Andrusa Kivirehka vārdam Latvijā ir nedaudz pavasara smaržas. Pirmkārt, jau viņa pie mums visskaļāk pazīstamās grāmatas Kaka un pavasaris dēļ. Otrkārt, tāpēc, ka Teātra dienai par godu 26. martā galerijā Istaba vienā dienā varēja noskatīties gan Kaku un pavasari, gan savā ziņā Kakas "māsiņas" – Karnevāls un kartupeļu salāti – teatralizēto versiju. Abas iestudējis Jānis Znotiņš. Abas grāmatas vieno arī mākslinieka Edmunda Jansona rokraksts.
Andrusa Kivirehka darbi tulkoti čehu, franču, itāļu, latviešu, krievu, lietuviešu, norvēģu, somu, ungāru un zviedru valodā. Viņš ir bieži un dāsni apbalvots. Latviešu valodā izdoti Kivirehka romāni Rijkuris jeb Novembris (2009), Vīrs, kas zināja čūskuvārdus (2011), Skaistais dzīvnieks (2013), bērniem bez minētajiem darbiem Latvijā populāra ir arī grāmata Sirli, Sīms un noslēpumi (2009) un Lotes cikls. 2006. gadā Valmieras teātrī igauņu režisors Andress Lepiks iestudēja Kivirehka lugu Igauņu bēres.
Mīl un nīst
Teiciens "viņu vai nu mīl, vai nīst" Kivirehka gadījumā ir nevis teiciens, bet fakts. Rakstnieks Latvijā divkārt ir kļuvis par Jāņa Baltvilka balvas laureātu, viņu noteikti mīl tulkotāji Maima Grīnberga un Guntars Godiņš. Kivirehku mīl plašā suņu rudmates Lotes piedzīvojumu un ceļojumu sekotāju saime. Un viņu noteikti mīl režisors Jānis Znotiņš, kuram tieši Kakas un pavasara interpretācija atnesa Skatuves naglu par gada labāko izrādi bērniem 2015./2016. gada sezonā.
Tikpat sirsnīgi kā Kivirehku mīl, viņu arī nīst. Vismaz dažas dusmīgas tantes, kuras laikam bērnībā nav gājušas uz podiņa. Pirms pāris gadiem viņas sacēla lielu brēku – kā tas iespējams, ka Bērnu žūrijai ir jālasa grāmata, kura "piesārņo bērnu saprātu ar sirreālisma indīgo rasolu". Nelasījušos tas pat varēja nobiedēt un darīt aizdomīgus. Ja vien publiskajā grāmatas iztiesāšanā Talsu bibliotēkā, izdevniecības Liels un mazs vadītājai Inesei Zanderei un tulkotājam Guntaram Godiņam klātesot, daži lasījušie, sēra smaku nesajutuši, apmulsumā nesecinātu, ka Kaka un pavasaris ir "jauki, ļoti asprātīgi stāsti par draudzību, mīlestību un patriotismu".
Andruss Kivirehks bērnu literatūrā savā ziņā ir vecmodīgs, drīzāk – klasisks. Viņš neseko jaunāko laiku tendencei arī maziem bērniem jau bilžu stāstos rakstīt par ļoti nopietnām, eksistenciālām tēmām – slimību, vecāku šķiršanos, nāvi. Rakstnieks vairākkārt intervijās ir paudis pārliecību, ka bērniem ir jāraksta «priecīgas pasakas ar laimīgām beigām». Tieši tādas grāmatas bērnībā patikušas viņam pašam.
Citādi tas ir velnsviņzinkas
Grāmatu Karnevāls un kartupeļu salāti veido 30 īsi, noapaļoti, atsevišķi lasāmi stāstiņi par notikumiem bērnudārzā, mājās un skolā. Ne garāki par divām lapaspusēm. Tieši tas varētu būt galvenais iemesls, kāpēc grāmata marķēta kā piemērota jaunākā un pirmsskolas vecuma bērniem. Bērns to var pieveikt arī pats. Citādi – arī pieaugušajiem te netrūkst savas līksmības. Ja labi ieskatās, stāstiņos ir pat morāle, īpaši gabaliņā Kā zupaskauss uz bērnudārzu gāja, bet šīs pamudinošās atziņas nekad nav atklāti moralizējošas. To piesedz rakstnieka apskaužamā asprātība, mutuļojošā izdoma. Andruss Kivirehks rodas tad, kad satiekas intelektuāls cilvēks ar priecīgu cilvēku. Ja atmet sirreālisma un absurda dzīres personāžos un situācijās, viņa vēstījums ir visai psiholoģisks, tiešām pasaku morālei rada – par draudzību, pašapziņu, drosmi, vientulību, līdzjūtību, lielību, vēlēšanos būt kādam vajadzīgam un pašam kādam noderēt, par nepieciešamību iet pašam savu ceļu. Pasaules ierastajai lietu kārtībai Kivirehks izsper beņķīti no kājapakšas, un tad nu tā pasaule lidinās bez noteikumiem, kā jābūt pareizi, savienodamās arvien jaunās – dīvainās un neierastās – kombinācijās. Kivirehka stāstiņi ir īsts rallijs ar asām virāžām. Nav pat nojaušams, ka notiks aiz nākamā pagrieziena, t. i., nākamajā teikumā. "Bet šis absurds kaut kādā ziņā ir ļoti reāls, citādi tas ir velnsviņzinkas," visprecīzāk savu rakstīšanas manieri intervijā satori.lv raksturojis pats Kivirehks.
Uzticams pavadonis Kivirehkam latviešu mēlē ir tulkotājs Guntars Godiņš, kurš dzīvi, krāsaini un bez mazākā pūrisma piegaršas niansēti darbojas ar visiem latviešu valodas slāņiem.
Var rasties jautājums, kāpēc konkrētāk un detalizētāk nepieskaros stāstu varoņiem un notikumiem. To šoreiz tiešām nedrīkst darīt, lai nelasījušajiem nelaupītu jaunatklāsmes prieku. Pateikšu vien, ka viens no maniem favorītiem ir Pelēns, kurš gribēja kļūt par zivi. Tieši viņa cienījamai mērķtiecībai un sudraba trusikiem veltu raksta virsrakstu. Ļoti patika arī stāsts par Putekļu kumšķi, kurš no "šausmīga un resna" mammas atraduma aiz datora kļuva par skudru karalienes mīlulīti, kura viņam katru vakaru ķemmēja garos matus un ņēma līdzi gultā. Tā, lūk! Viss nav tā, kā izskatās.