Līdzās iespējai baudīt koncertus lieliskā akustikā un koncertu pieejamībai, ko, pateicoties pēdējos gados Latvijā uzbūvētajām koncertzālēm, nodrošina kultūras decentralizācija, tieši šo koncertzāļu unikālās, individuālās mākslinieciskās programmas ir visbūtiskākā virsvērtība. Tie ir notikumi, kādus citur nevar atrast. Ikgadējs notikums ar spilgti atšķirīgu seju ir festivāls Čello Cēsis, kuru jau piekto gadu piedāvā Vidzemes koncertzāle Cēsis. Festivāls atklāj čella unikālo balsi un skanējumu gan pasaulslavenu solistu, gan jaunu mūziķu sniegumā. Instruments skan arvien plašākā dažādu laikmetu stilu, žanru un izteiksmes amplitūdā. Līdzīgi bija starptautiskajā Liepājas pianisma zvaigžņu festivālā, kuru liepājnieki savā jaunajā koncertzālē diemžēl vairs neturpina.
Čello Cēsis pirmās jubilejas raža – pieci koncerti trijās dienās dažādām gaumēm, interesēm un paaudzēm. Visi tik intriģējoši, ka ir gandrīz neiespējami izvēlēties vienu. Mans guvums – trīs programmas 13. un 14. septembrī. Aizkadrā paliek čellista, kādreizējā rīdzinieka Ramona Jafes un klavesīnistes Ainas Kalnciemas uzstāšanās 15. septembrī koncertzāles mākslas galerijā, kurā čelliste Margarita Balanas šoreiz gleznoja.
Māksla zaudēt
Koncepcija ir mūsu laikmeta mākslas notikumu pasniegšanas jaunā dogma – teju obligāta, spītīgi uztiepta prasība no vissīkākā pasākuma līdz Dziesmu svētkiem. Paradoksāli, bet arvien retākas ir reizes, kad konceptuālās programmas patiešām spēj uzrunāt un saviļņot. Tās ir reizes, kad ideja radusies dabiski, nevis ir mākslīgi "izštukota" un konstruēta. Šāda brīnišķīga, radoši auglīga un iedvesmojoša reize bija amerikāņu čellistes Ešlijas Bāsgeitas un pianista Reiņa Zariņa satikšanās XXI gadsimta mūzikas programmā Laikmets.
Abi mūziķi savulaik kopā studējuši Jeila Universitātē ASV, kopā spēlējuši jau tad, taču šī bija viņu pirmā publiskā kopīgā uzstāšanās. No neaptverami milzīgā laikmetīgās mūzikas stāsta viņi izvēlējušies pēdējā desmitgadē radītus amerikāņu komponistu darbus un tikai pēc tam aptvēruši, ka tos visus vieno ideja par zaudējumu un mākslu zaudēt. Tik tieši un vienkārši, jo tāda ir lietu dabiskā kārtība: mēs visi reiz neizbēgami zaudēsim pilnīgi visu, un savā ziņā tas vieno visus cilvēkus šajā pasaulē.
Tas nenozīmē, ka drūmi jādomā tikai sēru mūzikas kategorijās. Piemēram, par spīti ASV dzīvojošā vācu komponista Reiko Fitinga kompozīcijas nepārprotamajam nosaukumam Kaddish: The Art of Losing (kadišs ir ebreju aizlūgums par mirušajiem), mūzika nekādā ziņā neatgādina žēlabainu raudu dziesmu. Gluži otrādi – tajā ir iekodēts netverams vieglums, varbūt pat kaut kas no baroka rakstiem. Savukārt Eimijas Viljamsas Stop/Yield pašā koncerta sākumā vienkārši aizveda valdzinoši rotaļīgā savdabīgu, sonoru skanējumu un aizraujošas ritmu saspēles pasaulē, kur čells sen vairs nav dziedošas cilvēka balss analogs.
Vēl būtisks divu citu programmā pārstāvēto autoru Kena Tomsona un Džeka Perlas poliglotiskās skaņu valodas avots ir laikmetīgais džezs. Džeka Perlas gadījumā – blūzs, taču izsmalcināti un gudri ievītu alūziju veidā. Uz arvien lielāku pamatmateriāla fragmentēšanu vērstā attīstība Mārtina Bresnika darbā Prayers Remain Forever netraucē izbaudīt šīs mūzikas šodienīgo skaistumu. Ešlija Bāsgeita vakara gaitā arvien vairāk pārsteidza ar čella skanējuma daudzveidību. Viņas priekšnesums bija aizraujoša čella spēles moderno paņēmienu antoloģija.
Abi domubiedru dueta dalībnieki bija arī lieliski stāstnieki, jaunās mūzikas gidi, kuriem nav vajadzīgs lēts teātris, lai ieinteresētu publiku. Par uzmanīgo iedziļināšanos visiem tika negaidīta balva – atraktīvs un humora svētīts kādas nīderlandiešu komponistes darba izpildījums četrrocīgi, sākot ar sinhroniem klasteriem uz klavierēm un beidzot ar azartiskām plaukstu spēlēm.
Skaļais klusums
Čellistam Ērikam Kiršfeldam un sitaminstrumentu ansamblim Perpetuum Ritmico, kurā kopā ar tā līderi Guntaru Freibergu spēlē Mikus Bāliņš, Elvijs Endelis un Ernests Mediņš, vārdi vispār nav vajadzīgi. Pilnīgi pietiek ar iespēju ne tikai dzirdēt, bet arī vērot, kā viņi spēlē daudzus dažnedažādus skaņurīkus, savukārt Ēriks Kiršfelds brīžiem nomaina čellu ar tā elektrisko ekvivalentu vai "pārvērš" to par sitaminstrumentu. Tādi mūziķi kā Ēriks Kiršfelds un Perpetuum Ritmico ir īsts dimants mūsdienu mūzikai un tās radītājiem. Viņi gan atsevišķi, gan kopā spēj laikmetīgo akadēmisko mūziku darīt pieejamu un aizraujošu ikvienam. Tajā valda dzīvi tēli, un tā atraisa iztēli.
Konkrētajā gadījumā līdzās atzītu XX gadsimta otrās puses klasiķu Džona Keidža, Taņa Duņa un Džovanni Sollimas darbiem skanēja šodienas latviešu komponistu Kristapa Pētersona, Anitras Tumševicas, Lindas Leimanes un Ērika Ešenvalda opusi. Pirmatskaņojumā atklājās Anitras Tumševicas jaundarbs Vecā kalna noslēpums – pašas dabas radītā skaņu pasaule jeb skaļais klusums, kas savu otro dzīvi ieguvis spilgtā un vitālas izdomas bagātā čella un perkusiju ansambļa partitūrā. Kad izpildītājmūziķiem ar savu datoru un pašoscilējošiem elektroakustiskajiem stīgu instrumentiem piepulcējās komponiste Linda Leimane, savukārt Ēriks Kiršfelds talkā abiem čelliem ņēma arī basģitāru, pavisam citu, noslēpumainu žestu fiziku varēja izbaudīt projektā Geometry of Endless Solution, kurā mūzikas vibrācijām atsaucās Viktora Keino videoprojekciju telpiskā bezgalība.
Izskaņā – savā trauslajā introvertumā dziļi aizkustinošais, traģiskais Taņa Duņa elēģijas Sniegs jūnijā vēstījums, kura smalkajās līnijās būtisks ir pat klusītiņām pārplēsta papīra troksnis.
Prokofjeva drāmas stīga
Galā koncerts (14. septembrī) izpildīja veselu divu šāda vēriena notikumu normu, jo Roberta Šervenika diriģētā Lietuvas Nacionālā simfoniskā orķestra un publikas acu priekšā mirdzēja trīs solisti. Vakara pirmajā daļā japāņu un vācu čellists Danjulo Isidzaka izcili, ar plašu emocionālo vērienu, fenomenālu spēles tehniku un sulīgi piesātinātu toni interpretēja Sergeja Prokofjeva Sinfonia concertante (1952), vienu no grūtākajiem, dinamiskākajiem, vērienīgākajiem un emocionāli spriegākajiem koncertdarbiem čellistu repertuārā.
Leģendārajam, tolaik 25 gadus vecajam čellistam Mstislavam Rostropovičam rakstītā Sinfonia concertante ir viens no komponista pēdējiem lielopusiem. Sākotnēji tas tapa, pārstrādājot jau 1938. gadā čellistam Grigorijam Pjatigorskim sacerēto čella koncertu, bet darba gaitā tas pārauga žanra robežas, kļūstot par formā un saturā apjomīgu, dziļu un autoram personiski nozīmīgu vēstījumu.
Īsti simfoniskais vēriens – muzikāli bagātīga drāma ar liriskiem un groteskiem akcentiem, par kuriem (konkrēti – par cikla 3. daļas variācijās skercozi kariķēto kāda augsta padomju režīma funkcionāra iemīļotas dziesmas melodiju) komponists pat iedzīvojās nepatikšanās, – ir izaicinājums arī orķestrim. Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris, gods, kam gods, atskaņojuma gaitā Cēsīs bija ļoti aktīvs un tieši tāpēc – atbalstošs. Milzīgo spēles intensitāti neizturēja vienīgi čella stīga – tā plīsa, un mūziķim nācās doties aizkulisēs to nomainīt. Izrādās, solistam līdzīgi gadījies arī šī Prokofjeva darba atskaņojumā citur. Pēc atsāktās un spoži nospēlētās koncertsimfonijas Danjulo Isidzaka dāvāja šķietami vienkāršu, bet gudri izraudzītu piedevu – maršu no Prokofjeva klavierdarbu cikla bērniem, ko čellam solo smalki un eleganti pārcēlis Grigorijs Pjatigorskis.
Glāss kļūst personiskāks
Programmu turpināja pasaules mērogā strauji un pārliecinoši uzplaukušās Latvijas mūziķes – ar daudzpusīgu radošo talantu un iniciatīvu apveltītās māsas vijolniece Kristīne Balanas un čelliste Margarita Balanas. Viņas pirmoreiz atskaņoja sava repertuāra jaunumu – amerikāņu minimālista Filipa Glāsa Dubultkoncertu, kas 2010. gadā komponēts kā mūzika baleta izrādei Gulbja dziesma.
Atšķirībā no daudziem citiem komponistiem personiskais nav Filipa Glāsa mūzikas stiprā puse. Tas nav viņa daiļrades mērķis. Glāsa mūzikā valda monotona pulsācija, arpēdžiju figūru ostinato un atkārtoto struktūru sīkvienību iekšējā mainība, kas suģestē gan klausītājus, gan mūziķus, ievedot savveida transā. Šeit attīstības noteikumus diktē atsvešināta, emocionāli distancēta "stikla pērlīšu spēle" ar mūžīgā dzinēja perpetuum mobile vai pat vairāku atšķirīga lieluma un jaudas mūžīgo dzinēju modeli.
Kristīnei un Margaritai Balanas izdevās šajā mūzikā ienest dzīva cilvēka un viņa pārdzīvojuma mērogu. Tas bija īsts, silts, dzīvs un neaizsargāts iepretim skaņdarba formas montāžā vairākkārt tīši blakus liktajai bezpersoniskajai orķestra skaņu masai un mūžīgā dzinēja mehānikai. Vijolnieces Kristīnes Balanas un čellistes Margaritas Balanas spēlē atradās vieta gan skumjām vientulībā, gan enerģiskai pretstāvei. Priekšnesumu papildināja mūziķu izteiksmīgais vizuālais tēls itāļu modes zīmola La Perla gaišajās kleitās ar atsauci uz antīko tērpu siluetiem.
Darba dramaturģija solistu un orķestra kontrastu mijiedarbībā būtu vēl spilgtāka, ja Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris Roberta Šervenika vadībā sevi tik ļoti nenoliktu saudzīga pavadītāja – fona elementa – lomā, par galveno uzdevumu izvirzot solistu lološanu par katru cenu. Orķestra ritējums turklāt bija visai nepārliecinošs – ne tuvu tik enerģisks, mehānisks un dzelžaini precīzs, lai atbilstu Filipa Glāsa skaņrites smalkajam, bet arī nepielūdzamajam pulksteņa mehānismam, pie kura komponists mūs ir pieradinājis, virkni savu darbu atskaņodams pats ar savu ansambli.
Orķestris pa īstam atdzīvojās tikai pašā pēdējā fragmentā. Bet varbūt tieši tāpēc, ka orķestrim Glāsa mūzikā šoreiz šis tas palicis nepateikts, vajadzētu dot otro iespēju, ieplānojot vēl kādu Dubultkoncerta atskaņojumu kopā ar māsām Balanas? Piemēram, Lietuvā, kuru – atšķirībā no Latvijas – paguvis apciemot arī pats Glāss ar savu Philip Glass Ensemble.
Negaidīti spilgts pārsteigums klātesošos apbalvoja koncerta piedevās, kurās māsas divatā spoži, ar izteiksmīga, tēlaina skanējuma paleti uzgleznoja divus no itāļu vecklasiķa Antonio Vivaldi populārajiem vijoļkoncertiem Gadalaiki. Izsmalcinātos vijoles un čella štrihos gluži vai fiziski ledaino, stindzinoši vizošo Ziemu pēc klausītāju neatlaidīgajiem aplausiem nomainīja pērkona negaisu enerģijā plaukstošā Vasara. Apbrīnas vērta ir ne tikai abu mūziķu virtuozitāte, saskaņotais ansamblis un vienotā skaņas estētika, mēs pilnā mērā izbaudījām arī Margaritas Balanas aranžētājas talantu un meistarību. Solo duetā atskaņojot tēlaini krāšņā, muzikāli bagātīgā un tik pazīstamā Vivaldi opusa daļas, skanējums bija tik pilnasinīgs, ka orķestra nepietrūka itin nemaz.