Jāpiekrīt oficiālajai Muse 16. jūnija Rīgas koncerta organizatoru FBI izplatītajai ziņai, ka tas bija kaut kas "vēl nepieredzēts" un "viens no iespaidīgākajiem šoviem arēnas vēsturē". Jo tieši tāds tas arī bija. Ar lidojošiem objektiem – milzīgām bumbām, tā sauktajiem droniem –, kas laiku pa laikam nevis vienkārši slīdēja virs skatītāju galvām, bet saskaņotās rindās kā līnijdejotāji kustējās līdzi Muse dziesmām un, misiju izpildījuši, paklausīgi ik reizi devās atpakaļ uz savām pie griestiem piekarinātajām "stāvvietām". Tik daudz autofurgonu, kas atveduši daudztonnīgo skatuves aprīkojumu, pie Arēnas Rīga vēl nebiju redzējis.
Mūs visus nemitīgi zombē
Laiku pa laikam no augšas tika izritināti ekrāni papildu visapkārt skatuvei iebūvētajiem, kuros mūziķu tuvplāni mijās ar dziesmu tematikai pieskaņotām kustīgām apokaliptiskām bildēm, viss vainagojās ar rokām, kas ar pirkstu galos it kā piestiprinātiem diegiem, ko imitēja lāzeru stari, manipulēja ar mūziķiem kā marionetēm leļļu teātrī. Muse koncerts ir tīrs no pirotehniskiem efektiem – nekādu uguņu un sprādzienu, kas tuvāk stāvošajiem liktu vaigiem svilt, kaut beigu daļā gaisā tika palaists kārtīgs bumbvedējs, kas draudīgi slīdēja, pasvītrojot koncertuzveduma saturisko jēgu: mūs visus ar jaunāko tehnoloģiju palīdzību nemitīgi zombē un vada neredzami spēki, izraisot karus un krīzes. Dievs ir aizmidzis, un par stāvokļa noteicējiem jeb karaļiem ir kļuvuši muļķi, bet mēs varam no tā visa izrauties un, lieki nezaudējot laiku, mesties cīņā par savām tiesībām, jo tikai tā mēs varam izdzīvot, kā Muse himniski aicina koncertu noslēdzošajā dziesmā Knights of Cydonia.
Uhhh, vismaz beigas ir optimistiskas, pār skatītāju galvām krītot it kā ierastajam papīra gabaliņu un konfeti lietutiņam. Izrādās, ka te piedomāts pat pie katra papīra gabaliņa formas – tās ir nevis parastas strēmeles, bet cilvēciņu silueti, kas, nokrītot uz zemes, tiek samīti un iet bojā. Vēl viens atgādinājums par mūsu niecību, ja ļausim, lai ar mums apietas kā ar vergiem. Ir jācīnās, dārgie draugi! Ja nenoticējām mūsu pašu panku un reperu neskaitāmajiem aicinājumiem, noticēsim vismaz Muse, kuriem tic puse pasaules – cilvēki no roka un popmūzikas aprindām un cilvēki, kuriem ikdienā ar mūziku nav nekāda sakara.
Par 360 grādu šovu dēvētais skatuves novietojums zāles vidū dod iespēju redzēt mūziķus diezgan tuvu pat apmeklētājiem, kas ienākuši jau pārpildītajā zālē īsi pirms koncerta sākuma un tālāk nekur nav tikuši. Šis tuvums ir stāvvietu pluss, bet kopaina noteikti vislabāk izskatās no augšas – no tribīnēm. Tomēr rotējošās apaļās skatuves un skandu novietojums zāles vidū pa riņķi, lai raidītu mūziku uz visām pusēm, atstāj ietekmi uz skaņas kvalitāti. Bungas un bass skan labi, bet Metjū Belamija vokāls šķiet par klusu – izklausās, ka tas skan no mucas. Iespējams, Arēnas uzbūve šādai skaņu raidīšanas ģeometrijai tomēr nav piemērota.
Restaurētās saknes
Nav tā, ka Muse nesekotu līdzi savu cienītāju viedokļiem par tendencēm grupas albumos un koncertos, kaut var gadīties arī, ka pašu mūziķu un fanu viedoklis par notikumu attīstību sakrīt vai vismaz ir līdzīgs. Pirms dažiem gadiem viņi koncertos pilnā garumā atkal spēlēja savu otro – 2001. gada – albumu Origin of Symmetry, kuru daudzi sākotnējie fani dēvē par pēdējo pilnvērtīgo grupas darbu, pirms viņi kļuva lieli, slaveni un sāka izdabāt "visām gaumēm".
Rakstot savu pēdējo albumu Drones, Muse dalībnieki stāstīja, ka esot noguruši no trijos albumos daudz izmantotās elektronikas un vēlas atgriezties pie savām ģitārsaknēm, kaut arī tās nekur nebija pazudušas – skanējuma pamatā joprojām bija safūzēta Krisa Volstenholma basģitāra un Dominika Hovarda bungas, Metjū Belamijam tam "uzliekot" pa virsu kaucošu ģitāras solo un vokāla duetu, kas vien jau izraisa eksplozīvu efektu, bet tas viss bija rūpīgi sapakots elektroniskā iesaiņojumā. Jaunais albums patiešām skanējuma ziņā līdzinās pirmajiem. Metjū Belamija akadēmiski sarežģītais piegājiens savu vokālo partiju melodiju uzbūvei jau ir tik pazīstams un pārbaudīts, ka Drones dziesmas šķiet kaut kur dzirdētas, pat ja tas tā nav, un nepamet sajūta, ka šādā veidā varētu sacerēt vēl simtiem ausīm tīkamu dziesmu, no kurām labākās tomēr dzirdētas grupas agrīnajos albumos.
Tas bija tā vērts
Lai nebūtu sajūtas, ka grupa sēž uz veciem lauriem, koncertā skan ļoti maz dziesmu no pirmajiem albumiem – nav ne seno fanu iecienīto Stockholm Syndrome un Muscle Museum, ne Filipa Glāsa minimālisma iedvesmotā hita New Born. Ja Deivids Bovijs pats atļāvās paironizēt par sevi, Let's Dance periodu nosaucot par "saviem Fila Kolinsa gadiem", Muse droši vien vēl ilgi būs jāsaņemas, lai atzītu, ka Rīgā publikas visskaļāk sveiktais koncerta hits Starlight ir mūziķu nodeva Modern Talking fenomenam, kas 80. gados ievilka savos tīklos ne mazāk dvēseļu kā Queen septiņdesmitajos un Radiohead deviņdesmitajos, kas arī ir pašu Muse dalībnieku ne pārāk dedzīgi akceptēti iedvesmas avoti, tāpat kā krievu komponists Sergejs Rahmaņinovs.
Koncerta laiks aizrit nemanot, un, tam tuvojoties beigām, paliek žēl, ka tūliņ viss būs cauri, un šādas sajūtas sevī novērot pēdējos gados nav nācies bieži. Tātad tas bija tā vērts. Pat ja Muse ierakstus turpmāk biežāk klausīties nebūs vēlēšanās, koncerta piedzīvojums ir noticis, un piepildījums ir pietiekams, lai turpmākajos gados bez kaut kā tāda varētu arī iztikt. Līdz nākamajai reizei, kad Muse atkal ieradīsies pie mums un pārsteigs ar kaut ko nepieredzētu.