Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 7. novembris
Lotārs, Helma

Grāmatas Marēsi. Sarkanā klostera hronikas recenzija. Par feminismu un reveransiem

Dievietes reliģijas pielūdzējas ārpus vīrišķo tīkojumu robežām Marijas Turtšaninovas fantāzijas romānā

Vairs nevar noliegt, ka fantāzijas žanrs, īpaši jauniešiem domātajā literatūrā, nekur Rietumu pasaulē vairs nav terra incognita – to apliecina tas, ka latviski tiek regulāri tulkoti un izdoti vairs ne vien, kā ierasts, angliski runājošo zemju autoru, bet arī citvalstu rakstnieku darbi. Ar zviedru fantāziju Latvijas jauniešus iepazīstināja jau pirms neilga laika izdotā "vidusskolas raganu" triloģija Aplis, nu šo pazīšanos turpina daudz klasiskāks darbs – zviedriski rakstošās somu autores Marijas Turtšaninovas fantāzijas triloģijas pirmais romāns Marēsi. Sarkanā klostera hronikas.

Briesmu aura

Sarkanajā klosterī uz Mēnosas salas kāju spert atļauts tikai tur mītošajām sievietēm – Dievietes pielūdzējām. Vīriešiem tā ir slēgtā zona – piegādājot izdzīvošanai nepieciešamās preces, tie pat nenokāpj no kuģiem. Ik pa laikam uz salas ierodas jaunas novices, kuras alkst zināšanu vai – nereti – bēg. Jaunpienācēja ir 13 gadu vecā Marēsi, kura vēro un mācās salas un Dievietes reliģijas noslēpumus. Māsu dzīve rit rāmi un harmoniski, līdz klosterī ierodas kārtējā svešiniece, kura sev līdzi nes baisāku noslēpumu nekā visi, kas līdz šim nogādāti salas vientulībā. Jaī ir meitene ar mežonīgām acīm – viņa tiek vajāta, un vajātāji mierīgajai kopienai atnesīs briesmas.

Jau pat tik skopā aprakstā labi redzams, ka Marēsi. Sarkanā klostera hronikas ir romāns, kas atbilst visiem fantāzijas žanra formālajiem kritērijiem. Cita pasaule, svešāda ģeogrāfija, noslēpumaina reliģija – ir. Simpātiski ņipra varone, caur kuras gaišo bērna skatījumu iepazīstam atšķirīgo realitāti, – ir. Īpatna atmosfēra, kuru rada lokana rakstība ar norādēm uz mistiskiem spēkiem un nepazīstamiem rituāliem, – ir. Prasmīgi briedināta briesmu un piedzīvojumu aura – ir.

Te jāatzīmē: kaut gan autores izcelsme meklējama Ziemeļvalstīs, tomēr teksta mitoloģiskais slānis vairāk smelts no ķeltu mitoloģijas; īpaši tas sakāms par trejādo Dievietes tēlu, kuru dažādās formās – kā Jaunavu, Māti un Veču – pielūdz klostera iemītnieces un kuru, protams, tieši šādās inkarnācijās savā arhetipu teorijā aprakstījis arī K. G. Jungs. Pamats, uz kura balstās Marēsi, ir visai tradicionāls, tāpēc žanra arhetipiskais valdzinājums uz lasītāju nostrādā itin labi. 

Dzimumu konflikts

Ja vien... ja vien gludajā taciņā neiezīmētos kāds klupšanas akmens, kuru varbūt nepamanīs grāmatas mērķauditorija – jaunieši –, taču noteikti samanīs pieredzējis fantāzijas lasītājs. Proti, Marēsi lappusēs jau no teksta sākuma manāma vairāk nekā tikai virspusēja līdzība ar kādu daudz senāku un slavenāku fantāzijas žanra darbu – arī latviski izdoto Ursulas K. le Gvinas tetraloģijas Jūrzemes burvis otro daļu Atuanas kapenes. Arī šajā grāmatā visa darbība notiek simprocentīgā un no ārpasaules pilnībā nošķirtā sieviešu kopienā, kurā tiek uzturēta klostera dzīvei līdzīga kārtība un piesauktas noslēpumainas dievības. Arī šeit sastopama jauna, zinātkāra varone (nu labi, šis ir žanra standarts un tāpēc pie līdzībām to varētu nepieskaitīt). Arī šeit visa ļaunuma sakne vismaz klostera sieviešu skatījumā ir vīrieša potenciālā ienākšana noslēgtajā pasaulē. Tiesa, ar šo faktoru sākas atšķirības – Marēsi pasaulē vīriešu ordas, kas seko Jaī satracinātajam tēvam uz salu, lai parādītu nepaklausīgajai meitai, kur vēži ziemo, patiesi sarīko klosterī asiņainu izrēķināšanos un grupveida izvarošanu; šo punktu pieminu ar nolūku, domājot par vecākiem, kuri šo grāmatu dāvinās savām jūtīgajām pusaudzēm.

Le Gvinas radītajā pasaulē dzimumu konflikts tiek risināts dziļāk un ietverošāk – jaunais burvis Geds, kurš pārlauzta talismaniska gredzena otrās puses meklējumos nonāk Atuanas pazemes labirintā (jā, starp citu, arī Sarkanajā klosterī interesantas sakritības rezultātā ir labirints), šausmina tur mītošās priesterienes, taču Arhu, galveno varoni, vienlaikus gan biedē, gan valdzina. Pretrunīgo jūtu migla beidzot klīst, un Arha ne tikai izved burvi no labirinta, bet arī palīdz viņam atgūt pārlauztā gredzena pusi, kas apvienojumā ar savu dvīni veido īpašu zīmi – Miera rūnu. Le Gvina, par spīti grāmatas kopējam feministiskajam intonējumam, paredz abu dzimumu samierināšanos, izlīgumu, iespēju sadarboties, turpretim Turtšaninovas pasaulē konflikts ir nesamierināms – no iebrucējiem salā iespējams atbrīvoties, tikai piesaucot baisāko sievišķības inkarnāciju – Veču, un tās baisās durvis, atveroties freidiskiem simboliem piesātinātajā kulminācijas epizodē, aprij savās melnajās dzīlēs slepkavošanas un miesaskāres pārņemtos tēviņus – tieši tādus un ne citādus viņus redz gan Marēsi, gan viņas biedrenes, gan – tā vien šķiet – autore.

Autores manifests

Grūti un priekšlaicīgi spriest, vai uzkrītošās līdzības starp le Gvinas un Turtšaninovas darbiem ir jaunākās autores sajūsmas pilnais reveranss fantāzijas žanra granddāmai (ja tā, tas padevies pārlieku dziļš), neapzināta braukšana pa žanra vēsturē jau ļoti labi iebrauktām sliedēm vai neticami daudzu sakritību virkne, kas balstās žanra kopējā bezapziņas, kā teiktu Jungs, slānī.

No otras puses, autores tēlotās pasaules feminisma manifests, protams, ir pamatots. Zīmīga un baisa ir Jaī atstāstītā viņas māsas Ūnai sodīšana ar nāvi – tēvs viņu aprok dzīvu. Spilgtos un lakoniskos vārdos aprakstītas jaunās sievietes šausmas, redzot māsas acis un muti piebirstam ar zemi. Sievietes uz "cietzemes" tiek sodītas par to, ka ir redzējušas un runājušas, – redzes un runas brīvība ir liegta, citādi kā vien noslēdzoties savā šaurajā kopienā, kur tās atrodas ārpus vīrišķo tīkojumu robežām, vai vismaz viņām tā šķiet – salas iekarošana grāmatā notiek tik strauji un nesaudzīgi, ka rodas šaubas, vai iepriekš pastāvējušie sieviešu burvestību radītie aizsardzības mehānismi patiesi ir bijuši tik visvareni vai arī sala agrāk nav iekarota daudz prozaiskāka faktora – iekarotāju intereses trūkuma – dēļ. Un vai mēs varam teikt, ka šādas – nerunājošo, neredzošo, par objektiem uzskatīto – sieviešu lomas ir kaut kas tāds, kas pastāv tikai fantāzijas žanrā?

Pie grāmatas plusiem jāpieskaita autores (un latviskotājas) prasmīgi uzburtā pieklusinātā, smalkās niansēs vizualizētā, viegli atsvešinātā teksta atmosfēra, kurā, par spīti skarbajai kulminācijas epizodei, dominē trausla melanholija – viegla kā viļņu čalas svešas pasaules krastā.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja