Franču dramaturga Žeralda Sibleirasa (1961) lugas iestudē visā pasaulē.
Nu arī Jaunajā Rīgas teātrī. Ģirts Ēcis, turpinot savu humānisma periodu teātrī (ar melnā humora piešprici), kurā liela vieta ierādīta pārdomām par vientulību un laiku, autsaiderismu kā, iespējams, vienīgo pašcieņas saglabāšanas veidu, Lielajā zālē iestudējis vienu no populārākajām Sibleirasa lugām Papelēs šalko vējš/Le Vent des peupliers, mainot nosaukumu – Lidojošā klusuma darbnīca. 2003. gadā luga četrkārtīgi nominēta Francijas augstākajai teātra godalgai – Moljēra balvai. Dialogu meistars Toms Stopards šo lugu adaptējis ar nosaukumu Varoņi/Heroes. 2006. gadā tā saņēma prestižo Lorensa Olivjē balvu kā labākā komēdija. Eleganta valoda, asprātīgu dialogu šarms un pingpongs, kas jau robežojas ar absurda dramaturģijas noskaņām, Santas Remeres dzīvajā tulkojumā Ģirta Ēča iestudējumā ir vienādi baudāma vērtība līdzās aktieru trio – Ģirts Krūmiņš (Fermēns), Gatis Gāga (Gistavs), Kaspars Znotiņš (Renē) – burvīgajai saspēlei.
Neatvairāma intonācija
Uzklikšķinot google meklētājā Le Vent des peupliers, izbirst daudzi iestudējumi, kuros lugas mizanscēnās redzam aktierus "astoņdesmit plus". Klasiska paskata veci vīri uzvalkos un adītās vestēs. Recenzijās uzsvērts, ka Papelēs šalko vējš ir lieliska iespēja savā talantā pa īstam atmirdzēt vecā kaluma aktieriem. JRT variantā citādi – atvaļināto kara veterānu ādā iedzīvojas vairākas paaudzes jaunāki aktieri. Ar Garo dzīvi tomēr salīdzināt nevar, jo Lidojošā klusuma darbnīcā vecums ir kā maska – aktieri ir uzsvērti teatrāli, pat groteski savecināti (grims, parūkas, plastika).
Kāpēc šī luga ir tik "neatvairāma", kā vērtē vairākums franču recenzentu?
Jau pieminētā vārda un dialoga kvalitāte plus vispārcilvēciskās vērtības. Plus – tiešām neatvairāma dramaturga intonācija. Ironiskais šeit neatšķetināmi savijas ar smeldzīgo. Pašironija – ar melanholiju. Melnais veču humors ar romantiskiem jaunekļu sapņiem. Teju aizmirstu labsajūtu sagādā klausīties, kā valodā iespējams lietot ironiju, sarkasmu, zobgalību, ķircināšanu utt. bez smaidiņiem. Sibleirasa oriģinālais tonis, visticamāk, ir lugas lielās pievilcības magnēts. Tas arī Papelēs šalko vējš paceļ pāri "mūža atvasaras lugu" piedāvājumam, kas biežāk gan ir orientēts sieviešu auditorijai. Ja tomēr gribas ar kaut ko salīdzināt, intonācijas ziņā zināmas asociācijas rodas ar neseno zviedru hitu (grāmata, filma) Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda. Var piesaukt arī Trīs vīrus laivā, bet tad jāmin arī Remarka Trīs draugi. Jo ilgu un eksistenciālas melanholijas oderējums Sibleirasa lugā un Ēča izrādē tomēr ir ļoti svarīgs.
Pikniks pret Indoķīnu
1959. gads. Trīs atvaļināti kara veterāni vada savas dienas pansionātā, "cietumā bez mūriem" (Helēna Ševrjēra, www.theatrotheque.com). Gistavs, Fernāns un Renē ik dienas satiekas uz terases ar milzīgu suņa statuju un pavada laiku lielībās/melos par aizgājušās dzīves uzvarām un sapņos. Ilgi klusē, kamēr kāds šo klusumu "sacūko", un sākas aizraujošas trīskaujas. Kā munīcija der mūža laikā pamatīgi nostiprinātas dīvainības, fobijas, kaprīzes, vājības un principi, bet vēl vairāk – bailes no aizvien augošās vecuma nevarības un vientulības. Aktieri eleganti spēlē Gistava, Fernāra un Renē attiecību divdabību. Viņi reizē gan nevar ciest cits citu, gan – ļoti novērtē un ir izvēlējušies cits citu par domubiedriem. Kā saka lielākais īgņa no visiem – Gata Gāgas Gistavs: "Tas perdeļu bars [pārējie pansionāta iemītnieki] jau arī lien uz mūsu pusi" un "ne visi ir pelnījuši šādu skatu. Paskatieties, kas par ainavu!". Starp viņiem ir notikusi bezvārdu vienošanās – viņi nekad nebūs veci. Un punkts.
Bet realitāte ir citāda. Rutīna ar siltu zupu un māsas Madlēnas stingro roku – aicinājumu/ pavēli sacerēt dzejolīšus pārējo dzimšanas dienām, bet drīz jau arī – bērēm. Visi trīs ir ļoti atšķirīgi. Kaspara Znotiņa Renē ir pie vislabākās veselības un pasaulei atvērtākais. Viņš katru dienu dodas garās pastaigās un aiz kapiem atrod "īstu brīnumu" – meiteņu skolu! Var just – Renē ir sev nosolījies būt laipns un ieturēts, bet, Fernāra un Gistava nokaitināts, viņš, nostiepies taisns kā stīga, spalgā balsī taurē kā sirēna – un visa viņa inteliģence pakūp. Ģirta Krūmiņa Fernārs dzīvo savā pasaulītē, mīl mūziku, un viņa galvenā vēlēšanās ir, lai tikai nebūtu jānostājas kāda pusē. Vēl Fernārs vēlas pēc iespējas ilgāk būt pie samaņas, jo katras desmit minūtes ģībst (kara trauma). Taču arī Fernārs pazīst īstu stūrgalvību un nav nekāds jaukais opītis, jo, piemēram, vēstules no ģimenes vispār nelasa. Tās lasa – Gistavs, kuram neviens nesūta. Viņš arī tādā veidā uzzina, ka Fernāram ir mirusi māsa, un sastrīdas ar viņa ģimeni, no attāluma organizējot bēres. Gāgas Gustavs "vēlas palikt vēsturē", bet ir pilnībā asociāls un baidās pāriet pāri pagalmam. Atmetis visu uzpūsto bravūru un uzpūtību, Gistavs mācās pie Renāra, kā palocīt galvu, ja ārā kādu satiek. Vai kaut kas nav mainījies? – viņš negaidīti pazemīgi vaicā. Vislabākais kontakts Gistavam ir izveidojies ar terases skulptūru – milzīgu suni. Viņš vēlas to ņemt līdzi piknikā (saprātīgs kompromiss Indoķīnas vietā) un nesaprot, kāpēc biedri ceļ traci "nieka sunīša pēc". Komika dzimst no neatbilstības, kad vismazāko sadzīvisko uzdevumu, arī iecerēto pikniku, visi trīs organizē kā kaujas operāciju – ar detalizēti izstrādātu stratēģisku plānu un nespēju vienoties, kurš būs galvenais. Viņi turpina rakt tranšejas un cīnīties arī uz pansionāta terases.
Izkāpt laikus
Vienotā tembrā ar aktierspēli izrādē darbojas scenogrāfija un kostīmi. Terasi Kristians Brekte un Ģirts Ēcis veidojuši kā stilizētu tanku (tā vismaz ieraudzīju). Nocietinājumu, no kura trijotne atšaudās – pret māsu Madlēnu, pārējiem pansionāta iemītniekiem, bet pamatā jau – pret laiku un vecumu. Fascinējoša ir režisora sirreālā kaprīze – terasi varoņi atstāj, nevis nokāpjot pa trepēm, bet iegāžoties nekurienē. Austras Haukas skaistais video to vēlāk paskaidro – tā taču ir lidojošā klusuma darbnīca, nevis kāda tur pansionāta terase. Kreisajā pusē – Fernāra klavieres, labajā – Gistava "nieka sunītis", sfinksas un japāņu mangu suņa krustojums. Divdabīgi ietilpīgi ir arī Annas Heinrihsones kostīmi. No vienas puses, tie ir groteski, komplektā ar grimu un frizūrām atgādina delartiskos varoņus. Taču impulss ir pat ļoti reālistisks. Kurš gan nav redzējis aizgājušo laiku varoņus, kuri pa savai modei sapucējušies tā, ka citi nezina – smieties vai raudāt. Treniņbiksēs sabāzts balts krekls ar šlipsi. Kārtās savilkti "mednieku veļai" līdzīgi apģērba gabali, rūtainas filca čības… Bet tikmēr zem kājām laiku pa laikam slīd šoseja (spoža detaļa!).
Izrāde ir emocionāla, bet nav tīši sentimentāla. To pašu var teikt arī par Jēkaba Nīmaņa mūziku, kuru laiku pa laikam izspēlē "ģenerāļu orķestrītis", savā noskaņā atgādinot gājputnu sasaukšanos.
Beigās viņi visi trīs aiziet zosu gājienā, augstu celdami kājas kā pāri sniega kupenām. Kā zagdamies, lai kāds nesadzird un neiztraucē viņu pēdējo operāciju. Izkāpj no dzīves, kas vairs nav īsti viņu cienīga. Kamēr vēl paši ir ģenerāļi pār savu zarnu traktu, kājām un māsas Madlēnas bēru dzejolīšiem. Galu galā otrā terasē drīz taisīs remontu, un savilksies tie visi citi "perdeļi". Tie vecie un garlaicīgie.
Gājputni aizlido. Ģenerāļi – arī. Suns, apsveikdams viņu izvēli, spīdina lampiņu acis. Gistavam bija taisnība, ka viņš ir dzīvs.
Bet nešņukstiet. Šis nav stāsts par eitanāziju. Tā tomēr ir komēdija. Lai arī liriska.
Lidojošā klusuma darbnīca
Jaunā Rīgas teātra Lielā zāle 26., 27., 28. aprīlī plkst. 19