Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Grāmatas Pastaiga mirušo pilsētā recenzija. Mūsu baiļu pieradināšana

Tieši šis reālisms, ar kuru Māris Rungulis punktē teiksmaino materiālu, rada atmosfēru, kas liek lasītājam just aktīvu līdzdalību "projekta" apspriešanā tukšajā mājā un neomulību brīžos, kad kādam no stāstniekiem jāpamet telpa, lai dotos ārā pēc pasta vai uz sirsniņmājiņu.

Mums ir nepieciešami šausmu stāsti. Kā gan citādi skaidrot to, ka pat valstīs un kultūrās, kur šausmu žanrs ir apzināti izbīdīts ārpus akceptētās lasāmvielas kanoniem, šausmu stāsti turpina pastāvēt mutvārdu formā un tiek nodoti no paaudzes paaudzē? Tieši tā notika Padomju Savienībā, kurā šausmu žanrs līdztekus fantāzijai, erotikai un vēl citiem populārās literatūras žanriem bija pasludināts par nevēlamu un kaitīgu, bet pagrīdē plauka un zēla t. s. bērnu šausmu stāsti, kurus slepenā tīksmē stāstīja i mājas ballītēs, pirms tam obligāti izslēdzot gaismu, i pionieru nometnēs, i pārgājienos pie ugunskura. Slavenās Melnās rokas un Baltie cimdiņi, Sarkanās klavieres un Pīķa dāma ceļoja no mutes mutē. Viens no populārākajiem latviešu bērnu rakstniekiem Māris Rungulis jau vairākas desmitgades veltījis šo stāstu apzināšanai un apkopošanai mūsdienu folkloras krājumos; tikko klajā nācis arī rakstnieka jaunākais veikums Pastaiga mirušo pilsētā.

Čaukstinot čipsus

Jaunajā grāmatā, ko trāpīgi ilustrē mākslinieka Kristiana Brektes nepieradinātās grafikas, virkne vairāk vai mazāk baisu spoku stāstu ietverta jau no Dekamerona laikiem pazīstamajā literārajā formātā: pulciņš cilvēku (šajā gadījumā izdomātās Pārupes pilsētiņas skolēnu, kuriem rit projektu nedēļa) kādu vakaru, sanākuši vienkop, vada laiku, pēc kārtas stāstīdami vai nu pašu piedzīvotus, vai no citiem noklausītus stāstus un starplaikos piedzīvodami mazliet spokainus atgadījumus. Pieci mazie "teicēji" gan nav, kā tas folklorā pieņemts, anonīmie "reiz kāda tantiņa man pastāstīja": Rungulis katram ir piešķīris savu raksturu un papildinājis tekstu ar dialogiem, kuros, kā vienmēr, jūtama autora prasme dzīvelīgi atveidot skolas vecuma bērnu sarunu stilu; netrūkst ne čipsu čaukstināšanas, ne draudzīgas savstarpējas apcelšanās. Arī viņu vēstījumos parasti anonīmie varoņi "viens zēns", "manas draudzenes draudzene"(kas ir variācija par tautas teiku un pasaku "jaunāko tēvadēlu" un "pameitu") ir iemantojuši vārdus, vecumu, ārējo izskatu, biogrāfiskas iezīmes. Tieši šis reālisms, ar kuru tiek punktēts teiksmainais materiāls, rada atmosfēru, kas liek arī lasītājam just aktīvu līdzdalību "projekta" apspriešanā tukšajā mājā un neomulību brīžos, kad kādam no stāstniekiem jāpamet telpa, lai dotos ārā pēc pasta vai uz sirsniņmājiņu. Pēc tāda paša principa, ar bagātīgu detaļu klāstu izdekorējot bieži vien visai knapo fabulu, Rungulis apdarina pašus stāstus tā, ka tie iegūst pilnvērtīgu mazu noveļu īpašības un, protams, arī papildu ticamību.

Šķībo nošu signāli

Paši stāsti, kurus autoram, 90. gados strādājot žurnāla Zīlīte redakcijā, iesūtījuši Latvijas bērni (tostarp vienu no baisākajiem – vēlākais rakstnieks Jānis Joņevs), aptver visai plašu "spokaino parādību" spektru, tomēr tiem ir arī kaut kas kopīgs – visas situācijas risinās mūsdienās, "šeit un tagad", nevis kādos nezināmos aizlaikos, un visas, izņemot agrāk vai vēlāk tajās uzpeldošo pārdabisko faktoru, ir pilnībā iespējamas. Taksometra šoferis, kas naktī uzņem mašīnā stopējošu tantiņu, laivotāji, kas uz nakti apmetas svešas mājas siena kaudzē, puisis, kuru meitene gaida atgriežamies no armijas, un zinātnieks, kurš iekāpj tramvajā, lai izpētītu svešu pilsētu, – visnotaļ iespējami gadījumi. Toties jau drīz pēc ievaddaļas, kā tas kārtīgā šausmu stāstā pieņemts, realitātes un atpazīstamības virsslāni pārplēš neizprotamais, neracionālais un biedējošais, kas lien laukā no stāsta dzīlēm un vienlaikus arī no klausītāju zemapziņas, jo, zinot, ka klausāmies spoku stāstu, mēs daudz ātrāk spējam atpazīt signālus jeb, kā to apzīmēja šausmu žanra lielmeistars Stīvens Kings, "šķībās notis", kas, laiku pa laikam ieskanoties mānīgi mierīgajā stāstu ekspozīcijā, signalizē, ka drīz harmoniju izjauks šaušalīgais. Gluži tāpat kā skatoties šausmu filmu, kur varonis (visbiežāk gan varone), neko ļaunu nenojaušot, drosmīgi dodas, teiksim, pagrabā, no kura atskanējuši dīvaini trokšņi, kamēr kinoteātrī visiem ir pilnīgi skaidrs, ka ne ar ko labu tas nebeigsies.

Laikus sadraudzēties ar bailēm

Kas ir bērnu spoku stāstu "baiļu faktori"? Gluži tādi paši kā pieaugušajiem domātajos spoku un šausmu stāstos sastopamie. Bailes no nāves, mirušajiem un rēgiem, bailes no visa, kas neiekļaujas ierastajā pasaules skatījumā, manifestējas visdažādākajos veidolos. Meitene, kura vēl pēc nāves uzticīgi sagaida savu puisi stacijā, pensionēta bibliotekāre, kas pat pēc aiziešanas mūžībā ar putekļu slotiņu rosās ap grāmatu plauktiem, mirusi kaimiņiene, kas naktī pirms bērēm izcilā naftalīnoto sēru kārtu, un klavierskolotāja, kuras baltie cimdiņi lēkā pa taustiņiem vēl ilgi pēc tam, kad pati spēlētāja jau taisaulē... Arhetipiskas bailes no visa, kas saistīts ar nāvi, iekodētas mūsu zemapziņā no laikiem, vēl ilgi pirms kristietība nāca ar gaišāku pēcnāves vīziju, no laikiem, kad bailēs no mirušajiem radās rituāli dzīvo pasargāšanai un leģendas par zombijiem un vampīriem. Tāpat arī, protams, bailes pašiem no savas miršanas – vienīgā fakta, par kuru simtprocentīgi zinām, ka tas ar mums notiks, bet kura pieminēšana ikdienā ir tabu un tiek kušināta, it kā tas ko palīdzētu. Savukārt kopīgā stāstu stāstīšana (un lai paceļ roku tas, kurš nekad nav tādā piedalījies) satuvina klausītājus, kuri neskaidri apjauš, ka dziļais baiļu slānis tos vieno daudz fundamentālāk nekā, teiksim, literārā gaume. Taču izstāstīt, izdrebināt, pārdzīvot un atzīt šīs bailes kā dabisku psihes sastāvdaļu ir dziedinošs process, kurš, kā norāda atkal tas pats Kings, palīdzēs mums labāk tikt galā ar neizbēgamo vēlāk – tad, kad, iespējams, "baiļu faktors" nostāsies mūsu priekšā ne vairs kā patīkami šerminošs stāstiņš, bet kā dzīves ikdiena. Tāda ir šausmu literatūras pamatfunkcija.

Bet nevar jau mūžīgi tikai baiļoties vien. Rungulis to zina un tāpēc stāstu audumā šur un tur izmētā pa stāstiņam, kura finālā klausītājs var kārtīgi izsmieties, piemēram, par to, ka baiso kapu zvanu naktī raustījis piesiets bullēns vai ka noslēpumainās "zili sarkanās pēdas" mazo pārupiešu ceļā nemaz nav bijušas spoka peciņas. Smiekli kā atvieglojums ļauj atvilkt elpu pirms kārtējā spocīgā atgadījuma. Jo zemapziņā mēs visi zinām, ka bailes jau nekur nepazūd. Tāpēc visprātīgāk ir ar tām laikus sadraudzēties.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja