Henrieta Verhoustinska
@@@@
Režisors Elmārs Seņkovs par padomju Čehovu dēvētā Vampilova 50 gadu seno lugu kopā ar LKA aktiermākslas studentiem pārnesis uz mūsdienām, padomju biroju nomainot pret mārketinga kantori, medības – pret maratonu, varoņiem rokās iespiežot mobilos telefonus un ļaujot viņiem, jaunajiem cilvēkiem, runāt necenzētā valodā. Man patīk, ka viņi nevairās no pauzēm un neuztraucas, ka visu vajag ātri. Patīk, ka saka – dzīves bezjēgas strupceļš, krīze nav tikai trīsdesmitgadnieku un vecāku ļaužu diagnoze, tā var iestāties arī 27 gadu vecumā. Izrādes smaguma centrs ik ainā nosvārstās, par to kļūst gan Jēkaba Reiņa pievilcīgais, biedējoši mierīgais oficiants, gan Riharda Zelezņeva nervozais un Matīsa Millera pamatīgais "draugi un kolēģi", gan Elīnas Bojarkinas spriganā meitene, kura tic mīlai savā galvā, bet neatšķir to realitātē, gan Sandijas Dovgānes šarmantā plēsoņa. Taču par spriedzes koncentrātu kļūst Matīsa Budovska atveidotā galvenā varoņa un viņa dzīvesbiedres – Unas Eglītes introvertās varones – attiecības. Patīk, ka Matīss Budovskis necenšas savu varoni izskaistināt, tas ir kaitinošs, paģirās fiziski atbaidošs tips, taču paradoksālā kārtā aktieris liek just līdzi savam antivaronim. Patīk, ka visi šie cilvēki faktiski ir jau gatavi aktieri.
Atis Rozentāls
@@@@@
Leļļu teātrim gatavotā aktieru kursa diplomdarba izrāde Elmāra Seņkova režijā pārspēj lielu daļu Latvijas teātru produkcijas šajā sezonā. Aleksandra Vampilova padomju laikiem drosmīgā luga pilnībā pārveidota, papildināta ar pašu aktieru radītiem tekstiem un iecelta mūsdienu situācijā. Līgas Zepas izveidotajā telpā mēbelēm un spilveniem nav noņemtas cenas zīmes – tā ir pasaule, kurā viss ir nopērkams, izņemot pašcieņu un mīlestību. Matīss Budovskis pārliecinoši atklāj jauna cilvēka krīzi vērtību relatīvisma apstākļos, raksturīgi laikmeta tipāži ir izdevušies arī pārējiem aktieriem. Ļoti atšķirīgas un ļoti precīzas savās izpausmēs ir Sandija Dovgāne, Una Eglīte un Elīna Bojarkina, izteiksmīgu neirastēniķi spēlē Rihards Zelezņevs, šķietami panaivs ir Matīsa Millera varonis, Jēkabam Reinim ir padevies atturīgi ironisks tipāžs. Katrs tēls paliek atmiņā un stiprina ansambļa vienotību. Uz šī fona vienīgais "pieaugušais" Varis Piņķis izskatās salīdzinoši štampains un paredzams. Tas ir teātris, kas dzīvi, sāpīgi un pašironiski runā par jaunu mūsdienu cilvēku problēmām, noturot skatītāju uzmanību un atklājot jauno aktieru lielo potenciālu, kuru, kā zināms, Leļļu teātrim neesot kur likt.
Sazinkas
Ha
Pravietisnejaukais