Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Grupas portrets tukšā teātrī. JRT filmas Aģentūra recenzija

Režisora Alvja Hermaņa desmit sēriju filmā Aģentūra izcila melnbaltā kadra kultūra sadzīvo ar kaleidoskopisku scenāriju, dodot iespēju parādīties visiem Jaunā Rīgas teātra esošajiem un topošajiem aktieriem.

Alvis Hermanis pats to sauc par kino, nepārprotami liekot saprast, ka desmit sēriju filma Aģentūra ir kaut kas vairāk par seriālu. Vienlaikus Jāņa Joņeva, Alvja Hermaņa un pašu aktieru kopradītajā scenārijā netrūkst vairāk vai mazāk ironisku atsauču uz seriāliem, kuros ir gan dvīņumāsas, gan pamesti bērni, gan laulības pārkāpšana un zīlnieces pareģojumi utt. Ažiotāža, kas sacelta ap filmu un tās izplatīšanas metodi, kā arī cenu, protams, interesi par šo darbu tikai kāpina, tāpat kā skatītāju interesi kairina režisora brīžiem bravūrīgie izteikumi publiskajā telpā, solot politnekorektumu un skumstot par vīriešu apspiestību mūsdienu pasaulē.

Taču izskaidrojums, kāpēc padārga filma ir skatāma teātra īpaši izveidotā vietnē, nevis bez maksas kādā televīzijas kanālā, visdrīzāk ir meklējams tieši radošajā brīvībā un iespējā nepakļauties TV prasībām. Scenārijs, kādu gribam, melnbalts kadrs, tikai viena teātra aktieri, katra sērija savā garumā – un nekāda satraukuma par reklāmas pauzēm. Kaut gan filmā par reklāmas aģentūru tās varbūt pat iederētos. Ir radīts produkts JRT lojālajai publikai, kurā galvenais prieks ir par iespēju redzēt spožos šī teātra aktierus un patiešām talantīgos un interesantos studentus.

Virs seriāla statusa filmu neapšaubāmi paceļ izsmalcinātais operatora inscenētāja un montāžas režisora Mārtiņa Grauda darbs, kā arī mākslinieces Monikas Pormales asredzīgais tvērums. Tieši precīzie kopplāni pēkšņi iedod to vispārinājuma sajūtu, kas mirkļiem liekas pazudusi ainu virknējumā, – kad drons uznes kameru debesīs un šķietami pamestais pasaules nostūris izrādās pilsētas vidū.

 

Uztveres leņķi

Iespējams, filmas uztvere mainās atkarībā no tā, vai to skatās pa sērijai vai – kā es – visas desmit vienā dienā, mēģinot nenokrist no sižeta līnijas kā no filmā apspēlētā SUP dēļa. Skatoties pēc kārtas ar minimālām pauzēm, var labi just sižeta kāpinājumus un atslābumus, izjust mulsumu par kādiem risinājumiem un drīz vien saprast, kāpēc tieši tādi izraudzīti.

Reizē intriģējoša un kaitinoša ir kaleidoskopiskā scenārija diktētā nenoteiktība, kad īsti nevar saprast, vai viena vai otra lieta tiek darīta ar nolūku vai vienkārši tā ir sanācis. Piemēram, daudzās sižeta līnijas un to nepabeigtība, ieskicētie, bet nerealizētie sižeta pavērsieni. Baibas Brokas atveidotās projektu direktores Signes liekulīgā laipnībā izteiktais aicinājums uzticēt noslēpumus slēpj iespēju attīstīt līniju ar noslēpuma atklāšanu, bet… Aģentūras sieviešu ballītē pie Signes, kad Lolitas Stūrmanes sekretāre Līva vēlas braukt projām, pārējo sieviešu reakcijā ieskanas tādas kā brīdinošas notis un šķiet – sāksies Īstvīkas raganu cienīga Valpurģu nakts, taču… Vērojot Toma Harjo un Agates Kristas tēloto reliģisko sludinātāju maršrutus pa Rīgas ielām un dzīvokļiem, liekas, ka viņi uzdursies kam noslēpumainam vai satraucošam, tomēr… (Kā saprotat, es valdos, neatklājot intrigu.)

Elitas Kļaviņas atveidotās finanšu direktores Helēnas pēkšņie sirojumi Vidzemes tirgū, pērkot apšaubāmus un statusam absolūti neatbilstošus apģērba gabalus, slēpj patiešām seriāliski melodramatisku līniju, kas tā arī neizaug līdz jebkādām konsekvencēm. Tāpat brīžiem varoņu stāstītais "neiet kopā": kā tad bija ar tām kāzām – vairākkārt pārcēla, kā stāsta līgavainis, vai tomēr sarīkoja spontāni, kā apgalvo šuvēja? Mulsums par vēstījuma irdenumu gan mazinās, kad sēriju pēc sērijas arvien vairāk kļūst skaidrs, ka ne jau sižets šai filmā ir galvenais, kāpēc tā radīta. Sērijas tiek strukturētas, ar reklāmas baušļiem cenšoties nedaudz fokusēt to tematiku, lai gan galvenā jauno baušļu funkcija drīzāk ir mēģinājums pierādīt, ka mūsdienu pasaules virzītājspēks ir daudz ciniskāks un mazāk ētisks nekā Bībeles principi.

Sižets, protams, ir. Tā ir kādas reklāmas aģentūras ikdiena, kuļoties konkrētajos Covid-19 ierobežojumu apstākļos, kas filmēšanas laikā gan bija mazāk ierobežojoši. Kaspara Znotiņa nedaudz ciniskais radošais direktors Bruno darbinieku algas apgriež jau pirmās sērijas sākumā. Tomēr kaut kā – rutinēti un drusku haotiski – aģentūra turpina funkcionēt. Alvim Hermanim pietiek prāta nerādīt skatītājiem šīs aģentūras produktus (līdzīgi kā Jānis Streičs filmā Teātris nerāda konkrētas ainas ar tekstu, kurās Džūlija Lamberte spēlē), bet gan tikai ideju tapšanas procesu, kurā lielākā daļa no tām izrādās murgainas vai primitīvas.

Lai sižetam izveidotu kādu nebūt caurviju līniju, kas to virzītu uz priekšu, intriga slēpjas iepriekšējās sekretāres pazušanā, jaunas pieņemšanā un tad izmeklēšanas darbībās, kas gan aktivizējas, gan izčākst, ap septīto sēriju radot sajūtu, ka scenārijs sadrupis mazos, tikai nosacīti savstarpēji saistītos fragmentos. Salīdzinoši globāla ideja ir vecās un jaunās pasaules sadursme, kas ir Alvja Hermaņa tēma jau vairākus gadus. Pašapmierināta, komfortabla un daudzējādā ziņā omulīgi patīkama vide, kas tomēr nevar ģenerēt laikmeta tempam atbilstošu ideju daudzumu, un mazāk emocionāla, daudz racionālāk domājoša un uz kompromisiem iziet gatavāka jaunā paaudze, kurai pieder nākotne, kas prasa zināmus upurus.

JRT grandi, īpaši jau kopīraiteru Jāņu jeb Mura un Nifa duets Andra Keiša un Viļa Daudziņa izpildījumā, arī Gunas Zariņas pārlieku konceptuālā galvenā māksliniece Dina un pat gados jaunākais, tomēr pasaules uztverē nepietiekami dinamiskais mākslinieks Henrijs Ivara Krasta iemiesojumā ir jauki, bet tomēr vecmodīgi cilvēki. Jaunie, brašie, kā Martas Jančevskas projektu vadītāja Daniela Estere, kas aizraujas ar boksu, vai par nākotnes cerību uzskatītais Ritvara Logina ārzemēs studējušais Kārlis, neļaujas nekādam sentimentam un daudz ko arī nezina, bet viņiem netrūkst ne pārliecības, ne enerģijas. Novecošana parādīta arī tīri fiziski, un viens no burvīgākajiem filmas dialogiem notiek starp Elitas Kļaviņas Helēnu un Sandras Kļaviņas skaistuma kopēju Asnāti: dāmas vienojas, ka skaistumkopšanas salonā trūkst vienas ierīces – melu detektora.

Filmā (atceroties režisora retoriku) ir epizodes, kurās mēģināts apliecināt, ka sievietes dominē pār vīriešiem, kā neobligātā aina kapos, kurā sieviete vīrieti reizē pārbauda un izbauda varu pār viņu, bet ir arī dzimumu stereotipus atmaskojoša epizode pirmajā sērijā, kurā sekretāra amatā nepieņem perspektīvu puisi, jo pirmkārt sekretārei ir jābūt glītai un labi jāsmaržo, bet – tas netiek pateikts tiešā tekstā – no sekretāra/-es noteikti netiek gaidīts, ka viņš/viņa pakāpsies pa karjeras kāpnēm (lasi – izspiedīs "vecos"), kā to vēlas jaunais pretendents. Un, jā, ir epizode, kurā pusmūža vīrieši fotografē jaunas sievietes izliekto pēcpusi. Vai tas ir apliecinājums "kārtīgu veču" normalitātei vai infantilam seksismam, ir katra skatītāja uztveres jautājums, un neprasiet man, kā to domājis režisors.

 

Emociju kontrolpunkti

Tomēr man jāpiekrīt dažām kolēģēm, kuras savās recenzijās jau norādījušas, ka par vienu no galvenajām, ja ne pašu galveno filmas funkciju kļūst Jaunā Rīgas teātra pašreizējās situācijas dokumentēšana. Darbība notiek JRT tagadējā mītnes vietā – bijušajā Tabakas fabrikā –, un tiek pieminēts, ka "te kādreiz bija teātris". Ēka tiek filmēta no dažādiem rakursiem, iekštelpās izvietoti dekorāciju fragmenti, ko viegli atpazīt, viens no Bruno monologiem notiek skatītāju zālē. Alvis Hermanis filmā integrē savu iestudējumu elementus: gan īsas ainas, kā sejas iegremdēšanu tortē no izrādes Soņa, gan izvērstākas tēlu līnijas, kā Andra Keiša varoņa iemīlēšanās epopeju, kas šķiet tieši pārrakstīta no Lindas Vistas, un filmas pēdējās sērijās bez jebkādas īpašas motivācijas Viļa Daudziņa varoņa sākto interesanto tipāžu – veikala apsarga un Brīvības pieminekļa godasardzes karavīra – intervēšanu, kas notiek pašironiskā manierē, tomēr neizbēgami sasaucas ar Latviešu stāstiem. (Par kino alūzijām, kas Alvja Hermaņa darbā arī ir sastopamas itin daudz, precīzi izteikusies Inga Pērkone Kino Rakstos.)

Diezgan loģiski, ka tēlu sistēma sadalās divās daļās: tie ir galvenie varoņi, kas parādās visās desmit sērijās un uztur sižeta pamatlīnijas, – aģentūras darbinieki – un izmeklētāju tandēms – Jevgēnija Isajeva noslēpumainais Viktors un Marijas Linartes hiperaktīvā praktikante Ruta, kas arī pēc ķermeņa kompleksijas veido nesaderīgu pāri. Būtiska vieta ir arī pazudušās sekretāres Martas māsai Artai Elvitas Ragovskas atveidojumā un Martas līgavainim Oskaram, kuru Emīls Ralfs rāda kā dažādās nozīmēs apmulsušu jaunu vīrieti. Un tad ir tēlu galerija, kam konkrētajā sižetā ir mazāka loma. Daži no viņiem ir saistīti ar aģentūru – Regīnas Razumas apkopēja Zinta, Gundara Āboliņa aģentūras īpašnieks Marģers, viņa sieva – jau pieminētā Sandras Kļaviņas varone, kā arī Mura sieva modes māksliniece Ulla, kuras lomā ir aktrise un filmas kostīmu māksliniece Jana Čivžele. Pastarpināta saistība ar aģentūru ir Mura draugam – dzejniekam alkoholiķim Robertam, kura solo iznācienu, piedāvājot savus pakalpojumus, Ģirts Krūmiņš parāda kā traģisku, neomulību izraisošu deģenerējušās talanta gulbja dziesmu.

Otra epizodisko varoņu grupa parādās konkrētu sižeta blakuslīniju ietvaros un ar pamatstāstu ir samērā maz saistīta. Jau minētais apsargs un karavīrs – Gerds Lapoška un Dāvids Pētersons, arī Sabīnes Tīkmanes pārdevēja Taņa, Telmas Auziņas aktrise (?) Liene, Ingas Tropas-Fišeres nenoliedzami ironiski atveidotā multimediju māksliniece Karlīne ir tēli, kas šķiet sacerēti, lai konkrētos aktierus iedabūtu filmā. Citādi ir ar Jāņa Grūtupa hakeri Renāru, kurš palīdz izmeklēšanā, Matīsa Ozola Svešinieku, kurš vajadzīgs fināla intrigas atklāšanai, un Kristīnes Krūzes astroloģi Astrīdu, kura uzspēlētā nopietnībā virpina savas nozares terminoloģiju, kas skatītājam no malas šķiet tikpat nesaprotama kā reklāmas speciālistu saruna zooveikalā, kas sastāv tikai no profesionālās leksikas.

Tagad nonākam pie neērtā jautājuma – cik nopietni un dziļi mums vajadzētu analizēt šos aktierdarbus? Jā, tie lielākoties ir profesionāli veikti, atsevišķas ainas – kā Mura un Nifa baložu skaitīšana Rīgas Centrālajā stacijā – ir šedevri. Taču, izņemot Kaspara Znotiņa Bruno, kuram scenārijā ir iestrādāta tēla attīstība, krīze utt., ko aktieris parāda plašā amplitūdā un ar atzīstamu pašironijas devu, lielākā daļa pārējo aktieru spēlē absolūti savā komforta zonā, īpaši jau pieredzējušie meistari. Jā, viņi to dara ļoti labi, un, skatoties pirmo sēriju, es jutos kā svētkos. Galu galā, ja dokumentējam aktierus darbībā, tad kāpēc to nedarīt viņiem tipiskās lomās. Tomēr tas ir vieglākais ceļš. Jā, neapšaubāmi, tikai Andra Keiša sejā var parādīties reizē smieklīga un dziļi sāpīga izteiksme, kā tas notiek, viņa varonim uzzinot par komandējumu uz Daugavpili. Es ne mirkli nešaubījos, ka Vilis Daudziņš var bez vārdiem nospēlēt vientulības drāmu desmitajā sērijā. Varbūt jāpriecājas par to, kas ir?

Jauniešu darbošanās ir aizrautīga, viņi katrā ziņā atbildīgi veic režisora uzdotās darbības, un nevar noliegt, ka savu varoņu raksturu izstrādē topošie aktieri ieguldījuši lielu darbu, bet viņiem galvenokārt nākas akcentēt kādu vienu sava tēla īpašību. Mazliet rafinētāks tipāžs izdevies Martai Jančevskai, savukārt Lolita Stūrmane un Elvita Ragovska droši vien ne bez režisora ziņas tiek turētas samērā stingros rāmjos, limitējot viņu varoņu emocijas.

Noslēgumā vēl gluži personiska piebilde. Filmā ir salikti šauri segmentētam skatītāju lokam atpazīstami emociju "kontrolpunkti", kas visiem nav uztverami, jo visi tos neatpazīst. Tas attiecas, piemēram, uz skaņu celiņu, kurā ir daudz 90. gadu muzikālo artefaktu. Taču uz mani negaidīta strāvas sitiena iespaidu atstāja Pola Bernā bērnu detektīva Zirgs bez galvas (latviski 1960. gadā) pieminējums. No scenārija mērķtiecības viedokļa šī epizode ir pilnīgi neobligāta, taču jutos aizkustināts, it kā autori sūtītu sveicienu tieši man un manas bērnības Top 5 grāmatai. Nu kā lai pēc tam uzraksta ko analītisku? 

Top komentāri

traductrice
t
man bija sajūta, vai nu par garu, vai par īsu... Daudzas sižetā ievērptās bises tā arī palika karājamies pie sienas un neizšāva. Par dvīņu māsas atrisinājumu man bija skaidrs jau filmas vidū, tāpēc, piem., garais monologs 10.sērijā likās stipri samocīts. Bet kopumā es filmu skatījos nevis kā sižetisku līniju, bet baudīju aktierspēli, faktiski atrauti no sižeta. Jaunajiem, protams, vēl ir tālu... un arī daži vecie vairs neliek sajūsmā aizrauties elpai, bet Znotiņš, Keišs, Zariņa, Broka, Kļaviņa, rutīnas sagurdinātais Āboliņš...., nosacīti jaunpienācēja Marija... ai, kā man trūkst JRT! Dzīva teātra! Man ir liels prieks, ka filmu var skatīties teju 2 mēnešus. Pirmo reizi to noskatījos faktiski vienā stiepienā, bet nu gribu to redzēt lēnām, izgaršojot kadrējumu un kontekstu. Katrā ziņā, paldies par šo atkalredzēšanos ar JRT!
Nozare
N
Kā jau galma pāžs Rozentāls dzied slavas dziesmas "dižajam" Hermanim, kurš līdzīgi kā Brežņevs PSRS, vai Kims Čenuns Korejā, ir "svētā govs": Kaut arī Hermanis, kā vienkāršs mirstīgais arī ik pa bridim taisam mediokrus darbus, Hermani kritizēt aizliegts, it seviški par tēmu un pasauli, kā "Agentūra", kas ir atrauta no realitātes un sveša vismaz 97% Latvijas iedzīvotāju. Daudz precīzāka recenzija ir Agnese Loginai delfos, kas šobrīd vienīgā ir Latvijā, kam drosme objektīvi novērtēt Hermani.
West
W
Vislabāk šo it kā intelektuālo TV-kino “bolvanku” raksturo D.Rietumas formulētais no K.Ulmaņa aizgūtais virsraksts: “Kas ir, tas ir un kas nav, tas nav!” Kalambūra otrā daļa atspoguļota īpaši dāsni. Pīrādziņš nav iznācis, ir tas otrs...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja