Ir tikai loģiski, ka pasaulslavenā vijolnieka Gidona Krēmera un viņa lolojuma kamerorķestra Kremerata Baltica dubultjubilejas (70 gadu – Gidonam Krēmeram, 20 gadu – Kremerata Baltica) pasaules turnejas vainagojums bija pietaupīts mājām. Pēdējos akordus vērienīgajai muzikālajai svinēšanai, kas šogad aptvēra visu pasauli, pielika divas tematiski atšķirīgas programmas Rīgā un Cēsīs. Vispirms viena no Gidona Krēmera un Kremerata Baltica iemīļotajām Gadalaiku sērijām, latviešu mūzikas jaundarba pirmatskaņojums un konceptuālais mūzikas un vizuālās mākslas stāsts Austrumu ainas Lielajā ģildē Rīgā (7. jūnijā). Pēc tam – koncertuzvedums Veltījums Orfejam, kas, cildinot radošu prātu un mākslas varu, vienā vakarā Vidzemes koncertzālē Cēsis (9. jūnijā) apvienoja dažādu laikmetu muzikālos skatījumus uz sengrieķu mītisko varoni, Orfejam veltītos Rainera Marijas Rilkes sonetus un vairākas mūzikas zvaigznes.
Žanra un tēmas dziļums
Viens no Kremerata Baltica repertuāra stūrakmeņiem – 2000. gadā vijolei, soprānam un orķestrim komponētais Leonīda Desjatņikova cikls Krievu gadalaiki – lieliski atbilst Gidona Krēmera vēlmei rakt žanra un tēmas sakņu dziļumā. Te saistība gan ar žanra pirmavotu – itāļu baroka meistara Antonio Vivaldi četru vijoļkoncertu Gadalaiki ciklu, gan ar gadalaiku secības asociēšanu ar cilvēka mūžu (no pavasara līdz ziemai), un tas ir arī savdabīgs turpinājums paša Krēmera izveidotajam konceptuālajam dialogam par šo tēmu, kurā viņš savulaik apvienoja gadalaikus divās dažādās zemes puslodēs – Vivaldi un argentīniešu tango reformatora Astora Pjacollas mūzikā. Leonīda Desjatņikova Gadalaiku iedvesmas avots savukārt ir krievu folklora un pareizticīgo baznīcas rituāli, un tajā organiski sadzīvo Gidona Krēmera vijoles daudzveidīgā ekspresija (arī tautas muzicēšanas štrihi) ar nesamākslotu solistes balsi. Šoreiz – emocionāli ļoti piepildītajā, slāviski dvēseliskajā mecosoprāna Oļesjas Petrovas izpildījumā.
Par pārbaudītu konceptuālu darbu jubilejas sezonā kļuvušas arī pērn rudenī Kremerata Baltica festivālā Dzintaru koncertzālē parādītās Austrumu ainas, kurās Roberta Šūmaņa romantiskā mūzika (Austrumu ainas, oriģinālā klavierēm četrrocīgi) sastopas ar vācu modernisma pīlāra Karlheinca Štokhauzena mehāniskajām "mūzikas lādītēm" Zodiaks jaunā, caurskatāmi filigrānā skanējumā un sīriešu tēlnieka Nizara Alī Badra akmeņu mandalām Sandro Kančeli audiovizuālajā sniegumā (animācijas filmā). Šis ir izcils paraugs, kā mūzikā emocionāli uzrunājoši un bez plakātiskuma vēstīt par aktuālām politiskām tēmām, par kara iznīcību un bēgļu krīzi.
Ļoti iepriecinoši, ka jaundarbs šoreiz bija pasūtīts Jēkabam Jančevskim – jaunam komponistam, kurš sevi piesaka ar neparastu, svaigu, ļoti dabisku, nepārgudrotu radošu redzējumu. Tas attiecas gan uz mūzikas skanējumu kā tādu, gan uz vēstījuma ideju. Lignum (tulkojumā Koki) ir viņa saruna ar kokiem, būtībā skaņu ekoloģija, noskaņu mūzika, kas balstīta uz uzmanīgu ieklausīšanos pašas dabas dzīvībā, nevis skaudri intelektuāliem izkliedzieniem. Orķestrī noslēpumainas nokrāsas brīžiem ievieš speciāli izgatavotās koka okarīnas – lieli svilpaunieki ar maigu, plūstošu skaņu, kas līdzīga tai, kāda dzirdama, ja pieliek ausi pie vecajiem telefonlīniju stabiem. Intonatīvi harmoniskajā mūzikas audumā jūtamas arī mūsu tautas mūzikas saknes. Poētiski, harmoniski, neuzbāzīgi un līdzsvaroti.
Paradīzes dārzs
Vēl pirms bija sācies Orfejam veltītais uzvedums Margo Zālītes režijā un scenogrāfijā, jau gājiens uz zāli, spraucoties cauri foajē kāpnēs iekārtajiem lielajiem, dekoratīvajiem, baltajiem papīra ziediem, ieveda citā, neikdienišķā pasaulē. Pati koncerttelpa bija pārvērsta par lekni, bagātīgi zaļojošu paradīzes dārzu ar silto zemju augiem – akadēmiski askētiskās skatuves vietā teju vai botāniskā dārza paviljons. Tā sadalīta terasēs kā vīna kalna nogāze, kuras virsotni apdzīvoja Guna Zariņa, lasot Rainera Marijas Rilkes sonetus. Stilizēti senatnīgi tērptās aktrises siluets te parādījās, te aizslīdēja no redzes zonas skatienam gandrīz netveramā, plūstošā kustībā.
Gidons Krēmers apbūra ar visizsmalcinātāko un saviļņojošāko vijoļspēli, te no dievišķajiem augstumiem (daļas no Georga Filipa Tēlemaņa Fantāzijas vijolei solo), te priekšplānā, pašā orķestra vidū, kopā ar orķestri un zālē sēdošo autoru komponistu Georgu Pelēci pazemīgi naivā aizgrābtībā pielūdzot jasmīna uzplaukšanu (speciāli Gidonam Krēmeram un Kremerata Baltica komponētais skaņdarbs Plaukstošs jasmīns) un saviļņojot ar īstu, tīru, neapbružātu romantismu Franča Šūberta Fantāzijā vijolei un klavierēm (Viktora Kisina pārlikumā orķestrim). Muzikāli orfejiskā dažādība sniedzās pat līdz Filipa Glāsa minimālismam.
Bīstami vienmuļajam Georga Pelēča obojas koncertam pievienoto vērtību piešķīra solistes talantīgās lietuviešu mūziķes Justes Gelgotaites apgaroti smeldzīgais obojas tonis, savukārt jaunu dzīvību un intrigu roķīgi agresīvajā epizodē ieviesa trāpīgi izmantotais instrumentālais teātris: kontrabasisti, spēlēdami enerģisko ostinato figūru, no savas "slēptuves" drīz iznāca priekšplānā. Tādējādi "uzbrukums" kļuva arī jūtami skanīgāks, tas tuvojās!
Bez egoisma
Koncertuzvedums apliecināja Gidona Krēmera skatuves sadarbības partneru – mūzikas zvaigžņu – spēju pārkāpt pāri dabiskajam mākslinieka egoismam. Ikviens no viņiem, muzicējot kopā ar Gidonu Krēmeru un Kremerata Baltica, taču varētu pašapliecināties atsevišķā pilnmetrāžas koncertā vai vismaz kā lielformas koncertskaņdarba solists, tomēr katram šoreiz bija atvēlēts tikai īss laika sprīdis kopīgajā veltījumā.
Sev atvēlētajā laiktelpā katrs uzmirdzēja kā spoža pērlīte. It īpaši Inga Kalna. Viņas gudri izkoptais soprāns baroka repertuārā arvien pārsteidzis ar neparastu virtuozitāti un koncentrētu, izteiksmīgu, emocionāli jūtīgu frāzējumu, taču jau gluži instrumentālā, galvu reibinošā veiklība, kādu Inga Kalna demonstrēja Orasijas ārijas izpildījumā no Georga Filipa Tēlemaņa operas Orfejs, lika sastingt sajūsmā un izbrīnā – kā kaut kas tāds vispār ir iespējams? Te satikās meistarība un azarts, perfekcija un radošā brīvība – lidojums, kas izrāvies no gravitācijas spēka smaguma.
Vēlīni, bet neparasti strauji uzplaukušais franču pianisma ģēnijs Likā Debargs, kurš, lai arī neguva uzvarētāja laurus, kļuva par pagājušā Pētera Čaikovska starptautiskā konkursa sensāciju, pat bija atsaucies aicinājumam sacerēt savu veltījumu Orfejam un Kremerata Baltica jubilejai. Viņa šogad radītais opuss Orfeo di camera gan nepretendē uz nozīmīgu radošo novitāti, bet apliecina cieņu žanra lielajām vērtībām – krievu skolas romantiskā klavierkoncerta vērienam apvienojumā ar orķestra virmojumu franču muzikālā impresionisma gaumē. Visbeidzot koris Kamēr… diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā iznāca skatuves priekšā, lai nodziedātu tikai kompaktu Georga Filipa Tēlemaņa operas Orfejs noslēgumkori.
Šķiet, ka šajos 20 gados kopā ar paša izveidoto orķestri Gidons Krēmers ir ieguvis agrāk sev neraksturīgo mēra sajūtu koncertprogrammu satura piedāvājumā. Lai gan jubilejas reize ir tā, kad pašsaprotami gribas pulcēt vienkopus un atgādināt visus līdzšinējos radošos atklājumus, ne koncertā Rīgā, ne Cēsīs šajā ziņā nebija pārspīlējumu. Gluži otrādi: kad koncerti beidzās, bija sajūta, ka ir drusku par maz, gribētos vēl. Bet ko gan vēl varētu piebilst brīdī, kad vizuāli eksotiskajā Cēsu koncertzāles paradīzes dārzā izskanējis koncertuzvedums Veltījums Orfejam – dramaturģiski noapaļots vēstījums? Piedevās nospēlēt kādu mūzikas krikumu pavisam no citas operas? Tā jau ir vislielākā māksla – nepārsātināt, nepārgurdināt ar informācijas, kaut arī visskaistākās un dziļākās mākslas, daudzumu.