Personai, kas šo grāmatu ieguvusi, aizliegts to pārdot, dot citai personai lasīt vai saturu atstāstīt. Par šo noteikumu neievērošanu vainīgajam draud sods. Šāds brīdinājums tieši virs svītrkoda lasāms Simona Krasta grāmatas Tārpu tēja beigās, tāpēc ar citātu pašā raksta sākumā arī aprobežošos un turpmāk mēģināšu saturu neatstāstīt, jo latviešiem sods nav nekāda bauda atšķirībā no lietuviešiem – viņu kontrolieri, pieķerot par braukšanu bez biļetes sabiedriskajā transportā, atņem visu naudu un kopā ar "ačiū" ("paldies" lietuviešu valodā) izsniedz saburzītu "baudos kvitas".
Visāda veida starpvalstu un starpapziņas ceļojumi ir arī visīstākā mūsdienu latviešu panka Simona grāmatas pamatā, ja par īstiem pankiem uzskatām nevis tos, kuri lepojas ar dārgu matu laku un krāsu palīdzību uzkasītām grebenēm, bet tos, kuri droši pauž savus uzskatus, kas vērsti pret sabiedrībā valdošo sistēmu, īpaši neņemot galvā, ko par to domās citi. Vārdkopa "pret sabiedrībā valdošo sistēmu" gan arī izskatās novazāta kopš Padomju Savienības laikiem, kad tai bija politiska nozīme, vai kopš mūziķa un ideologa Andra Černova cīņas ar vējdzirnavām 90. gados un nedaudz vēlāk, kad viņa koncertos Jūrmalas Undīnē bija sastopams tolaik vēl pavisam jaunais, kā muzikāli un visādi citādi aizraujošās grupas Mazie smirdīgie kociņi līderis pagrīdes klubiņos jau iepazītais Simons.
Nevienam nav noslēpums, ka abus šos dažādo paaudžu hipiju paskata mūziķus vieno arī spēcīga atkarība no vielām un dusmas par sabiedrības noliedzošo attieksmi pret to lietotājiem, bet līdz tādai pašironiskai un pašdestruktīvai atklātībai, ar kādu par to visu runā Simons grāmatā Tārpu tēja, vismaz Latvijā pagaidām neviens vēl nav nonācis.
Uz savas ādas
Atbilde uz pirmo – loģisko un slideno – jautājumu, vai uzskatīt šo grāmatu par fizisko un psihisko veselību graujošo un arī aizliegto vielu propagandu, atrodama jau nosaukumā, kas brīdina, ka to lietot jāizvairās. Jo, ieberot tējas traukā sakaltētas augu daļiņas un uzlejot verdošu ūdeni, mēs parasti jūtamies nepatīkami pārsteigti un tēju nedzeram, ja virspusē brīdinoši uzpeldējuši balti tārpi, jo mūsu platuma grādos tos uzturā lietot vēl neesam pieraduši. Vai var gadīties arī tādi tārpi, kas neuzpeld? Protams, bet tie jau ir pavisam viltīgi tārpi – mēs teorētiski varam nemaz nepamanīt, ka tie ar savu sulu ir papildinājuši tējas sastāvu, un izdzert visu, kas krūzē, vismaz izliekoties nezinām, ka tā patiesībā ir ne tikai mežrozīšu, piparmētru, ingvera vai upeņu, bet arī tārpu tēja. Tāpat lielākā daļa cilvēku slēpj arī citas savas iedzimtās vai mūža laikā iegūtās atšķirības no vairākuma, kura radikālākie pārstāvji tās uzskata par kaut ko nepareizu, pat par kaut ko tikpat nevēlamu kā tārpus vai Simona pieminētos tarakānus.
Protams, protams – narkomāni nestrādā "kārtīgu darbu" un reizēm mēdz bez sirdsapziņas pārmetumiem melot, krāpties un zagt pat no draugiem, viņi var pārdozēt un pazust mežā, lai atrastos tikai pēc vairākiem mēnešiem ar nokostu galvu, viņi nonāk cietumā un tur iemācās to, ko brīvībā nav paspējuši. Tā visa ir patiesība, ko lielākā daļa sabiedrības baidās zināt, bet ik vakaru turpina skatīties ziņas, jo šausmas otrpus ekrāna šķiet tālas un ar viņiem nesaistītas. Tāpat mēs turpinām izklaidēties, vērojot vardarbību un citas šausmas saturošu kino, kas pasauli pārpludinājis un tiek reklamēts jau sen, jo skaistā un pozitīvā pārdozēšana arī ir ļoti kaitinoša – neviens taču neber pie tējas desmit karotītes cukura tikai tāpēc, ka tas ir salds.
Gājiens ar zirgu
Neesmu bērnībā aizrāvies ar šaha spēlēšanu, tāpēc varu tikai minēt, kādu iespaidu tas var atstāt uz cilvēka stratēģisko domāšanu turpmākās dzīves laikā. Katrs gadījums ir individuāls, un droši vien nebūtu pareizi vecākiem ieteikt izvairīties no bērnu sūtīšanas uz šaha nodarbībām, riskējot, ka turpmāk dzīvē viņiem varētu rasties visas tās problēmas, ar kurām saskaras Tārpu tējas autors, bez bremzēm tās aprakstot grāmatas lapaspusēs, bet komplektā ar tām nāk veids, cik tas virtuozi tiek darīts, spēlējoties ar valodu (pat vairākām), dažviet bārstot tādas pērles, pat dzeju ar visām atskaņām, tekstu īsās rindās tomēr nesadalot, jo pantiņu rakstīšana šai gadījumā nav bijis uzdevums – vienkārši tā sanācis.
Īsās rindiņas ir paredzētas dziesmām, ko Simons spēlē savos pēdējā laikā arvien retākajos koncertos (pagaidām pēdējais bija izdevēju mājvietā – Bolderājā), kas vienmēr ir notikums kaut vai tāpēc vien, ka nezinām, kurš no tiem būs pēdējais. Simons gan par savu pašsajūtu ir iemācījies rūpēties, kā profesionāls šahists izturoties arī pret savu dzīvi, rūpīgi izplānojot katru gājienu un apzinoties tā sekas, lai atkal visu to pašu risinātu tālāk, izmantojot savā rīcībā esošo arsenālu – asprātību, lieliskas pasaules un mūzikas vēstures, valodu, ķīmijas un fizikas zināšanas. Un tā bez gala, brīvajos brīžos rakstot nesaudzīgas piezīmes par sevi un apkārt notiekošo un ilustrējot to visu ar smalki izstrādātiem zīmējumiem, kurus vērojot nav šaubu, ka Simons būtu gana pieprasīts karikatūrists, ja joprojām iznāktu kāds tik populārs humora žurnāls, kāds savulaik bija Dadzis.
Šodien viņa joma varētu būt komiksi, un, ja tos izplatītu virtuāli ar visu skaņu, pats sacerētu arī mūziku, bet tās visas tikai tādas nākotnes vīzijas. Pagaidām dzersim tārpu tēju, un, ja pēc īsa mirkļa to ar lielu troksni neaizcirtīsim ciet un neiemetīsim krāsnī, atliek tikai nepārdozēt cukuru.