Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Izrādes Labrys recenzija. Skatītājs zīmju sistēmas vidū

Projekts Labrys sākotnēji rada sajūtu, ka skatītājs varētu atšifrēt dejotāju trajektoriju maģiju, taču notiek kas cits – ikviens sēdošais kļūst par pilnībā neizprotamas mistērijas sastāvdaļu

Krišjāņa Santa un Ievas Gaurilčikaites jaundarbs Labrys pašu autoru definējumā ir "iekļaujošās dejas izrāde, kuru tās ģeometriskā stāvokļa un laika ritējuma dēļ var salīdzināt ar labirintu: vietu, kurā, pat ja tā šķiet saprotami organizēta, var ļoti ātri apmaldīties". Izrāde ir intriģējoša ar to, ka tā nedod atbildes, kas īsti ir tas, ko skatītājs tikko piedzīvojis, – kāds rituāls, vairāk tehniska rakstu zīmēšana noteiktā logaritmā vai pilnīgi kas cits.

Līdz šim Labrys rādīta gan uz AB dambja asfaltētā laukumā, gan bijušās LU Fizikas un matemātikas fakultātes pagalmā, kur skatītāju ķeblīši bija izvietoti zālienā. 4. jūlijā Tallinas ielas kvartālā būs pirmā Labrys izrāde iekštelpās.

 

Visapkārt skatītājam

Atzīšos, ka Ievas Gaurilčikaites vārds man līdz šim bija svešs, savukārt Krišjāņa Santa un Ērika Ēriksona izrāde Vērpete atmiņā palikusi kā nozīmīga skatītāja pieredze, un arī jaunajā darbā manāmas zināmas līdzības, piemēram, dejotāju savstarpējā sasaukšanās sev vien zināmu zīmju sistēmā, lai koordinētu izrādes gaitu. Facebook atradu materiālu, kurā Krišjānis Sants stāsta: "Mēs necenšamies veidot stāstu, jo to ļoti labi izdara teātris. Mēs radām abstraktu pieredzi, kas nav balstīta naratīvā." Ir interesanti skatīties, kā šajos beznaratīva apstākļos tomēr veidojas dramaturģija un kas ir tās pamatā.

Izrādes skatītāju skaits ir limitēts, jo to ierobežo autoru radītais spēles laukums ar koka ķeblīšiem, kam ir grozāma virsma, tādējādi skatītāji var griezties līdzi dejotājiem. Tiesa, izrādē, kuru apmeklēju, šādu iespēju gandrīz neviens neizmantoja, jo klātesošie ātri saprata, ka grozīties īsti nav jēgas – pat ja konkrētajā brīdī dejotājas atrodas tev aiz muguras, ir skaidrs, ka tur nenotiek nekas tik nebijis, lai vajadzētu tvert katru sekundi.

Ieva Gaurilčikaite un Jana Jacuka sāk pārvietoties starp rindām lēni, sinhroni, rūpīgi izliecot pēdas pagriezienu vietās, taču pa īstam norise sākas tad, kad viņas pāriet ātrā gaitā, brīžiem pat pusskrējienā, un tad top skaidrs, ka šis ir tehniski komplicēts priekšnesums, kurā ir svarīgi dejotāju veiktie zīmējumi, ko no skatītāja skatpunkta nav iespējams uztvert, bet ir skaidrs, ka tādi pastāv. No tehniskā viedokļa nāk klāt apgrūtinājumi ar kombināciju nobīdēm, ko skatītājs uztver kā ierakstā nosauktus negatīvos skaitļus. Kādu laiku ir iespējams saprast, kā tas darbojas, bet tad pienāk brīdis, kad tas šķiet neiespējami.

 

Maģijas pēcgarša

Ne velti izrādes veidotāji atsaucas uz labirintu – tajā nokļūst nevis abas sievietes, kurām uz kādu brīdi pievienojas arī Krišjānis Sants, bet skatītājs, kurš atrodas tāda procesa vidū, ko īsti neprot izskaidrot racionāli, un tad atliek tvert visu, ko var, mēģinot izveidot kopainu. Piemēram, Jēkaba Nīmaņa un Pāvila Jurjāna veidoto skaņu celiņu, kas skatītāju sasniedz atkarībā no dejotāju atrašanās vietas, jo skandas atrodas mugursomās un pārvietojas līdz ar dejotājiem. Skaņas impulsu intensitātei ir zināma dramaturģija, pamazām ejot uz kāpinājumu, tāpat kā par dramaturģijas iezīmēm varam runāt, analizējot veidu, kādā dejotājas veic savas darbības.

Tas ir ļoti koncentrēts priekšnesums, attīrīts no visa liekā, zīmējumu tapšana prasa uzmanību, un atliek minēt, vai tās dažas reizes, kad viena vai otra izrādes dalībniece saka "stop" un ierosina pakāpties dažus soļus atpakaļ, tiešām ir kļūdas izraisītas vai arī ieplānotas speciāli, lai akcentētu nosacītas grūtības, ar kurām sastopas projekta dalībnieki. Temporitms, kādā dejotāji kustas, ir straujš.

Tad pienāk brīdis, kad viss ir beidzies, abas meitenes apkampušās, skan aplausi un skatītājiem tiek izdalītas par libretu nosauktas brošūriņas ar zīmju rakstiem, kas izrādes laikā ir tapuši visu acu priekšā. Ir labi, ka tas nenotiek sākumā, kad būtu vilinājums vilkt ar pirkstu līdzi un saprast, kurā brīdī kuru rakstu dalībnieki "zīmē". Tas varētu arī neizdoties un lieki atšķaidītu norisi, novēršot uzmanību no procesa, kura lietišķībai piemīt arī noslēpumainība – viņi zina, kas ir šīs zīmes, turpretim mēs to uzzinām pašās beigās.

Labrys ir vienlaikus vienkārša un sarežģīta izrāde. Vienkārša koncepcijas tīrības ziņā, sarežģīta, jo figūras ir visai āķīgas. Turklāt Zeļļu ielas pagalms nosacīti bija norobežota vide bez lieliem pārsteigumiem, taču citās vietās, kaut vai uz tā paša AB dambja, izrādes darbībai var uzrasties negaidīts fons, piemēram, garāmbraucoša kutera izskatā. Taču neatkarīgi no tā, vai izrāde notiek telpās vai brīvā dabā, to ir vērts izbaudīt. Tas ir daudz interesantāk nekā mēģināt to aprakstīt.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja