Ja vien… Ja vien šis ansamblis un tā līderis Artis Sīmanis, saksofonu kustības un festivāla Saxophonia izveidotājs Latvijā, nemeklētu arvien jaunas, radoši interesantas izpausmes, tās atrodot negaidītā un dažreiz pat pārsteidzošā sadarbībā. Pie tādas noteikti pieskaitāma saksofonu saspēle ar kokli. Duālā iespēju skala
No vienas puses – saksofons savā duālajā iespēju skalā no klasiska romantiskās un mūsdienu mūzikas instrumenta līdz džeza simbolam, kas konkrētajā programmā saspēlē ar pianisti Hertu Hansenu guva pārliecinošu un spoži virtuozu polistilistisko piepildījumu japāņu komponista Juna Nagao džezīgi aranžētajā Antonio Vivaldi vijoļkoncertā Pavasaris, daļā no itāļu vecklasiķa populārā koncertu cikla Gadalaiki.
No otras puses – senie latviešu skaņurīki, visparastākā diatoniskā etnogrāfiskā kokle un dūdas, kas šajā reizē festivāla Saxophonia koncertā Spīķeru koncertzālē 13.februārī bija multiinstrumentālista Valda Muktupāvela rokās, kopā ar viņa paša un Ievas Paršas balsi, atskaņojot savu un kolēģu jauno latviešu komponistu Līgas Celmas un Jēkaba Nīmaņa svaigāko radošo pienesumu.
Kokļu jaunais vilnis
Var jau teikt, ka kokle – pēdējā laikā pateicoties jaunās, talantīgās koklētājas Laimas Jansones spilgtajam fenomenam – tagad ir modē un citi mūziķi to steidz izmantot. Un labi, ka izmanto, jo rezultāts ir ļoti rosinoša un aizraujoša pasauļu satikšanās. Tā ir arī savstarpēji bagātinoša, ar nākotni, kuras pirmie soļi savulaik bija Valda Muktupāvela kokļu un Sergeja Ancupova sāroda improvizāciju kopspēles un mazliet vēlāk jau arī trio Altera veritas, kurā kokles sabiedrotie ir flauta un akordeons un kurš galvenokārt atskaņo speciāli tam radītu laikmetīgo repertuāru. To, ka, ejot neierasto sadarbības ceļu, Rīgas saksofonu kvartets neko nav zaudējis, pierādīja ansambļa virtuozie kontrapunkti un katra dalībnieka solovirāžas nīderlandiešu saksofonista Giljermo Lago svītas Pilsētas atskaņojumā – iespaidīgā kvarteta "muskuļu" demonstrējumā.
Lai gan programmā bija iekļauti sešu komponistu darbi, kuru atskaņojumā līdz ar saksofonistiem piedalījās trīs dažādi izpildītājmūziķi, vakars ne velti saucās Rīgas saksofonu kvartets un Valdis Muktupāvels. Etnomuzikologam un multiinstrumentālistam bija īpaša loma, jo viņa jaunrade bija pārstāvēta visplašāk – ar četriem skaņdarbiem, no kuriem viens, jāņuguns rituālu iedvesmotie Uguns vārdi, turklāt bija pirmatskaņojums. Šis ir gadījums, kad saksofonu kvartets pirmo reizi saskanēja ar koklēm un dūdām, turklāt plašā izteiksmes amplitūdā no sinkopētos ostinato audzēta folkloras intonāciju koda līdz korālim klasiskajā protestantu baznīcas faktūrā. Interesanti kokle saskanēja arī ar Arvīda Kazlauska spēlēto soprānsaksofonu un Ievas Paršas mecosoprānu, kopā risinot vienmuļi hipnotiskos maltuves ritmus (Maltuves dziesma).
Ieva Parša – vakara dīva
Savveida folkloriskā minimālisma paraugs, nebīstoties izmantot virstoņu jeb rīkles dziedājumus, izdevies Rasas šūpļadziesmā, kuras atskaņošanas gaitā autoram un Ginta Pabērza baritonsaksofonam piepulcējās Ieva Parša. Tieši šādās programmās Ieva Parša ir savā īstajā vietā – viņas atvērtais skatījums uz vokālo mākslu un ekspresīvā aktrises daba piešķīra dzīvību Nika Gothama kamerciklam Barbara Allen un ļāva pārtapt īstā tautas teicējā – ar tipiski nenogludinātu saucējas vokālu – gan Līgas Celmas skaņdarbā Ozols, gan estētikā tam radniecīgo Jēkaba Nīmaņa Trīs latviešu tautasdziesmu pirmatskaņojumā.
Klusi un smalki skanošajai koklītei un neforsētai cilvēka balsij nepazust skaļo saksofonu pārspēka priekšā palīgos vajadzīgs prasmīgs skaņu režisors. Šai programmai tāds bija – Vilnis Kundrāts, kurš pats, starp citu, ir lielisks saksofonists. Skanējuma līdzsvars izdevās tik dabisks, ka ne brīdi neradīja saķīmiķota mākslīguma efektu. Tas dzirdei netraucēja un bija tik neuzbāzīgs, ka, speciāli nepiedomājot, to varbūt pat neievērotu.