveidojusi brutālu vidi, remonta pārņemtu dzīvokli, bet vēlāk, kā izrādīsies, spēles telpa ar niecīgiem pārveidojumiem slēps sevī arī Ivana dzīvokli, tramvaju un vēl dažas norises vietas, kurām nepieciešamais noformējums izbrauks no skatuves sānu kabatām kā brīnumlādītes saturs. Būtisks izrādes elements ir skaņa – ne tikai Jura Vaivoda piemeklētie muzikālie motīvi, bet arī sadzīves trokšņi (tiesa gan, nemitīgā dažādu priekšmetu krišana un plīšana pārlieku jau nu ilustrē Čariševa dzīves sabrukumu, pārāk daudz viņam burtiski krīt no rokām) un dūkoņa, kas paspilgtina galvenā varoņa apdulluma sajūtu.
Uz galda, kas sanaglots no neēvelētiem dēļiem un drīzāk domāts krāsu bundžu novietošanai, stāv zārks. Vēlāk uz šī paša galda tiks saklāts bēru galds. Pašā telpā valda haoss. Galvenais varonis Čariševs sievas zārkam vāku divas reizes mēģina uzlikt otrādi. Cilvēki, kuri sanākuši uz bērēm, uzvedas dīvaini, un daži no viņiem ir apģērbti izteikti provinciāli, piemēram, Sarmītes Rubules atveidotajai Verai ir melns sēru tērps, bet violetas kurpes. Bēru viesi gari diskutē, vai bērēs dzerot pieņemts saskandināt, viens no bēriniekiem sāk histēriski jautru, vienlaikus izmisīgu dziesmu, pārējie nervozi piebalso. Rodas neomulīga sajūta, ka skatāmies sliktu komēdiju. Vēlāk, izrādei turpinoties un daudz kam saliekoties pa plauktiņiem, nonākam pie secinājuma, ka tā arī ir bijis domāts – dzīve ap Intara Rešetina Čariševu un viņa sievas mīļāko – Jura Žagara Ivanu – patiešām ir slikta komēdija, kurā visi netalantīgi izliekas. Gribētos tikai, lai G. Ostrovskis šo domu būtu risinājis smalkāk un atjautīgāk, nepaliekot zem sitiena aktierus, kuri, pildot režisora norādījumus, samērā štampaini atveido jocīgus cilvēciņus. Jau pieminētā Sarmītes Rubules Vera runā ar vīrieti kā ar mazu bērnu, uzsvērti lietojot ilustratīvus žestus, Alda Siliņa atveidotais tenors liekulīgi raud (aktieris zibenīgi pārtop četrās dažādās lomās), divus dažādus dīvaiņus atveido Dainis Gaidelis utt. Šaušalīgi nedabiski skan arī varoņu dialogi, izrādei ir temporitma problēmas. Respektīvi, pēc pirmā cēliena rodas iespaids, ka teātra dotais žanra apzīmējums "psiholoģiska drām" ir maldinošs un mēs skatāmies viduvēju komēdiju, pat farsu. No komisko tipāžu galerijas kolorītākās ir divas večiņas Mirdzas Martinsones un Akvelīnas Līvmanes atveidojumā, kuras, arī turēdamās komēdijas atslēgā, paliek labas gaumes robežās.
Intara Rešetina sirminātais varonis pēc sievas nāves ir ieslīdzis tādā kā starpstāvoklī, emocionālā tukšumā, vienlaikus viņš jauno situāciju izmanto, lai atgrieztos pie smēķēšanas, ko sieva viņam noliegusi. Varoņa bezpalīdzība izpaužas arī attiecībās ar dēlu. Viņu atbilstoši režisora iecerei atveido Elīna Vaska, kura filmējusies arī amatierfilmas imitācijā kā zēna māte. Režisoram acīmredzot būtiska bijusi zēna līdzība mātei – viņš ir kā mūžīgs atgādinājums tēva acu priekšā, turklāt brīdī, kad tiek apšaubīta zēna paternitāte, viņa līdzība mātei ļauj šo intrigu uzturēt, tas nebūtu iespējams, ja zēnam būtu tēva vaibsti. E. Vaska puisi rāda kā savdabi, varbūt pat nedaudz attīstībā kavētu, kuram stostīšanās, iespējams, tomēr ir komplicētāku veselības problēmu sastāvdaļa.
Kurš bija īstais
Izrāde pa īstam sāk dzīvot otrajā cēlienā, kad tās smaguma centrs no pasaules absurduma attēlojuma pārceļo uz divu vīriešu sāncensību par vietu nu jau mirušas sievietes dzīvē. Intaram Rešetinam uz skatuves nākas pavadīt gandrīz visu izrādi, turpretim Jura Žagara Ivanu vispirms ieraugām mazītiņā epizodītē, kuras mērķis ir pieteikt šī varoņa parādīšanos un iezīmēt darbības laiku – televizorā diktors stāsta, ka PSRS prezidents Mihails Gorbačovs sniedzis paziņojumu par situāciju Kalnu Karabahā. Tātad tas ir PSRS sabrukuma laiks, 80.–90. gadu mija, kad izjuka uz meliem balstītā impērija. Līdzīgi sabrūk Čariševa dzīve, tinot to atpakaļ un atklājot aizvien jaunus melus. Atšķirībā no filmas aktieru izvēle izrādē gluži vizuāli iezīmē sāncenšus kā ļoti atšķirīgus tipus: mazliet nervozu intelektuāli, augstskolas pasniedzēju un bijušo virsnieku, nedaudz smagnēju un nedaudz melanholisku, bet tomēr mačo. Tieši abu aktieru saspēle dod iemeslu piekrist, ka izrādē tomēr ir psiholoģiskas drāmas elementi. Režisors ieviesis arī nosacītu tramvaja tēlu, kurā abi varoņi, satvēruši rokturus, joņo pa apli viens aiz otra. Viņi nevar satikties, bet tikai uzgrūsties viens otram. Tramvajs ir vienojošais tēls pašā scenārijā, jo tajā Ļena braukusi no viena vīrieša pie otra.
Intervijās pirms izrādes Intars Rešetins nav slēpis prieku par iespēju Dailes teātrī spēlēt tik aktieriski interesantā materiālā. Čariševa lomā aktieris pārliecinoši nospēlē cilvēka vājumu un bezpalīdzību situācijā, kas vairs nav maināma. Manuprāt, I. Rešetins varētu spēlēt pat plašākā amplitūdā, ļaujot pēkšņām dusmām, aizvainojumam un sāpēm izlauzties vēl tiešāk. Čariševa vēlme uzzināt patiesību ir teju mazohistiska, jo katrs nākamais pavērsiens viņa līdzšinējās dzīves stabilitāti dragā aizvien stiprāk. Var redzēt, ka aktierim loma tiešām sagādā gandarījumu, un, izrādei attīstoties, viņa tēlojums noteikti kļūs tikai drošāks, niansētāks. Turklāt šajā lomā kā aktieris I. Rešetins var izspēlēt līdzīgu tēmu, kādu šajā pašā zālē risinājis kā režisors pagājušās sezonas iestudējumā Ja tevis vairs nebūtu.
Sarežģīts uzdevums ir Jurim Žagaram, jo viņa rīcībā nav īpaši daudz instrumentu, ar kuriem izveidot pārliecinošu raksturu. Viņa varonim nav aktīvas darbības (amizantā kaušanās neskaitās). Sākumā aktieris izlīdzas ar ārējiem izpausmes līdzekļiem, vēlāk iesilst lomā un atklāj Ivana jūtu patiesumu, to, ka viņam sāp ne mazāk par Čariševu. Abu aktieru darba dēļ izrādi ir vērts skatīties. Precīzāk – būs vērts, kad tā piedzims.
Uz izrādi Mīļākais nāksies iet otrreiz. Pēc kādiem pāris mēnešiem. Pirmizrāde parādīja virzienus, kādos darbs var attīstīties, taču pilnasinīga iestudējuma pagaidām nav.
Mīļākais
Dramaturgs un režisors Genādijs Ostrovskis
Dailes teātra Mazā zāle 29.IX plkst. 19
8.X plkst. 18