Ierastākā tandēma Valters Sīlis un Jānis Balodis vietā Dirty Deal Teatro piedāvā režisora sadarbības projektu ar režisoru, aktieri un šoreiz arī dramaturgu Kārli Krūmiņu, kurš izrādē par Andrievu Niedru atveido titullomu. Izrāde ir izaicinājums mūsu zināšanām par Latvijas vēsturi. Uzdrīkstos apgalvot, ka ir samērā liela daļa skatītāju, kuriem vai nu nav ne jausmas, kas īsti notika izrādē atainotajā laikposmā Latvijas teritorijā, nav bijusi īpaša interese iedziļināties šajos notikumos, vai arī Andrievs Niedra ir dzirdēts personāžs, bet tikai dzirdēts.
Iesilda publiku
Visādā ziņā pieķeršanās Andrievam Niedram kā vēstures izrādes varonim ir vērtīga iniciatīva, pat ja rezultāts nedod atbildes, kā tad bija patiesībā. Tiek izspēlēta versija par konkrētiem notikumiem, un tai izveidots izlīdzinošs fināls ar Niedras un Kārļa Ulmaņa pēcnācējiem, kuri sēž pie viena galda. Taču atšķirībā no dažiem citiem Valtera Sīļa projektiem, piemēram, izrādes Leģionāri, kurā konfrontēti vairāki skatpunkti uz konkrētiem vēsturiskajiem notikumiem, Andrieva Niedras gadījumā Kārlis Krūmiņš ir izmantojis Niedras autobiogrāfisko darbu Tautas nodevēja atmiņas, uz 1919. gada notikumiem lielā mērā skatoties no Niedras pozīcijām, tomēr saglabājot nelielu ironisku distanci.
Aktieris Kārlis Krūmiņš pie skatītājiem iznāk paštēlā un stāsta par savu klasesbiedru, "tā" Andrieva Niedras mazmazmazdēlu. Pats fakts, ka dzimtā vienam dēlam joprojām tiek likts Andrieva vārds, kā arī anekdotiski gadījumi par šo tēmu iesilda publiku. Līdzīgu paņēmienu, sākot izrādi ar iepazīšanos, ir izmantojuši gan Valters Sīlis un Jānis Balodis izrādē Nacionālais attīstības plāns, gan Kārlis Krūmiņš kā režisors koncertuzvedumā Stāsts par zaldātu Spīķeru koncertzālē 2014. gada rudenī, kad Edgars Samītis pirms uzveduma stāstīja un rādīja, ko nozīmē būt aktierim, būdams nepārprotamā paštēlā. Andrievā Niedrā gan ir būtiska atšķirība – aktieris pie skatītājiem iznāk ar uzkrītoši uzkrāsotām acīm un uzpolsterētu vēderiņu, tātad jau pa daļai pārtapis attēlojamā personā, un šāds pusstāvoklis tomēr traucē Kārli uztvert kā Kārli, nevis jau "gandrīz Andrievu". Izmantojot brīdi, kamēr otrs izrādes dalībnieks Emīls Kivlenieks dzied Dažu skaistu ziedu, K. Krūmiņš uzlīmē bārdu un uz skatuves parādās jau kā Niedra.
Labi sagatavojies sevi aizstāvēt
Izrāde ir par reālu cilvēku konkrētā vēsturiskā situācijā. Tās veidotāji uzsvēruši, ka par izrādē minēto vēsturisko faktu autentiskumu nešaubās, bet daļa tekstu ir fantāzijas auglis. K. Krūmiņš un V. Sīlis izvēlējušies ceļu attēlot galvenā varoņa runas manieri un panākt zināmu portretisko līdzību, nebaidoties no tā, ka Niedra izskatīsies nedaudz komisks. Jā, mēs redzam izteikti "taisītu" personāžu ar līmētu bārdu, bet viņa sejā mirdz šķelmīgās Kārļa Krūmiņa acis, respektīvi, aktieris pamanās izveidot distanci starp sevi un tēlu, tāpēc ik pa brīdim jāpieķer sevi pie domas, ka tas, kā aktieris rāda Niedru, ir interesantāk par notikumiem, par kuriem ir runa. Savukārt Emīls Kivlenieks atveido ļoti daudzus cilvēkus, ātri pārveidojot stāju, balsi, arī grimu un frizūru. Aktiera pieredze un virtuozitāte ir mazāka, taču rezultāts uzskatāms par cienījamu.
Stāsti ir vairāki. Protams, par cilvēka izvēli vai tās neiespējamību ekstrēmā situācijā. Par indivīda lomu politikā un vēstures gaitā. Vairāk būtu gribējies kontrastējoša viedokļa klātbūtni, tomēr tad izrādes struktūra būtu jāpārveido. Patlaban tā ir vārda došana cilvēkam, pie kura vārda gadu gadiem bijusi pielikta nodevēja birka, iespēja rādīt notikumus no sava skatpunkta.
Tie, kas no izrādes gaida atklāsmi, "kā tad tur bija", to nedabūs. Izrādes pamatā nav līdz šim nezināmu, sensacionālu faktu. Lielais pieminēto un darbībā iesaistīto cilvēku loks glītās fotogrāfijās redzams pie sienas, konkrētās personas ģīmetne vajadzīgajā brīdī tiek izgaismota. Interesants ir paņēmiens rādīt Niedru kā cilvēku, kurš ir labi sagatavojies sevi aizstāvēt, no uzvalka kabatām izvelkot aizvien jaunus un jaunus papīriņus – dokumentus, kas apliecina viņa patiesību. Noskaņas veidošanai labi palīdz arī skaņu partitūra. No dramaturģijas viedokļa būtu pavisam lieliski, ja Niedram pretī stāvētu viņa cienīgs pretinieks, nevis lielākoties vēstures statistu rinda, kurā pat Kārlis Ulmanis pazib kā epizodiska figūra. Jo pašlaik izrāde atstāj iespaidu, ka Niedra, lai cik ērmīgs būtu viņa veidols, tomēr ir galvas tiesu pārāks par visiem, jau minēto Ulmani ieskaitot, tikai atrodas nepareizajā laikā un vietā. Un tas varētu būt iemesls vismaz diskusijai, ja ne vēl vienai izrādei.