Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Izrādes Krietnais cilvēks no Sečuānas recenzija. Skumja dziesma par dūmiem

Bertolta Brehta polemisko lugu Krietnais cilvēks no Sečuānas režisors Elmārs Seņkovs risina viegli melanholiskā tonalitātē.

Pēc izrādes Krietnais cilvēks no Sečuānas pirmā cēliena noskatīšanās bija kaut kāda divdabīga sajūta. It kā viss ir pēc Brehta burta, ir atsvešinājuma efekts, ir skaidri definēti spēles noteikumi. Bet... likās, ka kaut kas izrādes apakšslānī, bezmaz zemapziņas līmenī, strīķējas ar autora bezkaislīgo toni. Pēc izrādes beigām tapa skaidrs, kas tas ir.

Elmārs Seņkovs kopā ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra trupu ir iestudējis skumju izrādi. Melanholiski skumju, un ne jau tāpēc, ka beigās Maksims Busels iedziedas perfektā Vladislava Nastavševa balsī (joks). Ļaujot ritēt lugas notikumiem, ar kuriem autors tiešā tekstā skatītāju rosina mainīt pasaules aplamo kārtību, režisors faktiski pasaka ko atšķirīgu – ka šādām pārmaiņām netic un viss turpinās ripot uz priekšu tikpat nepareizi. Varoņu mutēs atziņa, ka pasaulei jāmainās, izskan totālas samierināšanās tonī – visi saprot, ka būtu kaut kas jādara, bet visi arī saprot, ka tas nenotiks.

 

Mūsu valstī

Lugu – līdzību Krietnais cilvēks no Sečuānas Brehts uzraksta 1943. gadā, kad pilnā sparā rit Otrais pasaules karš (programmiņā godīgi par sadarbības partnerēm norādītas arī Ruta Berlava un Margarēte Štefina). Atsvaidzināju atmiņu un ielūkojos interneta resursos viegli atrodamajā Līgas Ulbertes pirms desmit gadiem aizstāvētajā promocijas darbā Episkā teātra pieredze Eiropā un Latvijā, kur teorijas sadaļā norādīti četri atsvešinājuma mērķi – kaut ko pazīstamu parādīt negaidītā, neparastā veidā; raisīt publikā spēju redzēt pazīstamas parādības it kā citām acīm un tās pa jaunam novērtēt; uzsvērt tēlotās parādības vēsturiskumu; uzsvērt, ka visas situācijas ir iespējams pārveidot. Atsvešinājuma efektu izmanto arī Elmārs Seņkovs, attīrīdams darbību no reālpsiholoģiskas emocionalitātes (lai gan ne līdz galam), tāpat viņš ievēro episkā teātra principus tādos parametros kā nosacīts skatuves noformējums (scenogrāfe Katrīna Neiburga veidojusi koka kastu krāvumus) vai aktieru runāšana tieši zālei, noārdot tā saukto ceturto sienu. Taču ir arī atšķirības. Piemēram, Paula Desava dziesmas Edgara Mākena aranžējumā, kas tiek atskaņotas uz apzināti primitīva sintezatora, it kā pilda songu funkciju, tomēr paliek muzikālas ilustrācijas līmenī. Sintezatora darbināšana nevietā, kas sadusmo galveno varoni tiktāl, ka viņa gatava piedraudēt neveiklajiem muzikantiem pat ar ieroci, ir viens no atsvešinājuma efekta elementiem.

Būtiski ir atcerēties, ka Brehts vēlējās, lai teātris aktīvi iesaistītos sabiedrības procesos, uzsverot, ka "mākslā bezpartijiskums nozīmē piederību valdošajai partijai". Un tad ir jautājums, vai Seņkovs ir gribējis būt opozicionārs un revolucionārs, kas aktīvi aicina nesamierināties ar esošo kārtību. Atbilde ir nē.

Vismaz tādu iespaidu atstāj viņa izrāde, taču to skatīties vienalga ir interesanti.

Protams, skatītājs nav tik dumjš, lai iedomātos, ka izrāde ir par Ķīnu sazin kādos gados. Viņš saprot, ka aktieru kora dziedātais refrēns "Mūsu valstī" ir par mūsu valsti, bet faktiski jau stāsts ir universāls – par to, ka uz katru krietnu cilvēku ir paprāvs bariņš nekrietno. Ir saglabāti autora dotie ķīniešu vārdi, kas varbūt ir tikai fonētiski veidojumi, taču režisors un kostīmu māksliniece Marija Rozīte-Vītola necenšas aktierus vizuāli padarīt "ķīniskus", lai gan iespējams, ka treniņbikses vai pufīgās virsjaciņas nāk tieši no Ķīnas.

 

Spoža dubultloma

Lomu sadalījums ir zināmā mērā hierarhisks. Teātra aktieru jaunā paaudze, kursabiedri, veido kori, kas veic dažādus nelielus uzdevumus, tai skaitā pazib dažādās lomiņās. Jauniešiem ir pieredze organiskā ansambļa sadarbībā, un to viņi demonstrē arī šeit, bet vairāki no viņiem nospēlē mazas lomiņas, piemēram, Natālija Živeca ir groteski izkāpinātā Vecenīte, Igors Nazarenko – ciniskais Policists. Jāpiemin arī spilgtākie «ģimenes» pārstāvji – Jana Herbsta, Jana Ļisova, Maksims Busels. Otrā plāna lomās iesaistās samērā jaunā, bet ne vairs pati jaunākā teātra paaudze. Režisors spēlējas ar dažādām klišejām un daļu otrā plāna tēlu izkāpina teju ķēmīgā groteskā, piemēram, namīpašnieci Mi Ci dodot spēlēt vīrietim – Aleksejam Korginam –, kurš pa skatuvi pārvietojas ar pārskrējieniem, savukārt Danas Čerņecovas Atraitne Šina ir līdz nejēdzībai pārmālēta lellīte ar milzīgām sārtām lūpām, kura runā krievu popkultūras klišejām raksturīgā glāsmaini dūmakainā balsī. Jevgeņija Čerkesa ūdens pārdevējs Vangs, kuram roku savaino Dmitrija Palēsa frizieris Šu Fu, šīs rokas mulāžu nēsā līdzi kā trešo roku. Savrupa vieta gan lugā, gan izrādē ir ironiski atveidotajiem dieviem, kuri, tērpti ikdienišķos uzvalciņos un ar brillēm uz acīm un bloknotiņiem pa rokai, savāra visas šīs ziepes ar krietnā cilvēka meklēšanu Sečuānas provincē, lai vēlāk aizlaistos lapās, neko neatrisinot. Leonīds Lencs, Igors Čerņavskis un Jakovs Rafalsons darbojas precīzi pašironiskā atsvešinājumā. Tāpat prieks par Gaļinas Rosijskas precīzo spēli lidotāja mātes Janga kundzes lomā. Aktrise eleganti izveido lomas zīmējumu, kur zem blondās parūkas slēpjas ass aprēķinātājas prāts.

Vitālijs Jakovļevs, kurš savulaik ar Jekaterinu Frolovu pārī veiksmīgi spēlēja izrādē Fro, savu lidotāju Jang Sunu veido kā ikdienišķu cilvēku, kurš ir nelietīgs ne jau nelietīguma pēc, bet tāpat vien, izmantojot izdevību. Viņš patiesībā ir memmesdēliņš ar pieglaustiem matiņiem (parūka ir, piedodiet, muļķīga, bet šajā gadījumā pat iederīga).

Taču izrādes centrs, kā tam arī jābūt, ir Jekaterinas Frolovas prostitūta Šen Te, kura sevis pašas aizstāvībai pārtop savā viltus brālēnā Šui Ta. Aktrise apzināti teatrāli nodala bezmaz falsetā runājošo "krietno cilvēku" Šen Te no brutālā "brālēna", kurš, saviebis seju, runā zemā balsī, aprautiem teikumiem. Taču viņa ļauj arī noprast, cik grūts uzdevums varonei ir šī personības dalīšanās, īpaši tad, kad gribas atklāt patieso identitāti, bet to nedrīkst konkrētu apstākļu dēļ. Aktrise pirms izrādes stāstīja, cik grūti bijis atteikties no emocijām, un pilnā mērā tas arī nenotiek, īpaši otrajā cēlienā, kad runa ir par viņas jūtām pret Janu Sunu. Un arī skatītājs nespēj bezkaislīgi raudzīties uz notiekošo, jo Frolovas meitenīgi naivā, kaut apzināti izkāpinātā Šen Te nevar neiepatikties.

Un tomēr pamatnoskaņas problēma paliek. Neatbildēts ir jautājums, kāpēc Seņkovs netic mākslas iespējai aktivizēt sabiedrisko domu un izraisīt diskusiju, bet, piemēram, Gatis Šmits ar izrādi Kārkli tam tic. Atņemot samērā didaktiskajiem, nejēdzības konstatējošajiem Brehta tekstiem kaismi un paliekot pie sērīgas faktu konstatācijas, Rīgas Krievu teātra izrāde, kas varētu izskanēt kā "krietno cilvēku" manifests, izkūp melanholiskā dziesmā par dūmiem.

 

Bertolts Brehts. Krietnais cilvēks no Sečuānas

Režisors Elmārs Seņkovs

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī

21. martā plkst. 19

Top komentāri

Skatītājs
S
Izrāde izdevusies uz visiem 100%. Izskatās, ka recenzijas autoram ngribas kaut ko pateikt sliktu, bet īsti nav kur piesieties, tad izdomā vienkārši no "zila gaisa". Frolova spēlē vienkārši izcili, domāju, ka jāvirza uz Spēlmaņu nakti, kā gada aktrise.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja