Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Divas Rīgas festivāla virsotnes

Īsi pirms Jāņiem, tuvojoties šīgada Rīgas festivāla noslēgumam, starp vairākiem vērienīgiem vokālās un vokāli simfoniskās mūzikas koncertiem norisinājās arī divi īpaši notikumi instrumentālās mūzikas jomā - 2012. gada 19. jūnijā Spīķeru koncertzālē viesojās par "japāņu saksofonzvaigzni" nodēvētais Nobuja Sugava, savukārt nākošajā vakarā Lielajā ģildē uzstājās kāda cita instrumenta harismātisks virtuozs – zviedru trombonists Kristians Lindbergs.

Šie koncerti kļuva par iespēju ne tikai klātienē iepazīt izcilus priekšnesumus saksofona un trombona spēlē, bet arī novērtēt abu interpretu sadarbību ar latviešu mūziķiem, veidojot programmas, kas bija kā oriģinālas, tā diskutablas, un ļaujot uztvert šo mākslinieku radošo darbību no visdaudzpusīgākajiem rakursiem.

Savas karjeras laikā Nobuja Sugava uzstājies kopā ar Šarlu Dituā, Alanu Gilbertu un Ronu Kārteru, taču Spīķeru koncertzālē viņš vispirms muzicēja ar Rīgas saksofonu kvartetu – Arvīdu Kazlausku, Arti Sīmani, Aināru Šablovski un Gintu Pabērzu. Ja atskaņotājmākslinieki sev bija izvirzījuši mērķi repertuārā iekļaut vienu latviešu komponista skaņdarbu, tad šis uzdevums arī tika izpildīts, taču nekādu īpašu baudījumu tas nesniedza – visu piecu mūziķu atzīstamās spējas tikt galā ar diezgan komplicētu ritma motīvu kontrapunktisku izklāstu tomēr nespēja noslēpt, ka Riharda Dubras Vigīlijas samocītais un trokšņainais tematisms izrādījies pretrunā ar paša komponista aprakstīto programmatisko saturu. Tad jau drīzāk vairāk saistīja Juna Nagao vēlme uzlabot Antonio Vivaldi ciklu Gadalaiki, kur šoreiz atskaņotajos koncertos Rudens un Vasara itāļu baroka komponista oriģināltēmas pārklāja asprātīgas stilistiskas spēles par Vēbera, Mesiāna, Bartoka, Stravinska un citu autoru daiļrades iezīmēm – gan Rīgas saksofonu kvartets, gan koncertmeistare Herta Hansena savas radošās dotības te demonstrēja visnotaļ augstā līmenī, lai gan ritmiskās un intonatīvās precizitātes ziņā latviešu saksofonistu ansamblim ir bijuši arī veiksmīgāki koncerti.

Programmas otrajā daļā Nobuja Sugava tad nu arī stājās klausītāju uzmanības centrā, kopā ar pianisti Minako Kojanagi atskaņojot ne tikai četrus publikas gaidītus skaņdarbus, bet arī divus ārpus kārtas – izvērsto koncertfantāziju par Džordža Gēršvina tēmām un Vitorio Monti Čardašu. Šajā klāstā visvairāk uzrunāja lasījums Takaši Jošimacu slavenajai Pūkainā putna sonātei, kas 1991. gadā arī tapusi pēc Sugavas ierosinājuma, un kurā Minako Kojanagi – tāpat savā laikā sadarbojusies ar Jošimacu – izpaudās visspilgtāk. Nobujas Sugavas priekšnesuma kvalitātes daudzējādā ziņā raisīja apbrīnu – te pirmām kārtām jāpiemin solista panāktais sevišķi daudzveidīgais tembrālais diapazons, piešķirot saksofona tonim īpašu siltumu, intensitāti un niansētību, bet otrām kārtām – spoža virtuozitāte, intonācijas tīrība, pārliecinošs netradicionālu spēles tehniku izmantojums un emocionāla aizrautība. Šīs īpašības apvienojumā ar meistarīgu un savstarpēji vienotu dialogu starp saksofonistu un pianisti tad arī veidoja Nobujas Sugavas koncerta galveno vērtību, kur vēl jāatzīmē reti izteiksmīgs cilvēcisku izjūtu kāpinājums Vladimira Vavilova nepārspējami iespaidīgajā mistifikācijā Ave Maria, prasme radīt iespaidu par to, ka Sugava tikpat labi varētu būt arī ievērojams džeza saksofonists, Gēršvina mūzikā un panteistiskus priekšstatus raisošs noskaņu plūdums Išikavas Rapsodijā par japāņu tautasdziesmu tēmām. Šajā kontekstā pievēršanās Dariusa Mijo svītai Skaramušs vairs neizsauca sajūsmu, šķietot stilistiski neiederīga – kaut vai tādēļ vien, ka pārlikumā saksofonam un klavierēm no pirmās daļas brīnišķīgajām politonālajām harmonijām necik daudz nebija palicis pāri – un tas arī nostiprināja sajūtu, ka, lai izbēgtu no vienveidības, Nobujas Sugavas priekšnesumā tomēr būtu noderējis kāds raksturā un tēlainībā pavisam atšķirīgs skaņdarbs – varbūt to varēs sagaidīt nākošajā japāņu saksofonista koncertā Rīgā.

Atšķirībā no Nobujas Sugavas Kristians Lindbergs Latvijā viesojies jau vairākkārt, un viņa uzstāšanās Lielajā ģildē vairāk atgādināja nevis iepriekšējā vakara koncertu Rīgas festivālā, bet gan kādu citu muzikālu notikumu pirms pāris mēnešiem – Heinca Holligera uzstāšanos. Līdzīgi kā Holligers tiek uzskatīts par nepārspētu obojas spēles meistaru un lielu novatoru, to pašu var teikt par Lindbergu kā trombonistu; ne tikai Holligers, bet arī Lindbergs Rīgā šoreiz uzstājās trīs dažādās izpausmēs – kā trombonists, diriģents un komponists; visbeidzot, arī Lindbergs muzicēja kopā ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga, un, tāpat kā Holligera vadītais priekšnesums, arī uzstāšanās ar zviedru trombonistu uzskatāma par vienu no pēdējā laika labākajiem Sinfonietta Rīga koncertiem.

20. jūnija programmas pirmo daļu Kristians Lindbergs bija atvēlējis pats savai mūzikai – vispirms izskanēja visnopietnākais un arī izvērstākais no repertuārā iekļautajiem darbiem – koncerts teicējam un kamerorķestrim Par asinīm tik sarkanām, tam sekojot noskaņā jūtami gaišākajam opusam Ziemeļu mīla alta trombonam un stīgu instrumentiem. Jāteic, ka par nozīmīgāko šī koncerta pārsteigumu izvērtās iepazīšanās ar Kristiana Lindberga daiļradi – var droši teikt, ka Lindbergs atzīstams par nepārprotami talantīgu un respektējamu komponistu, par ko liecināja ne tikai profesionāli apgūtās iemaņas, bet arī krāšņā iztēle un intuīcija. Šķiet, ka skaņdarbs Par asinīm tik sarkanām uzskatāms par dziļi personisku vēstījumu, kur koncertprogrammā lasāmais autora stāstījums par viņa tēva gleznu retrospekciju mūža nogalē un paša darba centrā iekļautais Augusta Strindberga dzejolis norāda uz arī muzikāli risinātu tēmu – mākslinieka attiecībām ar sabiedrību, viņa nebeidzamajiem centieniem un eksistenciālo vientulību. Rezultāts raksturojams kā lielizmēra ekspresionistiska poēma, kas uzrunāja gan ar dramatisku emocionalitāti, gan ar daudzveidīgiem izteiksmes līdzekļiem un kolorītu orķestrāciju, un kur par salīdzinoši liekiem jānosauc vienīgi pāris teatrāli žesti – gluži labi var iztēloties, ka šādu mūziku – tam laikam gan visnotaļ drosmīgu – kaut kas no Mālera, kaut kas no Janāčeka – varētu dzirdēt arī pats Strindbergs dzīves izskaņā ap 1912. gadu. Savukārt trijdaļu cikls Ziemeļu mīla apliecināja Lindberga prasmi veidot izteiksmīgas melodiskās līnijas, viengabalainas harmoniskās vertikāles un plūstošu noskaņu gammu, paužot arī humora izjūtu un šajā darbā, protams – lieliskas virtuoza dotības, krāšņu trombona skanējumu un precīzu, kontrastainu skaņdarba lasījumu.

Koncerta otrajā daļā – pretstatā ziemeļnieciskajai mūzikas ainavai – Kristians Lindbergs līdz ar Hoakina Turinas piecdaļīgo opusu Čigānu dejas un Manuela de Faljas baleta svītu Brīnumdare mīla pievērsās spāņu skaņumākslai, spāniskajai mentalitātei un tās iedzīvinājumam no nacionālo skolu viedokļa. Te, tāpat kā iepriekš, Lindbergs pārliecinoši atklāja savas diriģenta dotības, kur skaidri un noteikti žesti apvienojās ar impulsīvu interpretācijas stilu un mākslinieciski bagātīgu mūzikas satura atklāsmi. Visa koncerta gaitā Kristiana Lindberga sadarbība ar kamerorķestri īstenojās sevišķi veiksmīgi, Sinfonietta Rīga spēlē izpaužoties daudzkrāsainai tēlainībai, priekšnesuma saliedētībai un vienlīdz spilgtai un atraisītai muzicēšanai visās orķestra grupās – no vijolēm līdz sitaminstrumentiem. Tas ne tikai lika novērtēt šoreiz īpaši spožos sasniegumus metāla pūšaminstrumentu skanējumā – skaidrs, ka Lindbergs kā trombonists tiem veltīja nopietnu uzmanību – bet arī ļāva piemirst stīgu grupas sistēmiskās problēmas, orķestrim ik pa laikam – visvairāk Manuela de Faljas svītā – skanot patiesi krāšņi un luminiscējoši, uz šī fona izgaismojoties atsevišķu solistu, pirmām kārtām, trompetista Edgara Švemberga, čellistes Gunas Āboltiņas un vijolnieces Martas Jagmanes, ar noslīpētu meistarību un poētisku skaistumu apveltītajām soloepizodēm. Jācer, ka Kristians Lindbergs, tāpat kā Nobuja Sugava, Latvijā pēc kāda laika atgriezīsies atkal – nu jau ar jaunu koncerta ieceri un repertuāru, kur nenoliedzami iederētos kāds latviešu komponista radīts jaundarbs – šķiet, ka koncertu trombonam ar orķestri, kas papildinātu Lindbergam veltīto Berio, Ksenaka vai Takemicu opusu klāstu, neviens latviešu autors vēl nemaz nav radījis, ja nu vienīgi Jēkabs Mediņš sendienās, un arī jauns koncerts saksofonam ar orķestri latviešu mūzikai nāktu tikai par labu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja