Grupai Prāta vētra izdevies noturēties Latvijas populārāko mūziķu statusā nu jau tik ilgi kā savulaik Raimondam Paulam, kaut šāda statusa kritēriji toreiz un tagad atšķiras. Maestro ar savām dziesmām uzvarēja radioraidījuma Mikrofons dziesmu aptaujā 11 gadu pēc kārtas, savukārt Prāta vētra regulāri ietur pauzi un katru gadu jaunas dziesmas un albumus neizdod, arī Muzikālās bankas dziesmu aptaujā, kas turpina Mikrofona 1968. gadā iesāktās tradīcijas, līderi jau vairākus gadus ir citi.
Prāta vētra vairāk strādā pie albumiem, tāpēc klausītāji galvenokārt gaida tos un turpinājumā – koncertsēriju, nevis atsevišķas dziesmas, kaut papriecāties par singlu Ziemu apēst bijusi iespēja jau katram, atrodot tajā gan sasaukšanos ar Prāta vētras seno hitu Ziema, kurā arī tika minēta sniega ēšana, gan skanējuma stilistisko līdzību ar Renāra Kaupera dēlu grupas Carnival Youth dziesmiņu Akmentiņi. Iespējams, latviešu popmūzikas vēsturnieki pēc 50 gadiem domās, ka Prāta vētra un Carnival Youth ir bijusi viena un tā pati grupa, jo ko gan mēs šodien vairs zinām par popmūziku, ko šeit klausījās pirms 50 gadiem?
7 soļi svaiga gaisa – tāds ir jaunā Prāta vētras albuma nosaukums, un tāds dots arī pirmajai dziesmai, kurā Jāņa Jubalta ievadošā ģitāra uzkrītoši atgādina U2 dalībnieka Edža rokrakstu, taču tas drīzāk izsauc pozitīvu smaidu, nevis sašutumu par kopēšanu, vismaz tiem, kuri auguši ar klasisko U2 albumu Joshua Tree, bet pašlaik šo grupu vairs neklausās. Dziesma lieliski pilda albuma lokomotīves funkcijas – tā ir laba mūsdienīga popmūzika ar klavierēm un pumpējošām Kaspara Rogas bungām. Labs sākums ir svarīgs, un tas ir izdevies, taču vienlaikus tas ir arī riskanti – ja nu pēc tam seko kritums un mūsdienu klausītājs ielādēs telefonā tikai pirmo dziesmu, piemetīs klāt jau zināmo Ziemu apēst un ar to viņam jaunā Prāta vētra beigsies? Bet nē – Ēdenes dārza ievads ir gana enerģisks ar pieturvietām Renāra Kaupera vokālam uz Māra Mihelsona sintezatora fona un Ingara Viļuma vienmēr stabilā basa, bet tad kopā ar visiem gaidītājiem uz perona pēkšņi tiek parautas līdzi arī pašas pieturas, un jau kustībā esošais klaudzošais vilciens iegūst jaunu paātrinājumu.
Ingars Viļums jau sen ir kļuvis par nozīmīgu grupas skanējuma veidotāju – trešajā dziesmā Pilsētas ugunis viņa basģitāra ir pamatinstruments, un Jānis Jubalts īstajās vietās saliek ilustratīvas iespēles. "Kurā es būšu pusē?/Es būšu tajā, kur lielgabali klusē…" – dzied Renārs. Ja šai dziesmai būs arī krievu versija, tur būs jādzied kaut kas cits, jo Krievijā tāda pretkara tēma tagad var neiet cauri.
Nākamajā dziesmā Sapņi Jānis Jubalts savā ģitārspēlē ir krietni daudzveidīgāks, jo neturas vairs tikai pie Edža motīviem, bet kopumā šī dziesma drusku sāk bremzēt to ekspresi, kuram uz sāniem rakstīts 7 soļi svaiga gaisa. Vēl viens – labi, ka ne pārāk dziļš, bet tomēr – grāvis ir Kad zvaigznes pār alejām krīt, taču to modri sargā Renāra teksts: "Kad cilvēki ļauni zaglīgus soļus pie tevis liek,/Es sēžu visaugstākā kalnā un lūdzos, lai neaiztiek." Kalns droši vien ir kaut kur Nepālā, jo Gaiziņa virsotnē tak ļaunie savās zaglīgajās gaitās var uzkāpt itin viegli.
Līdz albuma beigām sākumā iekarotās virsotnes kļūst drebelīgākas un interese, klausoties pirmo reizi, sāk atslābt, bet tad kā malks svaiga avota ūdens nāk un to visu noskalo albumu noslēdzošais gabals Meklēt vienam otru: "Lai vienmēr rītos saule/Un lai nekad nav kari/Suns sargā kaulu/Cilvēks gaida pavasari." Mierīga, lēna un skaista dziesma – Prāta vētrai tādas nav sanākušas ļoti sen. Šķiet, kopš pašiem pirmsākumiem, jo turpmāk visi grupas hiti bijuši ņiprāki, izņemot Maybe, bet to vispār īsti negribas ne atcerēties, ne uzskatīt par Prāta vētras dziesmu, kaut tai bija diezgan lieli panākumi, – Maybe bija pārāk uzkrītoša A-ha kopija. Taču nu viss ir labi – pavasaris jau atkal ir pie mums. Ar vasaru azotē.
Albums 7 soļi svaiga gaisa, kas nāks klajā 2015. gada 19. maijā, noteikti nesagādās vilšanos kvēlākajiem Prāta vētras faniem, un tie taču mūziķiem ir paši dārgākie.