Līga Ulberte ***
Ināras Sluckas iestudējums ir šosezon jau trešā izrāde pēc Ineses Mičules Eņģeļa kreisā spārna Valmierā un Dāvja Auškāpa Ceļa uz mājām Nacionālajā teātrī par pieaugušu bērnu nevienkāršajām attiecībām ar vecākiem viņu dzīves nogalē. Tēma, kas aktuāla visos laikos, bet acīmredzot XXI gadsimta "pāri un garām" skrējienā ieguvusi īpašu nozīmi. Ciemiņi uzrunā ar Ināras Sluckas labākajiem darbiem raksturīgo uzmanīgo ieklausīšanos cilvēka dvēselē, jo režisore netiesā nevienu no saviem varoņiem. Tomēr izrādi paklupina aptuvenība gan telpā, gan saturā. Kaut arī Lolita Cauka un Uldis Dumpis radījuši siltus un intriģējošus raksturus un viņu savstarpējo attiecību stāsts notiek arī tad, kad uz skatuves ir tikai viens no abiem, līdz dziļākajiem ģimenes sabrukuma cēloņiem iestudējums netiek. Jānis Vimba un Anta Aizupe jaunās paaudzes pārstāvju lomās ļauj skaidri saprast tikai to, ka kompleksainā un saspringtā dēla attiecības ar vecākiem ir galēji atsvešinātas, turpretim svešinieces Keitas atklātā sirsnība – atbruņojoši uzpērkoša. Šo faktu iespējams konstatēt ļoti ātri, bet līdz atbildēm, kāpēc tā ir noticis, tā arī netiekam. Arī mēmo senioru korim nav izdevies atrast mērķtiecīgu vietu izrādes struktūrā, lai nosaukumu Ciemiņi varētu vispārināt līdz daudznozīmīga tēla/simbola līmenim.
Maija Svarinska ****
Angļu dramaturgs Bārnijs Noriss runā par cieņu pret vecumu un laulības institūciju. Runā bez patosa, smalki un vaļsirdīgi, kaut pašam ir tikai 28 gadi. Vismaz Lolitai Caukai un Uldim Dumpim, kuru lomas koncentrē lugas pamatmotīvus, tas ir dāvājis jaunrades iespēju koši atmirdzēt tēlojumā. Viņu septiņdesmitgadnieki Edija un Artūrs ir atveidoti tā, ka teju līdz slēptākajām dvēseles niansēm var just varoņu dzīvi, ko pavadījuši laimīgā laulībā, un tikpat patiesas sirds sāpes, atvadas gaidot. Aktieru lielisko sniegumu neuzbāzīgi pozicionē arī režisore un scenogrāfe Ināra Slucka. Pārdomātas mizanscēnas, lai ik mirkli var redzēt, piemēram, notiekošo L. Caukas varonē, kaut gan viņa varbūt nemaz nav iesaistīta darbībā. Vai vecās sadzīves tehnikas krājumi, kas ir kā aizejošā laika simbols. Veikla režijas roka jaušama arī Antas Aizupes darbā. Sākumā šķiet it kā padumjš skuķis, bet izrādes beigās Keita pārliecina, ka mēneši, kas pavadīti rūpēs par večukiem, pavēruši viņai dzīves un arī savas dvēseles dziļumu. Jāņa Vimbas Stīvenam tā nav paveicies – viņš būtībā nemainās. Jauns egoistisks cilvēks, kas pat sevī nemāk ieskatīties, tāds mūsdienu patmīlis. Varbūt tieši to autors arī vēlējies parādīt šajā tēlā, taču tam nav apstiprinājuma režijas akcentos. Tādējādi miglā tītas arī Keitas un Stīvena attiecības.