Atskats uz The Chemical Brothers koncertu Rīgā, Skonto hallē
Apsargi ir strikti — diviem nepilngadīgiem pie ieejas jāapjauš, ka viņu biļetes pārtop par neizmantojamiem suvenīriem, bet sejās rodas patiesas skumjas. Neko darīt, Skonto hallē iekšā valda tumsa, ko šai naktī sašķelt būs lemts tikai The Chemical Brothers raidītajiem gaismas stariem. Slavenais un, nebūtu pat melots, ka pēdējās divās desmitgadēs slavenākais Mančestras elektroniskās deju mūzikas duets savu uzstāšanos iešūpo paši — viss sākas bez lielas uzkurināšanas un notiek arvien pieaugošā progresijā. Tāpat kā The Chemical Brothers raksturīgās uzbrūkošās un griezīgās, arī skaistās skaņas un melodijas, cita citu papildinot mainās arī projekciju, gaismu un lāzeru rotaļas, veidojot vienu lielu veselumu, kas brīžiem šķiet tik blīvs, ka ar roku satverams vai ar nazi griežams.
The Chemical Brothers apveltīti ar lielisku humora izjūtu — tas redzams gan viņu klipos, kuros notiek visneiedomājamākās lietas, bet paši "brāļi" parādās tikai uz īsu mirkli pašās beigās, gan arī koncertos. Viņu uzstāšanos nevar vērtēt tikai kā dīdžeju setu, kaut no liela attāluma vērojot, tas tāds arī izskatās, jo uz trim ekrāniem paši dalībnieki Eds Saimonss un Toms Raulends neparādās — viņu darbības paliek mīkla. Tikai, pieejot tuvāk, ir redzams, ka uz skatuves nav tikai datori, bet iespaidīgas skaņu radīšanas ierīces, kurās ar neskaitāmu vadu mudžekļiem saslēgtas vecu sintezatoru un ritmu mašīnu grēdas, vienīgi tagad atšķirībā no The Chemical Brothers pirmsākumiem ierīces saliktas stacionāros neizjaucamos blokos. Tie atgādina agrīnajos Roxy Music video redzēto dīvaino kasti, no kuras visneiedomājamākās skaņas izvilināja Braiens Īno. Ekrānos redzamas tikai iepriekš sagatavotas projekcijas, un katram skaņdarbam ir savs bildes, lāzeru staru un prožektoru kustību scenārijs.
Ekrānos pašā sākumā, kā brīdinot, ka gaidāms pamatīgs skaņas uzbrukums, pārvietojas mazu lidmašīnīšu rindas, kas beidz savu ceļu turpat ekrānos redzamās animētās ausīs. Sākot skanēt Chemicals vislielākajam hitam Galvanize, kas pamazām transformējas par Hey Boy, Hey Girl, ekrānā jau pārvietojas dejojošu un ar ieročiem bruņotu cilvēku silueti, pēkšņi tā nav animēta, bet īsta zebrstrīpaina seja vai izkrāsots viltīgs klauns, kurš arī kaut ko kliedz, līdz pārvēršas dejojošu kukaiņu tūkstotī. Laiks ir paskrējis ātri, brāļi palēnām atvadās un atstāj skatuvi. Pēc atgriešanās, pāri publikai atkal gāžoties trokšņu un staru kūļiem, vēl izskan Brothers Gonna Work It Out un Block Rockin Beats, jo citādi jaunā albuma We Are The Night programmas vien būtu par maz — šādos koncertos lielākā daļa publikas bez narkotiku iespaida, kad patīk viss, tomēr līksmo pie kaut kā zināmāka. Vieni no izcilākajiem britu elektroniķiem pie mums nu ir atrādījušies pietiekami iespaidīgi un vareni. Laiks gaidīt, ko Salacgrīvā rādīs Fatboy Slim.