Izrādes Atnāc mani vēl satikt recenzija. Divas Lotiņas kā dzejnieces

Aina, ko skatītājs ierauga uz skatuves, protams, nolaupa uzmanību uzreiz un notur intrigā visu izrādes laiku. Atnāc mani vēl satikt citu Jaunā Rīgas teātra izrāžu kontekstā ir ļoti īsa – vien stundu un četrdesmit minūšu. Alvim Hermanim iemīļotajā šaurajā telpas strēlē spoguļattēlā iekārtotas divas pilnīgi vienādas istabas ar robežlīniju vidū. Bufete, gulta, grāmatplaukts, dzeltenas tapetes, sarkani krēsli, rakstāmpults, glezna ar ģenerāli Alekseju Jermolovu, pakaramie, uz kuriem karājas visu izrādē piesaukto un iemiesoto dzejnieču "ādas" – kleitas un mēteļi, kuras dvīņu māsas (turpmāk – Māsas) – literātes Agnese un Madara Rutkēvičas – izrādes laikā vienu pēc otras uzvilks. Tā varētu būt neskaitāmus mitekļus mainījušās Austras Skujiņas sapņu istaba ar "savu gultiņu". Protams, nevar nenākt prātā arī Virdžīnijas Vulfas "savas istabas" tēls. Ir vilinājums pētīt visas bufetē izkārtotās liktenīgo dižgaru fotogrāfijas gluži kā spēlītē "atrodi desmit atšķirības". Vai tiešām visas ir izkārtotas spoguļattēlā? Var novērtēt izrāžu vadītājas Lindas Zaharovas darbu, kurai visi rekvizīti pirms katras izrādes ir precīzi jāizkārto.

Dzejnieces mētelis

Atnāc mani vēl satikt pamatā ir suģestējoša tieši šo autentisko faktūru ziņā. Kā vienmēr mākslinieces Kristīnes Jurjānes filigrānajā sadarbībā ar grima mākslinieci Ilzi Trumpi, ir virsvērtība un katra detaļa ir izstrādāta līdz pilnībai. Neputna izdotajā grāmatā Alvis Hermanis režisors atceras, ka, piemēram, veidojot scenogrāfiju Soņai, Kristīne Jurjāne īpaši braukusi uz Pēterburgu, lai no veca pamesta dzīvokļa izlauztu un atvestu parketa dēlīšus. Es esmu pārliecināta, ka Kristīne Jurjāne līdz pēdējam diedziņam ir izpētījusi laikmeta fonu un konkrētās personības. Varbūt viņu vajadzēja ņemt talkā pie izrādes tekstu radīšanas, jo, lai kā negribētos to atzīt, jēgas riecientiņš aiz šīs retro faktūru ekskursijas šķiet tomēr visai paplāns.

Var arī sajūsmināties par dzejnieču portretisko līdzību, ko panāk mākslinieces. Te mūsu priekšā ir 20.–30. gadu jaunavas zīda kleitās, slaikiem pirkstiem (Austra Skujiņa), kādas savos dzejoļos apdzied Čaks, te – Vizma Belševica lakatiņā un biezām brillēm, te, manuprāt, pats grūtākais uzdevums – Ārija Elksne, jo vieglāk ir atainot Mirdzu Ķempi, uzvelkot koši sarkano mēteli un groteskā pārspīlējumā sakraujot uz galvas cepurīšu torņus, nekā portretēt Elksnes pelēki mirdzošo ieturēto eleganci bez ekstravagantām pazīšanas zīmēm.

Detektīves izklaidējas?

Kurš gan strīdēsies, ka abas Māsas, līdzīgas kā divas ūdens piles, ir vērojuma cienīgas kā eksotiski augi botāniskajā dārzā. Kā nāras, efejas, jūraszirdziņi viņas slīd, vijas, sper soļus uz grīdas, it kā bristu jūrā. Alvja Hermaņa sieviešu tēliem tipiskām liegām drusku somnambuliskām daiļām kustībām atlaižas dīvānos un lasa, lasa, lasa dzeju. Tā, kā jau pieņemts uzskatīt, ka dzejniekiem jālasa, – skumji un stiepti, vārdus vienā laidā saplūdinot. Uz zināmu brīdi Māsu parādībai izdodas radīt sajūtu par dzejnieču mūžīgajām dvēselēm, kurām, kā jau Aspazija sacījusi, "zemes virsū nav mājas". Bet vai viņu šarms un amatieriskās aktiermākslas prasmes var aizpildīt visu izrādi, pat ja tā ir īsa, par to vēl varētu pastrīdēties. Kamēr Māsas stāv ar mugurām pret zāli kā Vilkumuižu jaunkundžu potenciālās māsas, iznāk divas mūsdienīgas labi koptas dāmas melnā ap četrdesmit, īsiem zīmuļsvārkiem un augstpapēžu kurpēm, kurās, smeļot no sev labi pārbaudītu izteiksmes līdzekļu arsenāla, tomēr ar lielu aizrautību un spēles garšu iedzīvojas Elita Kļaviņa un Sandra Kļaviņa. Kas viņas īsti ir? Detektīves, kas it kā šķetina sižetu par vairākām sieviešu pašnāvībām, kuru kabatās atrasts viens un tas pats dzejolis. Šis dramaturģiskais karkass, kura ietvarā savērpti visvisādi gadījumi iz Austras Skujiņas, Mirdzas Ķempes, Ārijas Elksnes, Velgas Kriles, Vizmas Belševicas, Kornēlijas Apškrūmas dzīves. Brīžiem rodas iespaids, ka varbūt tās ir divas biznesa vai advokatūras lietišķuma nogurdinātas dāmas, kas kādā vakarā pirms 8. marta ļaujas nedaudz ezotērikai un šķīvīša dancināšanai, pie viena pavelkot ārā pa dzejas grāmatiņai no sen neaiztiktā grāmatplaukta un papīpējot retro cigaretes ar iemuti. Un dzeja dāmām trāpa! Jo dvēsele taču ir arī XXI gadsimta ironiskām, skeptiskām un pat nedaudz ciniskām dāmām. Īpaši labi šo tēlu sev ir pielaikojusi Sandras Kļaviņas Teicēja. Ir gluži skaidrs, ka viņai jau nu nav un nebūs nekā kopīga ar kaut kādām tur "smalkajām kaitēm", bet kaut kas tomēr nedod mieru… Elita Kļaviņa šajā pārī vairāk ir racionālais un nosvērtais detektīvs.

Māsas tikai lasa/runā dzeju, bet abu Kļaviņu sieviešu tēlu mutēs likta kolāža no dažādiem avīžu un citiem dokumentāliem materiāliem. Tā, piemēram, izrāde sākas ar visai detalizētu 1932. gada 5. septembra Jaunākajā Ziņās publicētu aprakstu par Austras Skujiņas pašnāvības apstākļiem. Teātris piesaka, ka izrādi veidos "mazzināmi biogrāfiski fakti, mistiski noslēpumi un latviešu maģiskais reālisms. Un pāri visam – dzeja". Nevaru lepoties ar dziļām zināšanām latviešu dzejas vēsturē, tomēr fakti radīja drīzāk vikipēdisku iespaidu. Drusku par mākslu, drusku par privāto dzīvi, drusku par laikmetu. Jau ejot mājās pēc izrādes, pazib galvā doma: varbūt stāsts bija par laikmeta plakanumu, kuram no dzejnieka vajag tik maz – klaču par viņa nāvi un sirdslietām dzeltenās preses virsrakstu līmenī?

Jaunais Rīgas teātris pats ir uzlicis ļoti augstu latiņu oriģināldramaturģijas radīšanā, dzīves materiāla pētniecībā un tā spožā, t.i., tēlaini mērķtiecīgā montāžā. Latviešu mīlestības, Viļa Daudziņa Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi (Dailes namā, sadarbībā ar Valmieras Drāmas teātra aktieri Mārtiņu Meieru un mūziķi Jēkabu Nīmani) un nesenās Gunas Zariņas monoizrādes Dieviņš pillā, kas bija veltīta latviešu dzejas tīrradnim Aivaram Neibartam, kontekstā Atnāc mani vēl satikt Māsu veidoto dramaturģiju ir grūti atzīt par veiksmīgu. Dara aizdomīgu tie "plikie" smiekli, kas skan izrādes laikā. Tie nekad nav bijuši JRT smiekli, lai arī esam taču smējušies līdz krampjiem.

Dvīņu pigori

Izrādē ienāk arī Māsu teju dokumentālas sarunas. Brīžiem šķiet – varbūt aizsāksies kāds gluži nopietns motīvs par to, cik patiesībā sarežģīti un mulsinoši ir būt dvīnim, bet telefonsarunas tomēr aizvirzās pamatā divu Lotiņu stilā, par tautas mulsināšanu ar savu fenomenālo līdzību – par pases aizņemšanos, jo neviens jau tāpat neatšķirs, un māsas drēbju vilkšanu. Tas ir mīlīgi un asprātīgi, bet arī šis motīvs ātri apsīkst, tā arī īsti neiemetinājies izrādes ķermenī. Izrāde slidinās no vienas tēmas uz otru.

Sezonas sākumā Alvis Hermanis atklāja vēlēšanos uzrunāt cilvēkus vienkāršāk un likt pasmaidīt. To vajag, kāda runa! Tomēr šajā izrādē, pieļauju, daudzi neiebilstu, ja tiktu intelektuāli un emocionāli apgrūtināti mazliet vairāk. Ja vienu stundu un 40 minūšu garā izrādē vienā telpā jāsadzīvo dvīņu sajaukšanas pigoriem ar Velgas Kriles pakāršanos tēva siksnā pie aizkaru stangas, nu, piedodiet… Sanāk tomēr pārāk dīvaini akcenti un smaguma/viegluma centri.

Ar vienu vārdu sakot, dzejnieču mums vesels bars, pārfrāzējot. Un visas kaut kādas tādas dīvainas? Interesanti, ka vienīgā joprojām mūsu vidū esošā dzejniece, kas ir iekļauta izrādē, ir tieši Kornēlija Apškrūma (viņas dzejas rinda izvēlēta arī izrādes nosaukumā), nevis, piemēram, Inga Gaile, Anna Rancāne, Liāna Langa vai Ingmāra Balode.

Varbūt nekļuvu par šīs izrādes ideālo mērķauditoriju tāpēc, ka laikam nekad nespēšu izjust tortes sejā ķēpāšanas poēziju. Bet tieši ar to beidzas izrāde.

Lieliski, protams, ir tas, ka šo dzejnieču vārdi ir atgādināti, nāk pavasaris, ļoti gribas dzīvot, un varam doties uz botānisko dārzu lasīt viņu dzeju.