Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona

Izrādes Kliedzēji recenzija. Godīgs rokasspiediens

Daugavpils teātra izrādei Kliedzēji piemīt īpaša virsskaņa – tā par dzīves pabērnu gaitām runā bez lieka patosa, trausli un emocionāli atklājot galveno varoņu likteņus

Režisora Viestura Roziņa izrādē Kliedzēji, kuras pamatā ir Jāņa Klīdzēja romāns Sniegi, ir diezgan daudz rokasspiedienu. Cilvēki sasveicinās, vēl cits citam laimi. Pati izrāde ir tāds kā godīgs latgalieša rokasspiediens – lai arī plauksta mazliet raupja un ar tulznām. Sen nebija nācies pēc izrādes beigām sajust ko līdzīgu – klusu aizkustinājumu, kas gluži nenoved pie asarām, bet paliek kā nepārejoša pēcgarša.

Daugavpils teātra eksperimentālā skatuve ir telpa, kurā var ietilpināt maz skatītāju, toties iespējams nodrošināt tuvplānus. Seši aktieri šo pārbaudījumu iztur, turklāt trijiem no viņiem lomas pamatu veido nevis darbība spēles laukuma centrā, bet aktīva klātbūtne.

 

Skaņu bagātība

No Kliedzēju reklāmas materiāliem gan rodas priekšstats, ka sākotnēji iestudējuma iecere ir bijusi cita – fotoattēlā redzamā Milena Savkina ar kliedzienā plati atplesto muti un uzkrāsotajām lūpām izskatās pēc rokdziedātājas, aiz viņas ir redzami asfalta krāsā grimēti cilvēki. Izrādes žanra apzīmējums ir "poētiska jaunības vētra", savukārt anotācijā lietota frāze "par mūsu vecvecāku trako jaunību". Taču galarezultāts, par pamatu ņemot Ludmilas Roziņas veikto dramatizējumu, ir pilnīgi citā toņkārtā.

Par iestudējuma atslēgu kļūst neredzīgās Tāsītes pasaules uztvere – skaņu bagātība, ko aktieru ansamblis rada uz vietas. Komponista Jēkaba Nīmaņa sacerētā partitūra nodrošina izrādes intonāciju, tā nekļūst ilustratīva, atsevišķi risinājumi ir oriģināli un nebūt neataino realitātē dzirdamas skaņas – kā brīdī, kad Ruduks izvelk divus vargānus, vienu iedod Edukam un saka: priekā! Skatītājs saprot, ka šī skaņa apzīmē alkohola lietošanu, mākslinieki necenšas attēlot konkrēto procesu ar glāzītēm vai pudelēm.

Savukārt meža pasaules skaņu atveidē izrādes autori palikuši pie Klīdzēja piedāvātā dabas skaņu atveidojuma: iestudēta būtībā riskanta aina, kurā aktieri nosacīti ataino kokus un savā "valodā" sarunājas ar cilvēkiem. Taču savu iekšējo negāciju izkliegšana Tāsītei, kura to, cik saprotams, praktizē regulāri, nenozīmē kliegšanu, drīzāk jau dziedāšanu, turpretim Mihaila Abramova Eduks gan kliedz "kā mežā" – sākumā klusi un nepārliecināti, vēlāk no visa spēka. Tāsītes baltais neredzīgā cilvēka spieķītis reizē ir arī stabule – vēl viens atjautīgs un jēdzieniski ietilpīgs izrādes tēls.

Scenogrāfs Valters Kristbergs darbību uzlicis uz platformas ar rievota metāla grīdu. Sākumā risinājums šķiet mazliet brutāls, taču šāds segums visdrīzāk palīdz neredzīgo meiteni atveidojošajai aktrisei, turklāt Sergeja Vasiļjeva gaismu partitūrā veidojas interesanti akcenti. Pie tam rodas iespaids, ka lakoniskās skatuves uzbūves priekšrocība varētu būt iespēja izrādi aizvest, piemēram, uz Rīgu, bet ne tikai. Brīžiem gan spēles laukuma izmērs ir ierobežojošs, lai vizuāli izteiksmīgi attēlotu galveno varoņu došanos uz pilsētu, – nosacītā staigāšana šurpu turpu zināmu burzmas sajūtu raisa, tomēr šī aina izskatās diezgan neveikli, bet kustību konsultants izrādei nav piesaistīts.

 

Cilvēks savās pretrunās

Samērā epizodiski uzdevumi ir Kristīnei Veinšteinai, Egilam Viļumovam un Zandai Mankopai, taču aktieri mazās lomiņas nospēlē niansēti, piemēram, precīzi atveidojot neērtības sajūtu, kad uz krūts uzņēmušais Eduks savulaik iecerētajai Benalīnai apsveikuma runas vietā atklāj cilvēcisko vilšanos, ka viņa tagad būs cita vīra sieva. Pamata smagumu iznes trijotne, no kuras diviem aktieriem latviešu valoda nav dzimtā, radot papildu uzdevumu. Milena Savkina Tāsītes lomā sākumā ir samērā statiska, viņas smaids kā aizsargreakcija pret redzamo realitāti, kas bijusi pazīstama, bet zudusi līdz ar acugaismu, viņai nokrītot no zirga.

Aktrise kādā intervijā minējusi, ka izrādes ansamblis apmeklējis Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centru un kāda tā kliente kļuvusi par Tāsītes prototipu. Pamazām aktrise lomā atraisās, izveidojot reizē neaizsargātas, taču iekšēji stipras meitenes tēlu. Izrādes sākumā saspringts un vairāk tehniski sakumpis ir Mihails Abramovs Eduka lomā. Aktierim, kuru Daugavpils teātris pamatā izmanto krāsainās raksturlomās, galvenā loma ir nopietns slieksnis, kam jāpārkāpj, un pirmizrādē varēja just, ka centība brīžiem nomāc organisku iejušanos tēlā, tomēr kopumā aktieris Eduku izprot un parāda ar visām šī šķietami slimā, bet vēlāk tomēr noslēpumaini veselību atguvušā cilvēka pretrunām.

Izrāde īsti nedod atbildi, vai Eduks tiešām atgūst veselību, izkliedzot slimību no sevis mežā, vai arī nemaz nav bijis slims un bijis nepareizas sākotnējās diagnozes upuris. Taču ir skaidrs, ka daudz ko no tā, ko šis cilvēks dara, viņš, iespējams, nedarītu, ja nedomātu, ka piedzīvo sava mūža pēdējos mēnešus. Apjukumu, kas Eduku pārņem, kad viņš uzzina, ka nemirs, aktieris parāda pārliecinoši. Tas nav prieks, bet drīzāk neizpratne, kā dzīvot tālāk.

Agra Krapivņicka Ruduks ir vēl viena izrādes veiksme. Jaunais aktieris, kurš tikai šogad absolvēs Latvijas Kultūras akadēmijas leļļu aktieru kursu, jau ir spēlējis Daugavpilī, jo no Alberta Vecmaņa pārņēmis Edgara lomu izrādē Purva bridējs(-i).

Ruduks ir klejojošs muzikants, sirsnīgs, tiešā un pārnestā nozīmē nesaķemmēts jauns cilvēks, kurš iemīl Tāsīti. Jā, tieši Ruduks, moralizējoši izsakoties, noved Eduku no ceļa un pamudina braukāt pa kāzām, mīlēt meitas un dzert. Rudukā iezīmējas arī pretruna – viņa cilvēciskais kodols ir gaišs, tāpat kā pārējiem varoņiem, tomēr greizsirdība mudina viņu samelot un aizkavēt Eduka un Tāsītes sastapšanos un pārpratuma izlīdzināšanu.

Varoņu braukāšanā pa kāzām ir kāds interpretācijas elements, kas nosvārstās uz robežas starp vizuālu efektu un kiču, – Nameja gredzena savijumiem līdzīgās vīriešu galvasrotas. Liekas, ka tās būtu iederīgākas, ja kāzu ainas ar Eduka miesaskārības apmierināšanu būtu iecerētas ironiski – kā parodija par Dieva dēliem un Saules meitām, kuru uzvedība nav dievišķa. Pašlaik šīs butaforijas paliek butaforiju līmenī – ne sadzīviski, ne simboliski attaisnotas.

Viestura Roziņa izrādē nav žēlabu par dzīves pabērniem, tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri cenšas uzturēt sevī gaišumu, kas ne vienmēr ir iespējams. Šī līdzsvara meklējumos režisors, iespējams, pat upurējis dramatismu, kas palīdzētu skaudrāk saprast sižeta atrisinājuma iemeslu. Taču ir izdevies atstāt skatītājā emocionāli gaišu sajūtu, kas uzvirmo atmiņā vēl ilgi pēc beigu aplausiem. Neesam piedzīvojuši "jaunības vētru", bet ko nozīmīgāku – sāpīgi trauslu jūtu stāstu, kam esam sekojuši līdzi ar patiesu ieinteresētību un līdzjūtību.

 

Kliedzēji

Daugavpils teātrī 29.V plkst. 18.30

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja