Režisora Alvja Hermaņa jauniestudējuma nosaukums Kalpa zēna vasara. Sākums ir konceptuāls, jo iezīmē situāciju, kādā radīta izrāde. Pašlaik tās aktieru dzīvē tiešām viss tikai sākas. Atzīšos – es izkopēju no Jaunā Rīgas teātra mājaslapas divpadsmit studentu vārdus un uzvārdus. Dažus jau atceros, bet visus pilnīgi noteikti ne. Ja viss ritēs, kā plānots, ar laiku jauno aktieru lomas piespiedīs mūs iegaumēt katru no viņiem.
Agate Brence, Jānis Grūtups, Toms Harjo, Marta Jančevska, Gerds Lapoška, Ritvars Logins, Arturs Muskars, Matīss Ozols, Elvita Ragovska, Lolita Sīle, Grēta Skara, Emīls Zagorskis. Uzņemti vasarā, sākuši studēt rudenī, un novembrī viņi jau ir uz skatuves. Ar to šis kurss iezīmē savu atšķirību, un tā vadītāja JRT līdera Alvja Hermaņa klātbūtne izrādē norāda, ka attiecībā uz šiem jaunajiem cilvēkiem viņam ir nopietni, tālejoši plāni.
Lasījums ar komentāriem
JRT reklāmas materiālos tiek uzsvērts, ka nule skatuves gaismu ieraudzījušais Jāņa Akuratera 1908. gadā sarakstītais darbs ir režisora tēva mīļākā grāmata. Ir kaut kas skaists tajā, ka zināmā mērā veltījumu tēvam Alvis Hermanis sagatavojis ar studentiem. Sagatavojis ar absolūtiem iesācējiem, labi apzinoties, ka šauj vairākus zaķus – ne tikai iestudē konkrēto darbu, bet arī apmierina skatītāju interesi par to, kas tad ir uzņemti šajā kursā, pasteidzas uzlikt jauniešiem tādu kā savas proves zīmogu, manifestējot, ka šī ir JRT nākotne, un apliecina savu personisko ieinteresētību tajā. Tas ir svarīgi, jo pierāda, ka nav bijuši tukši Alvja Hermaņa vārdi par to, ka viņš vairāk pievērsīsies savam teātrim, nevis uzvedumiem ārvalstīs.
Režisora mārketinga triks – atrādīt savus pirmos studentus (viņš nekad nav vadījis kursu) tādā kā cāļu mātes lepnumā –, protams, ir riskants, jo faktiski skatītājs maksā par priekšnesumu, kuru par īpašu padara tieši tas, ka to iestudējis Alvis Hermanis. Citādi tas, stingri ņemot, ir prozas lasījums ar etīžu elementiem. Režisora klātbūtne izrādes sākumā un beigās iezīmē atmiņu stāsta rāmi un vienlaikus uzdod toni – viņš sev atvēlēto tekstu uzsvērti lasa, nevis visu runā no galvas. Tā arī studenti, sevi piesakot, lasa Akuratera tekstu, cītīgi lūkodamies grāmatā, pēc tam stāsta, kā lasīto uztvēruši, īsi analizē to kā seminārā, visbeidzot pasaka savu vārdu un dzīvesvietu.
Šķiet, režisors nav pārāk "ķemmējis" to, ko jaunieši grib un var par konkrēto nolasīto fragmentu izsecināt. Tas ir tieši tik tīri un naivi, kāds ir arī galvenais varonis Jānis, nonākot laukos. Tālāk jau rit Akuratera teksts bez komentāriem, un jāteic, ka dikcijas un domas raidīšanas jomā ir sasniegts tik agram studiju procesam gluži iepriecinošs rezultāts. Teksts plūst brīvi, nav pārlieku akcentēts, ir saprotams.
Tīrība atbruņo
Izliekot ikdienas drānās tērptos topošos aktierus uz žilbinoši balta fona, režisors ļauj skatītājam pamanīt pirmos personības aizmetņus, kas atklājas, kad viņi runā prozas tekstu un ar kustībām iezīmē situāciju. Piemēram, tajā, kā katrs puisis "pļauj", var just atšķirības ķermeņa plastikā. Iznākot skatītāju priekšā, jaunieši ir satraukti, un tiem, kam iepazīšanās sesijā jārunā pēdējiem, ir grūti to slēpt. Tieši tāpēc lieliski, ka ir dažas ainas, kurās izdevies panākt kaut ko virs teksta, un var jau runāt par tēlu attiecībām.
Lai gan lasījumā, kurā teksts sadalīts "uz galviņām", ir grūti izveidot konkrētu priekšstatu par galveno varoni, akcentētais teksts par fiziskām grūtībām, kādas viņam jāpārvar, sapņi par grāmatām, ko viņš vēlas pirkt par sapelnīto naudu, saimnieka teiktais, ka naudas ir mazāk, jo puisim ir gājis grūti, ļauj iztēloties šo varoni kā ne pārāk spēcīgu jaunu cilvēku, kurš savu nākotni saista ar tālāku izglītošanos. Teksts strukturēts tā, lai runājamā pietiktu arī piecām meitenēm, un vēstījuma centrālais notikums ir Jāņa neveiksmīgie tuvināšanās mēģinājumi ar saimnieka meitu. Tieši šajā bikluma atveidojumā izrādē jaušama principiāla konfrontācija ar mūsdienu jauniešu pasaules uztveri, kas ir ievērojami tiešāka.
Varbūt tas nav bijis iestudējuma mērķis vai nav tā definēts, taču Alvis Hermanis ir nostājies pret viedokli, ka jauniešus teātrī var ievilināt tikai ar mūsdienu tematikas piesātinātu repertuāru, kurā valda nemitīga spriedze. Esmu drošs, ka gados jaunais skatītājs visai labi ņems pretim Akurateru tieši tāpēc, ka viņa varoņa izjūtas un vērojumi patiesi ir jauna cilvēka piedzīvoti un tā arī pārraidīti. Tas, kas iestudējumā atbruņo, ir tīrība. Vienkāršība formā, tīrība saturā. Pētera Vaska mūzikas emocionalitāte, nekādas jūtināšanās. Izstāstīts kādas dzīves fragments, notikums, kas nav pagaisis no galvenā varoņa apziņas, jau esot pilsētas mūru ielokā un sāpīgi apjaušot, ka jaunība ir neatgriezeniski pagājusi.
2017. gadā Vīnes Valsts operā iestudētajā Riharda Vāgnera Parsifālā Alvis Hermanis Svēto Grālu saskatīja cilvēka smadzeņu bezgalīgajā ietilpībā. Liekas, ka jaunajā uzvedumā režisors meklē jaunības noslēpuma atslēgu un atrod to godīgumā, kas staro no Akuratera darba.
Protams, izrāde uzdod jautājumu, vai Alvis Hermanis turpinās vismaz reizi gadā atrādīt studentu meistarības kondīciju arī turpmākajās sezonās. Interesanti būtu nākamā gada sākumā noskatīties Kalpa zēna vasaru vēlreiz, lai saprastu, vai izrādes uzstādījumā ir iekodēta iespēja attīstīties. Un vēl, lai man piedod režisors, – es šo izrādi kaut kādā mērā uzskatu par kļūdas labojumu. 2004. gadā, kad teātrī ienāca nosacītais otrais iesaukums, no kura šopavasar ar skaļu blīkšķi pēc vairāku gadu darba teātrī tika atskaitīts bariņš aktieru, JRT mākslinieciskais vadītājs ar viņiem īpaši nenodarbojās un atsevišķu izrādi neiestudēja. Pašlaik, sācis gatavot paša audzinātos, Alvis Hermanis izvēlas pretēju taktiku. Un pareizi dara.
Kalpa zēna vasara. Sākums
JRT 5., 15., 20., 21. februārī
inga