Diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā tapušais iestudējums ir sirsnīgas apbrīnas un pateicības caurstrāvots sveiciens Lidijai Lasmanei. Tas veidots kā apliecinājums cilvēka gara spēkam, ticībai un godīgumam, kuru Lidija Lasmane saglabāja par spīti tam, ka padomju okupācijas laikā viņai nācās 14 savas dzīves gadus pavadīt cietumos un izsūtījumā. Viņu izsūtīja uz Sibīriju trīs reizes, un pēdējā reize bija jau tad, kad Latvijā spēcīgi virmoja atmoda...
"Es iedomājos to mazo, aizrestoto lodziņu, kas tev ir viss – svaiga gaisa avots, saules gaismas avots, vienīgais punkts, caur kuru tev lūgties..." saka diriģents Sigvards Kļava, norādot, ka iestudējuma – sveiciena idejas autors bijis katoļu priesteris un žurnālists Arnis Šablovskis. Iestudējumam videosižetus veidojuši Roberts Rubīns un viņa māsīca, gleznotāja Kristīna Rubīne. Arī pianists Reinis Zariņš būs viens no koncertstāsta idejas paudējiem. Skaņu rakstu veidos Maijas Einfeldes, Imanta Zemzara, Pētera Vaska un Artūra Grīnupa mūzika.
Iestudējums – trejādība
Iestudējumu Purpura pārdevēja bija paredzēts īstenot pagājušā gada novembrī – Lidijas Lasmanes jubilejas gadā, bet pandēmijas laiks mainīja iespējas. Koncertuzvedumam ir trīs daļas: pirmā vēstīs par Lidijas Lasmanes vārdu un viņas personību, sižetā mijoties Ingas Ābeles pierakstiem un Bībeles tekstam, tam sekos stāsts par gulagu un cietumiem, skanēs Lidijas Lasmanes Mordvijas cietuma biedrenes Irinas Ratušinskas dzeja, ko runās aktrise Guna Zariņa. Noslēdzošajā daļā tiks akcentēta paļāvība uz Dievu, lūgšana, piedošana. Sigvards Kļava vērš uzmanību uz šīs struktūras simbolismu, jo uzvedums veidots kā trejādība. Būs redzama arī ikona, turklāt Lidijas Lasmanes meitas Ārijas gleznota. Koncertuzvedums norisinās Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros. To organizē VSIA Latvijas koncerti.
Koncertizrāde veidota kā apliecinājums cilvēka gara un gribas spēkam. Ticībai un godīgumam. Mūsu brīvība ir dārgi atpirkta, un ikviens esam atbildīgi par savu, savas tautas un valsts morālsliekšņu uzturēšanu, uzsver uzveduma veidotāji. Tās ir vērtības, kuras šodienas sabiedrībā diemžēl neturam pienācīgā vērtē. "Lidija Lasmane un viņas domubiedri cīnījās, lai būtu labi visiem – tautai un valstij. Tagad sabiedrība slīgst individuālismā – lai pašam būtu labi. Bet tolaik bija kopus doma," atzīst Inga Ābele, kura veidojusi uzveduma libretu un ir tuvā, draudzīgā kontaktā ar Lidiju Lasmani. "Mēs iepazināmies Žaņa Katlapa ikgadējās balvas pasniegšanas pasākumā. Šo balvu piešķir Tumes pagasts. Togad, 2015. gadā, piešķīra man par dramaturģiju. Tumē bija sirsnīgs pasākums un pēc tam brīnišķīgs koncerts Jaunmokās. Tur pirmo reizi satikos ar Lidiju. Domāju, kas ir šī gaišā būtne, kas man kā tāds eņģelis piedejo klāt un pieskandina glāzi? Man bija pārsteigums: kā var būt tik gaišs un priecīgs cilvēks? Viņas gaita ir viegla, kā vēja nesta, viņa pati ir kā spalviņa, un no viņas staro apbrīnojams gaišums un piedošana," stāsta Inga Ābele. Lai gan pirms tam rakstniece jau bija uzrakstījusi romānu Klūgu mūks, viņa teic, ka tieši no Lidijas Lasmanes mācījusies pa īstam saprast ticības spēku. Šī dievišķā paļāvība ir arī iemesls, kādēļ koncertuzvedumam jātop redzamam tieši Lielajā piektdienā.
Divas Lidijas
"Daudzi ir ticīgi, bet Lidija var par Dievu liecināt. Viņa lēģeros ir patiešām sajutusi sargājošos pieskārienus, brīžus, kad lūgšana ir iedarbojusies. Viņa jutās izlūgta. 80. gados, kad viņa bija savā trešajā izsūtījumā Mordvijas "mazajā zonā", Gaismas akcijā Zviedrijā vesela draudze katru rītu kāpa kalna galā un par viņu lūdzās. Kad Lidiju atbrīvoja un viņa caur Maskavu atgriezās Rīgā, čekai labpatika pateikt, ka viņa tomēr nedrīkst dzīvot Rīgā un viņai jādodas uz nometinājumu Kalnu Altajā… Atmoda bija sākusies, bet Lidija ceļoja pa etapu 2000 kilometrus cauri vairākiem PSRS cietumiem uz Kalnu Altaju. Padomju Savienība jau bruka, bet tas, kas brūk, kļūst vēl niknāks – kā lapsenes, ja kāds aiztiek viņu pūzni," stāsta Inga Ābele.
Lidijas dzīve ir stāsts par absolūti atņemtu dzīvi. Okupācijas varai un komunistiem labpatika vienkārši sabradāt un nomest zemē cilvēku dzīves. "Lidija droši vien būtu smalku tērpu dizainere, jo viņai ir izcila gaume. Viņai ir dizainera talants ieraudzīt, un viņa vienmēr ir pelnījusies ar šūšanu. Bet pēc kara viņa mācījās par medmāsu, jo vajadzēja pārsienamos materiālus, lai varētu palīdzēt brāļiem, klases puišiem un kaimiņu saimniekiem, leģionāriem, kuri pēc Kurzemes katla slēpās viņas mājās, tuvējos mežos. Māte viņai teikusi: nu tu sargi savus mežabrāļus. 1945. gadā viņai bija 20 gadu. Tēvu apcietināja uzreiz, un arī Lidiju paņēma no medicīnas skolas sola, ar visu balto formas tērpu. Viņai nebija izvēles. Kad viņai tiesas zālē jautāja, vai brauksiet līdzi tēvam, viņa atbildējusi – jā. Kā gan savādāk?"
Tad radās tā Lidija, kuras varonību un stāju šodien apbrīnojam. Viņa nebaidījās lasīt un domāt, nebaidījās izteikt savu viedokli un pārliecību. Savukārt Bībelē Lidija – purpura pārdevēja, ir pirmā kristiete, kas atļāva apustuļiem ienākt savās mājās. Te nu viņas satiekas – Lidija Lasmane un Bībeles Lidija. Iestudējums ir par Lidiju, par viņas ceļu, par pazemību un gaišumu. Par purpura pārdevēju, kas pati ir cienīga valkāt šīs valdnieka drēbes. Bet vienlaikus tā ir Lieldienu vēsts. Nekas nav forte fortissimo. Tikai skaņa kā izpludināta gaisma.
Savukārt Roberta Rubīna un Kristīnas Rubīnas veidotais vizuālais vēstījums atklās, cik daudz ir purpura toņu un gradāciju. "Purpurā pamazām ienāk arī citi toņi, gleznās pakāpeniski ienāk smiltis, tajās iegleznojas pelni un manas krāsns izdedži. Tas veido dramatisku paralēlā stāsta līniju, bet purpurs saglabājas un kļūst par purpura gaismu," stāsta Roberts Rubīns.
"Mūzika atnāca pati, jo, mēģinot kaut nedaudz iztēloties Lidijas Lasmanes dzīvesstāstu, noteikti prasījās mūzika ar iekšēju pārliecību un pārdzīvojumu," atklāj Sigvards Kļava. Kas šajā vēstījumā mums šodien ir pats nepieciešamākais? "Noteikti uzticība savam ceļam un savu ideālu nenodošana, kas mums katram kalpo par piemēru. Tāpēc es nekautrējos teikt, ka priekš manis Lidijas dzīvesstāsts ir varoņdarbs. Tas arī ļoti magnetizē daudzus cilvēkus, kuri grib piekļauties Lidijas personībai un grib viņu pasveicināt. Šobrīd mums ir jāizdzīvo, svārstoties un meklējot ceļu uz vienu vai otru pusi." "Atjaunošanās, Augšāmcelšanās vēl joprojām ir iespējama. No tās kaut kas jau atspīd, bet tā vēl nav sasniegta – ne personiskā, ne tautas, ne valsts dzīvē. Šī brīža vērtību apliecinājumi kā sēkla mūsu nākotnei," – tā atkal Lidija Lasmane.