Rolands Atkočūns Latvijā, un jo īpaši Dailes teātrī, ir labi pazīstams tieši kā režisors, bet pagaidām jaunākajā iestudējumā Ar labu nakti, māt viņš turpina kādu pēdējā laika tendenci mūsu teātros, kad režisori paši veido scenogrāfiju. Jauniestudējumā Dailes teātra Kamerzālē redzam kārtīgu dzīvokli ar vairākām durvīm un televizoru pie sienas. Tas ir mātes – Olgas Dreģes atveidotās Telmas – mājoklis, kurā savu dzīvi nolēmusi beigt Indras Briķes tēlotā Džesija.
Māte kļūst par meitu
Gadījums ar šo izrādi ir raksturīgs repertuāra teātra ražošanas cikla ilustrēšanai, proti, situācijā, kad iestudējums ir ieplānots, taču kāds aktieris vai aktrise nevar tajā piedalīties, izrāde netiek nomainīta, bet tajā iesaista citus tēlotājus. Dailes teātra pēdējo gadu pieredzē ir vairāki šādi gadījumi, bet konkrētajā situācijā, kad ģimenes apstākļu dēļ Džesiju nevarēja spēlēt Kristīne Nevarauska, notika rokāde – Indra Briķe no mātes kļuva par meitu, savukārt mātes lomu spēlē Olga Dreģe, paaudžu konfliktu pārceļot par vienu paaudzi atpakaļ. Taču šajā rokādē kaut kādā mērā ir iekodēta izrādes problēma.
Māršas Normenas 1981. gadā sarakstītā un divus gadus vēlāk Pulicera prēmiju ieguvusī drāma Latvijā ienāca drīz pēc dzelzs priekškara krišanas 90. gadu sākumā un signalizēja par to, ka arī samērā pārtikušā sabiedrībā, kāda tā nebūt nebija Latvijā, var izsīkt dzīvotgriba, respektīvi, citējot seriāla nosaukumu, ka bagātie arī raud. Tomēr neviens no četriem iestudējumiem Nacionālajā, Krievu, Valmieras un Daugavpils teātrī nekļuva par veiksmi, un teātra vēstures sējumos šīs izrādes labākajā gadījumā pieminētas garāmejot. Kaut formāli ir priekšnoteikums, lai divas aktrises dramatiskā sižetā varētu kārtīgi izspēlēties, pie mums luga līdz šim nav atnesusi skaļus panākumus nevienai no tēlotājām.
Protests pret dzīvi
Māršas Normenas luga sākas ļoti augstā punktā, proti, ar meitas paziņojumu, ka viņa vēlas izdarīt pašnāvību, un visa darbība tiek virzīta uz to, lai mātes un meitas sarunā atklātu cēloņus šādam nolūkam un, iespējams, vērstu kaut ko par labu. Autore pati modelē šādu situāciju, tomēr paliek skeptiķes pozīcijās, negatīvi atbildot uz jautājumu, vai vienas stundas attiecību izskaidrošana var glābt dzīvību.
Dailes teātra izrādē sastopas divas spēcīgas personības – enerģijas pilnā māte, ko Olga Dreģe atveido kā pašapzinīgu, stabilas vērtības apliecinošu personību, un depresīvā, hroniskas slimības nomāktā un privātajā dzīvē neveiksmi piedzīvojusī meita, kuras lēmums izbeigt šīs zemes gaitas faktiski ir protests pret to, ka līdz šim dzīve nav izdevusies. Pēc izrādes noskatīšanās nācās domāt ne tik daudz par tās problemātiku (jo luga tiešām labi zināma), bet par to, kāpēc šī tēma paliek "pieņemta zināšanai" un nesaviļņo.
Stāvokli, kādā cilvēks nolemj izbeigt dzīvi, mēs varam iedomāties tikai teorētiski un līdz galam diez vai to spējam. Lai atveidotu pašnāvnieci, kas pieņēmusi stingru lēmumu, aktrisei ir jāizdedzina sevī emocionāls tukšums un jārīkojas pret sevi nežēlīgi, to Indra Briķe, manuprāt, nav darījusi. Varbūt pie vainas ir tas, ka aktrise sākumā gatavojās stāvēt ierakumu pretējā pusē, iespējams arī, ka viņai ir grūti akceptēt tos pašnāvības iemeslus, ko modelējusi autore gandrīz pirms 40 gadiem.
Nevaru Indrai Briķei to pārmest, taču, skatoties uz viņas Džesiju, manī kā skatītājā nemostas pārliecība, ka šai varonei ir taisnība un ka dzīvei tiešām nav jēgas turpināties. Tādējādi rodas sajūta – aktrise pati īsti netic tam, ka varone nevarētu rīkoties citādi. Pat ja mēs ignorējam reliģiskos aspektus, kuru gaismā pašnāvība ir grēks, pat ja uzlūkojam suicīdu kā spēka, nevis vājuma pazīmi, jo cilvēks it kā pats lemj par savu likteni, tomēr nevar noliegt, ka dzīvības atņemšana sev pašam ir ārkārtējs solis.
Stabilitāte bez izrāviena
Iespējams, varētu mazliet detalizētāk, dziļāk izvērst tēmu, kāpēc Olgas Dreģes Telma ir tik ļoti ieslēgusies pašapmierinātā ikdienas rutīnā, kas izraisījis šādu aizsargreakciju un vai vainīga tomēr nav arī meita, kura sevi pasniedz vienīgi kā cietēju. Vienlaikus jānomierina māksliniece, kura Dienai pirms izrādes atklāja, ka bijusi šausmās, "kas tādu zvēru skatīsies". Olgas Dreģes Telma nepavisam nav zvērs, tikai viņa iemācījusies daudz ko laist pāri galvai. Izrādās, ka drusku par daudz.
Režisors Rolands Atkočūns nav spējis atteikties no "dziļdomīgiem" inscenējuma elementiem, kādā no ainām ieviešot videosniedziņu vienā telpas stūrī, liekot zvanīt telefonam un vienlaikus Indrai Briķei patētiski izkliegt tekstu ar visai ikdienišķu saturu. Arī šāda pieeja neatvieglo ceļu uz klusinātu, intīmu un sāpīgu divu sieviešu jūtu pasaules atklāsmi.
Izrāde Ar labu nakti, māt Dailes teātra repertuārā ir ienākusi kā diezgan ikdienišķa vienība, jo pārliecina ar aktrišu meistarības stabilitāti, bet nepārsteidz ar izrāvienu. Kaut gan šis ir gadījums, kad tēliem un izrādei kopumā ir iespējas attīstīties.
Ar labu nakti, māt
Dailes teātra Kamerzālē 20.I plkst. 15, 8., 21.II plkst. 19, 24.II plkst. 15, 2., 16.III plkst. 18, 17., 24.III plkst. 15