Spilgts, iespaidīgs latviešu opermūzikas māksliniecisko vērtību apliecinājums kopā ar Latvijas Nacionālās operas māksliniekiem un pasaules līmenis krievu, vācu un itāļu mūzikas interpretācijā kopā ar mūsu starptautisko zvaigzni basbaritonu Egilu Siliņu. Tāds īsumā varētu būt maestro Aleksandra Viļumaņa 75 gadu jubilejas koncerta rezumē. Pats jubilārs, kurš dzimšanas dienu atzīmējis jau vasaras izskaņā, kārtējo reizi apliecināja meistarību, kuras atslēga ir daudzu gadu pieredze un spēcīgais mūziķu dzimtas gēns.
Nacionālās klasikas sargs
Lai gan latviešu mūzika savā dzimtenē skan bieži, valdošais ir pirmatskaņojumu kults. Komponistu vidū nav daudz laimīgo, kuru mūzika izskan vairāk par vienīgo reizi. Vēl mazāk ir to, kuru darbi kļūst par koncertdzīves daļu. Šķiet, visgrūtāk klājas tieši mūsu nacionālajai klasikai, kuras autori paši vairs nevar par sevi atgādināt, jo jau sen ir citā saulē. Līdz šim tikai nedaudz šo situāciju labo Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts reizi gadā ziemas spelgonī un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sarosīšanās Latvijas simtgades gaidās. Par laimi, Latvijas Nacionālās operas nākotnes plānos ir Alfrēda Kalniņa Baņutas iestudējums 2019. gada rudenī. Lai gan vēl ir par agru vaicāt, kas to veidos, Aleksandra Viļumaņa diriģētos izvērstos Baņutas skatus uztvēru kā soļus šī iestudējuma virzienā.
Līdztekus plašajam Vakareiropas un krievu operas repertuāram Aleksandrs Viļumanis nekad nav vairījies no "nepateicīgās" misijas kopt nacionālo operas kultūru. Pie Baņutas diriģenta pults viņš bija gan iestudējumā, kas tapa tās komponista simtgadē 1979. gadā, gan leģendārajā brīvdabas iestudējumā Zosēnos 1999. gadā, kuru arī šoreiz acu priekšā atdzīvināja krāšņā līgodziesmu virkne Latvijas Nacionālās operas kora un orķestra izpildījumā. Latviskā intonācija Aleksandram Viļumanim ir dziļi kaulos kā dzimtā valoda. Tumšā orķestra skanējumā, spilgti kā gaišu salu izceļot kontrastējošo vidusdaļu, meistara vadībā izskanēja slavenais Sēru maršs. Kalvja Kalniņa izpildījumā klausoties Daumanta slēptāko domu pašatklāsmi, šķiet, ka vairs nav jāmeklē cits kandidāts šai lomai.
Koncertu sāka cits Aleksandra Viļumaņa un Operas vēsturē būtisks darbs – Jāņa Mediņa opera Uguns un nakts, kuru pārstāvēja tās prologs Pāri upei mēness meta tiltu. Latviešu mūzikas klasiķa Jāņa Mediņa opera Uguns un nakts bija pirmais iestudējums mūsu mūzikas Baltajā namā, kad tas 1995. gada rudenī vēra durvis pēc ieilgušajiem atjaunošanas darbiem. Aleksandra Viļumaņa un tobrīd vēl jaunā režisora Alvja Hermaņa kopdarba rezultāts (Alvja Hermaņa debija operas režijā) bija satriecoši spēcīgs un ar precīzu kritisku trāpījumu tālaika sabiedrības pārmaiņās. Daudznozīmīgo prologa vēstījumu, kas pa mēness tiltu ved uz jaunu cilti, Aleksandrs Viļumanis šoreiz vērta māksliniecisko paaudžu tiltā, uzticot šo dziedājumu jaunajam basam Edgaram Ošlejam, kurš vēl tikai 2015. gadā debitēja uz Operas skatuves. Ugunskristības ir izturētas.
Sadzīviski smeķīgais vīru koris, kas izrādē skan krogus skatā, nolemtības piepildītais Ilzes un Krustiņa duets, kurš tagad iegūlis jaunās – Lauras Teivānes un Mihaila Čuļpajeva – balsīs, un visbeidzot rāmi viedā Mikus tēva lūgšana, kurā Naurim Puntulim piebalso Andžella Goba un Laura Teivāne, pierādīja, ka jaunu skatuves dzīvi būtu pelnījis arī Romualda Kalsona Pazudušais dēls, kas pirmizrādi Aleksandra Viļumaņa vadībā piedzīvoja 1996. gada rudenī.
Pasaules līmenis
Egils Siliņš, kuru ar Aleksandru Viļumani saista sadarbība kopš dziedātāja karjeras pirmajiem soļiem, sniedza teju veselu solokoncertu diriģenta jubilejas vakara otrajā daļā. Tā bija īsta pasaules klase no sākuma līdz galam. Viņi satricināja uzreiz – ar tik iedarbīgu Modesta Musorgska Nāves dziesmu un deju interpretāciju, kas nenobālēja pat spilgtā nāves metamorfožu atveidojuma priekšā, kurā Egilu Siliņu vēl visai nesen dzirdējām LNSO koncertā kopā ar Krievijas diriģēšanas metru Vladimiru Fedosejevu.
Rūpīgi izraudzītā un sakārtotā programma piedāvāja gan vācu romantismu (Karla Marijas fon Vēbera Burvju strēlnieka uvertīrā ar izteiksmīgo klarnetes solo un Lizjāra rečitatīvā un ārijā no reti iestudētās, taču Egila Siliņa repertuārā esošās operas Eiriante), gan itāļu un franču operu (intermeco no Rudžēro Leonkavallo operas Pajaci un Žerāra monologu no Umberto Džordāno Andrē Šenjē) un visaugstāko māksliniecisko virsotni sasniedza vērienīgajā Votāna dziedājumā Riharda Vāgnera Valkīras finālā, kur vienā personā un Egila Siliņa vokālām iespējām bagātajā basbaritonā satiekas mīlošs tēvs un nepielūdzams dievs, cilvēciskais un pārpasaulīgais. Savukārt Aleksandrs Viļumanis ar Operas orķestri sekoja katram emocionālajam pavērsienam, izcēla Vāgnera mūzikas simbolus (vadmotīvus) un burtiski vizuāli skaņās uzbūra liesmas, kuras Votāns aizdedza sargājošajā aplī ap aizmidzināto valkīru.
Egils Siliņš neskopojās arī ar piedevām, īpaši iespaidīgi vokāli un aktierspēlē iejūtoties Mefistofeļa serenādē no Šarla Guno Fausta. Egils Siliņš ir dziedātājs, kurš uz dzimtās Operas un koncertskatuvēm atgriežas visbiežāk. Mūzikas dzīves vadītājiem atliek vien novēlēt nelaist vējā diriģēšanas vecmeistara Aleksandra Viļumaņa pieredzi un talantu.