Ne reizi vien piedzīvots, ka mākslas lauciņā strādājoši ārzemju kolēģi kaut ko dzirdējuši tikai par diviem latviešu māksliniekiem – Gustavu Kluci un Voldemāru Matveju; abas starptautiski konvertējamās zvaigznes šobrīd pārstāvētas (gan dažādos aspektos) Rīgas prestižākajās izstāžu telpās. Kluci un Matveju vieno arī saistība ar krievu mākslu, kas nodrošināja iziešanu plašākas atpazīstamības ūdeņos, taču Klucis nenoliedzami ir daudz kontroversiālāka figūra. No gleznotāja par dizaineru un plakātistu transformējies fotomontāžas pionieris, teorētiķis, pedagogs un viena no krievu avangarda centrālajām figūrām veltījis savu jaunradi sociālisma idejai, taču apsūdzēts par piederību fašistiskai latviešu nacionālistu organizācijai un nošauts 1938. gadā, kad PSRS Iekšlietu tautas komisariāts izvērsa represijas pret etniskajām diasporām. Komunistiskā pārliecība, kā zināms, nepasargāja no iekļūšanas "tautas ienaidnieku" rindās ar ilgu reabilitācijas procesu. Samērā atklāts jautājums ir arī Kluča piederība latviešu nacionālajai mākslas skolai, tas var rosināt pārskatīt tās definīcijas un robežas.
Māksla kā dzīvei derīga lieta
Retrospektīvā izstāde bez apjomīgās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas demonstrē arī darbus no Grieķijas, Krievijas un Spānijas muzejiem, kā arī privātkolekcijām. Kā jau Eiropas kultūras galvaspilsētas kalendāra notikums, skate priecē ar solīdu materiālu nodrošinājumu, ērti lietojamu katalogu, labu dizainu un izklaidējoši izzinošām jaunām tehnoloģijām, piemēram, Kluča skiču albumu digitālās šķirstīšanas iespējām, kas ļauj izsekot aptuvenas idejas attīstībai līdz pabeigtam darbam, kā arī ar laikmeta elpas klātbūtni senos kinomateriālos. Virkne Kluča projektu realizēti trijās dimensijās.
Izstāde iedalīta vairākos hronoloģiski tematiskos segmentos, izsekojot, kā raksta kuratore Iveta Derkusova, "eksperimentam mūža garumā". Tāpat kā daudzi avangardisti, arī Klucis sāka ar impresionisma un postimpresionisma impulsiem un pēc tam triecientempā apguva citus modernisma virzienus. Kubisma iespaidus pārstāv, piemēram, Sarkanais cilvēks (1918, Valsts Tretjakova galerija) un VHUTEMAS uzbūve (1920, Valsts V. Majakovska muzejs, Maskava).
Turpmākais milzīgais darbu klāsts atspoguļo konstruktīvistu svarīgāko ideju – māksla vairs nav bilde pie sienas buržuāzijas iepriecināšanai, bet jebkāda dzīvei derīga lieta, sākot ar plakātiem, tribīnēm un kioskiem un beidzot ar grāmatu, diplomu, avīžu ievadrakstu, nozīmīšu un sporta tērpu dizainu. Zināms pārejas etaps no supremātisma ģeometrisko figūru konstelācijām uz aģitācijas fotomontāžu ir Kluča Dinamiskās pilsētas versijas, kam grieķu pētniece Marija Cancanoglu piedēvē terminu "glezna – lieta" (kartinavešč) (Gustavs Klucis: Kāda eksperimenta anatomija: Izstādes katalogs, LNMM, 2014, 37. lpp.), – kolāžveida kompozīcijas no caurspīdīgām plaknēm, kombinējot tušu, guašu, smilti, bronzu, koku, dažādas lakas u. c. materiālus.
Fotogrāfijas iedarbība
"Aizvietojot pašrocīgi zīmēto ar fotogrāfiju, mākslinieks to vai citu momentu atveido patiesāk, dzīvāk un masām saprotamāk. Šādas aizvietošanas jēga atklājas tajā apstāklī, ka fotouzņēmums ir nevis ar redzi tveramā fakta skice, bet tā precīza fiksācija. Šī precizitāte un dokumentalitāte piešķir fotouzņēmumam tādu iedarbes spēku, kādu grafisks attēlojums nekad nevar sasniegt." Šis arguments no Kluča apceres Fotomontāža kā jauns aģitācijas mākslas veids (1931) ievada vienu no izstādes sadaļām, vispirms gan atgādinot par fotogrāfijas izpratni mūsdienās, kas šādam viedoklim noteikti oponētu. Taču Klucim fotogrāfija nederēja kā statisks dokuments, bet tikai kā izejmateriāls, kas jāapvieno ar lozungiem, krāsām un grafiskiem elementiem, lai panāktu vajadzīgo iedarbīgumu. Kā viens no veiksmīgākajiem projektiem jāmin 1928. gada Maskavas spartakiādes pastkaršu sērija, kurā spēka, enerģijas un grācijas caurstrāvotie tēli savu propagandas darbu veic mazāk uzkrītoši – ķermeņa kulta politiskās dimensijas līmenī.
Personības kulta gaisotne
Plakātos, ko, iespējams, var uzskatīt par Kluča centrālo māksliniecisko veikumu, labi redzamas noteiktas evolūcijas pazīmes, un periods no 1927. līdz 1932. gadam (sadaļa Plakāts kalpo pirmajai piecgadei) saistās ar kanoniskiem padomju strādniecības glorificējumiem; šajos darbos izmantots bezserifa šrifts, asimetriski, diagonāli attēlu salikumi un mērogu spēles (Sociālistiskās celtniecības frontē, 1927–1928; Strādniek un strādniece, visi uz padomju pārvēlēšanām, 1930; u. c.). Personības kulta gaisotnē 30. gadu plakātos notiek akcentu pārbīde uz monumentāliem vadoņu tēliem – vispirms jau Staļinu, ko nereti pavada pārējo sociālisma ciltstēvu veidoli (Augstāk Marksa, Engelsa, Ļeņina un Staļina karogu, 1933; u. c.).
No vienas puses, plakāta robežu pārkāpšana izpaudās milzīgos fotomontāžas panno ēku dekorēšanai, no otras – politiski diktētais retrospektīvisms radīja hibrīdu mākslas formu jeb stājplakātu, atkal ienesot tajā tradicionālo roku darbu – fotogrāfiju retušēšanas un zīmējuma hiperreālistiskos efektus. Dzīves pēdējos gados atgriezies pie iepriekš nopeltā "grafiskā attēlojuma", Klucis radīja nepretenciozi reālistiskas ainavas un portretus, kas dažkārt atstāj savādi samocītu, butaforisku iespaidu, piemēram, Valentīnas Kulaginas portrets (1935). Savukārt Ainavas studija, kas aprakstīta kā pēdējais zināmais datētais darbs pirms aresta 1938. gada 17. janvārī, demonstrē rotaļīgi virtuozu akvareļgleznojumu, kas pārsteidzoši attālinājies no obligātā reālisma nopietnības.
Varas attieksme pret tās sabiedrotajiem
"Nepareizais latvietis", kā Klucis dēvēts pazīstamajā Pētera Krilova filmā (to arī var noskatīties izstādē, ja iepriekš nav sanācis), ar savu mākslu šodien nenoliedzami piepulcējies klasiskām vērtībām, lai gan tās avangardiskais raksturs var šķist pēc būtības pretrunā ar šādu apzīmējumu. Cita pārdomājama pretruna ir viennozīmīgi atzītā formas izcilība, kas izmantota pēc būtības noziedzīga režīma slavināšanai; atliek izlīdzēties ar fotogrāfijas pētnieka Stīva Jeitsa atzinumu, ka "mūsdienās viņa modernisma māksla paceļas virs pārejošo "ideoloģisko vēstījumu" stāstiem" (turpat, 66. lpp.). Šis nošķīrums gan ir nedaudz strīdīgs, jo bez utopiskajiem "jaunās pasaules" vēstījumiem visdrīzāk nebūtu arī izcili novatoriskās formas. Vienlaikus prātā paturams brīdinājums par absolutizētas varas attieksmi pat pret tās uzticamākajiem sabiedrotajiem, vēl jo vairāk situācijā, kad pārejoša izrādījusies tikai šo ideoloģisko vēstījumu sociālistiskā "čaula".
Izstāde
Gustavs Klucis. Kāda eksperimenta anatomija
Kuratore Iveta Derkusova
Izstāžu zālē Arsenāls līdz 26.X