Vācu režisora Kristofa Loja jaunākajā izrādē nekas nav tas, pēc kā izskatās, bet varbūt tomēr ir. Šī ir absolūti klasiska Toska! Nē, tā ir izteikti laikmetīga! Patiesībā iestudējums ir gan klasisks, gan laikmetīgs. Tāda ir Kristofa Loja unikālās radošās pieejas specifika: viņš ir estēts un intelektuālis, taču pirmām kārtām – inteliģents, erudīts stāstnieks, kurš ideāli saprot un jūt materiālu, ar ko strādā. Jau trīs gadu desmitus viņš veiksmīgi aktivizē Eiropas opermākslas dzīves asinsriti. Kristofs Lojs apzinās: kādam klausītājam šī būs trešā vai piektā Toska, taču vairākumam skatītāju, kuri septembrī un oktobrī piepildīs Somijas Nacionālās operas zāli, šī būs pirmā sastapšanās ar vienu no populārākajiem Džakomo Pučīni opusiem.
Pat tiem, kuriem šķiet, ka viņi labi zina Tosku, izrāde Helsinkos sagādās pārsteigumus – gan muzikālus, gan teatrālus. Pats galvenais – Kristofs Lojs ir radījis dziļi aizkustinošu, bezgala skaistu Tosku. Tas nebūtu iespējams bez viņa tuvākajiem domubiedriem šajā piedzīvojumā – diriģenta Patrika Furniljē un scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Kristiāna Šmita. Fantastisku sniegumu demonstrē trīs galveno lomu atveidotāji – lietuviešu soprāns Aušrine Stundīte (Florija Toska), itāļu tenors Andrea Karē (Mario Kavaradosi) un somu basbaritons Tuomass Pursio (barons Skarpija).
Tā vēlas karaliene
Lai precīzāk izprastu varoņu raksturus, uzveduma veidotāji atgriežas pie pirmavota – rakstnieka Viktorjēna Sardū drāmas, kas ir operas libreta pamatā. Literārajā darbā ir daudz psiholoģisku un vēsturisku detaļu, kuras operā netiek īpaši izceltas, taču tās lielā mērā nosaka personāžu rīcību Toskā aprakstītajā sarežģītajā periodā Romā ap 1800. gadu. Brīvā republika ir sabrukusi, atkal uzvarējuši rojālisti, pie varas Romā ir Austrijas Marija Karolīna. Viņa ļauj policijas priekšniekam Skarpijam rīkoties vardarbīgi – bez tiesas sprieduma apcietināt un nogalināt savus oponentus. Marijas Karolīnas pretinieku vidū ir operdīvas Florijas Toskas mīļotais – gleznotājs Mario Kavaradosi.
Šis vēsturiskais, sociāli sabiedriskais konteksts ir būtisks Kristofa Loja izrādes dramaturģiskā fundamenta stiprināšanā. Operā karaliene Marija Karolīna tiek pieminēta garāmejot (Toskai ir jāuzstājas viņas rīkotajā galā koncertā par godu uzvarai pār Napoleonu), un kādam varbūt šķiet, ka ļaunais Skarpija ir "Romas karalis" un dara, ko vēlas. Nē, viņš arī uztraucas par savu dzīvību – ja policijas priekšnieks neizpildīs Marijas Karolīnas vēlmes, viņam draud nāvessods. Būdama slavena dziedātāja, Toska pieder pie sistēmas, kurā toni nosaka karaliene. Viņa ir galma māksliniece, valdošā režīma oficiālā pārstāve kultūrā, kaut gan mēs nezinām viņas politiskos uzskatus.
Operas darbība risinās neilgi pēc Franču revolūcijas. Toskas mīļākais un viņa domubiedri republikāņi pārstāv revolūcijas un brīvības ideālus, savukārt barons Skarpija un viņa militārā vienība – konservatīvo aristokrātiju. Kristofs Lojs ir pārliecināts, ka Kavaradosi un Skarpija simbolizē divas absolūti atšķirīgas pasaules un laikmetus. Viņi arī izskatās dažādi: policijas priekšnieks ir vēsturisks personāžs, ģērbies atbilstoši 1800. gada modei, savukārt gleznotājs ir moderns varonis, kura izskats ir pietuvināts XX gadsimta stilam.
Pati Toska ir iestrēgusi starp šīm divām pasaulēm, divām dzīves filosofijām. Izrādes režisors uzsver: šajās varas spēlēs Toska nav politizēta figūra, viņa ir pietiekami nevainīga, trausla un impulsīva, taču nonāk situācijā, kurā kļūst par slepkavu. To visu var dzirdēt mūzikā, piebilst Kristofs Lojs. "Džakomo Pučīni ir tik rūpīgi izstrādājis operas varoņu psiholoģiju un tik niansēti atainojis spriedzi Romas sabiedrības struktūrā, ka nav šaubu: Pučīni pats ir režisējis savu operu, komponējot to. Kopš pirmizrādes 1900. gadā Toska ir bijusi populāra vienmēr. Gadsimta garumā cilvēki ir gājuši uz operteātri – tāpat kā tagad skatās Netflix. Toska viņiem piedāvā modernu, neizskaistinātu dzīves portretējumu," apgalvo Kristofs Lojs.
Priekškara tuvums
Taču būtu maldinoši domāt, ka režisors ir iestudējis izrādi par politiku. Tas ir tikai fons. Šī ir izrāde par dzīves teātri, kurā svarīgu lomu spēlē mīlestība, kaisle, baznīca, brutalitāte. Ne velti viens no zīmīgākajiem jaunās Helsinku Toskas vizuālajiem elementiem ir priekškars un tā fragmenti, turklāt tas ir Parīzes operas vēsturiskās mājvietas – Garnjē pils – ikoniskais priekškars. Tā daļa ir redzama jau pirmajā ainā baznīcā – katolicisma teātrī. Toska ir zvaigzne, un pat dievnamā zēnu kora puiši viņai prasa autogrāfu. Toska ir šīs izrādes režisore līdzās Kristofam Lojam. Viņas klātbūtne visos personāžos atmodina teatralitātes instinktu. Pirmā cēliena beigās, skanot Te Deum, Skarpija uzvedas pat pārāk teatrāli – tā ir viņa "uzstāšanās", policijas priekšnieks ļaujas pārmērīgām, reliģiski kaislīgām spazmām, taču pēc tam savaldās.
Laiku pa laikam no skatuves tiek saņemts nepārprotams signāls – tas ir Toskas teātris! Kristofs Lojs ir smalku detaļu meistars. Viņa iestudējumā ir svarīgs katrs gaismas stars, kas iekļūst pa logu baznīcā, katrs ziedu pušķis pie Madonnas statujas, katra figūra, kas pavīd kaut kur tālumā durvju ailā. Kas tās par sievietēm krinolīnos, ar augstām pūderētām parūkām? Šīs viešņas no rokoko laikmeta un viņu kavalieri ir redzami aiz durvīm Farnēzes pilī. Mazliet agrāk daži no viņiem viesojās arī baznīcā. Ak jā, Farnēzes pilī tikko notikusi izrāde par godu uzvarai pār Napoleonu, un Toska šajā saviesīgajā VIP pasākumā dziedāja kantāti.
Kristofs Lojs ar savas radošās komandas biedriem – scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Kristiānu Šmitu un gaismu mākslinieku Olafu Vinteru – prot maksimāli sabiezināt gaumīga teatrālisma krāsas, viņus nekad nepamet stila izjūta. Režisors kopā ar saviem māksliniekiem izveido perfektu, elegantu teātra vidi, kurā solisti spēj īstenot visu savu potenciālu. Šajā vidē katrs kostīms ir stāsta nesējs. Kad Toskas un Skarpijas sadursmē operdīvai nokrīt parūka, tas ir dramatiski stindzinošs skats. Tas ir kas vairāk nekā sadzīviska vardarbība, tiek uzspridzināts daudz dziļāks pamats, un notiek realitātes nobīde: uz skatuves lēni izplūst greznais Garnjē pils priekškars. Toska vienmēr ir uz skatuves, robeža starp teātri un dzīvi ir gandrīz nojaukta.
Titulvarone ir uz slidena ceļa. Kad Toska nonāk dzīvībai bīstamā situācijā un gluži fiziski sajūt priekškara tuvumu, viņa mainās: primadonnas žesti un pozas pazūd, viņa netēlo, paliek tikai tīras, koncentrētas, sakāpinātas emocijas. Iespējams, priekškars viņu iedrošina un atbrīvo, tas ir viņas drošības spilvens – tagad Toska var atļauties vairāk nekā jebkad agrāk. Šī ir viņas benefice.
Riebuma skūpsti
Operas otrais cēliens ir divu dziedātāju – soprāna Aušrines Stundītes un basbaritona Tuomasa Pursio – kāpiens Everestā. Savu slavenāko āriju Vissi d’arte Toska sāk dziedāt, stāvot pie loga. Skarpija skūpsta viņas plecus un kaklu, Toskas ķermenis dreb, viņa pretojas un nepretojas vienlaikus. Pamazām sāk trīcēt arī Skarpija, abus varoņus redzam, iespējams, dzīves zemākajā punktā, izmisuma pilnā vājuma brīdī. Viņi pat nevar pakustēties, tas ir tuvības un arī riebuma mirklis. Skarpija kļūst pavisam ievainojams. Šķiet, Toska viņu nogalina ar savu āriju. Policijas priekšnieks noņem parūku. Viņi vairs nespēlē, viņi ir divi nelaimīgi cilvēki. Toska paņem no augļu vāzes apelsīnu un nazi. To, kas notiek tālāk, mēs labi zinām.
Toska pastrādā noziegumu tā, it kā viņa tajā brīdī būtu uz skatuves. Tas ir vienīgais veids, kā var izdarīt slepkavību tik trausla sieviete, uzskata Kristofs Lojs. "Vissi d’arte, vissi d’amore – Toska dzied, ka dzīvojusi mākslai un mīlestībai. Jau nākamajā brīdī sieviete, kura daudz ko upurējusi mākslas vārdā, kļūst par slepkavu. Aina, kuru viņa varēja iedomāties tikai uz teātra skatuves, pēkšņi kļūst par realitāti," saka režisors.
Kristofa Loja izrāde ir ideju, tēlu un domu kaleidoskops, kuru ikviens skatītājs var grozīt, kā vēlas. Šīs Toskas vērtība ir galveno lomu atveidotāji, otrā plāna personāži un koris (Somija ir zeme, kas dzied, un operteātrī Helsinkos allaž skan lieliskas balsis gan pirmā, gan otrā plāna lomās). Orķestri aizrautīgi diriģē franču maestro Patriks Furniljē. Viņš rūpīgi seko solistiem – tam, kā viņi spēlē, elpo, dzied.
Ar iedvesmu un svaigu skatu ir iestudēts arī trešais cēliens. Kavaradosi ārija E lucevan le stelle iedarbojas tikpat spēcīgi kā Toskas Vissi d’arte – šī aina arī risināta oriģināli. Ar Toskas ierašanos cietuma kamera, kurā ir ieslodzīts gleznotājs revolucionārs, pārvēršas par teātri. Teātris ir visu nemierīgo dvēseļu patvērums. Skatuves telpu atkal pārklāj milzu priekškars. Šeit Toska režisē savu pēdējo izrādi un paskaidro mīļotajam, kā būs jātēlo nāve, kad tiks inscenēta viņa nošaušana.
Atkarība no meditācijas
Kristofa Loja iestudētā Toska ir viena no viņa skaistākajām izrādēm. Somijas Nacionālās operas repertuārā tā būs līdz 18. oktobrim. Klausītājiem ir vērts aktīvāk pieslēgties Somijas galvaspilsētas aktīvajai, piesātinātajai mūzikas dzīvei. 2018./2019. gada sezonā fascinējošas, oriģināli veidotas programmas Helsinku mūsdienīgajā koncertzālē piedāvās Helsinku filharmonijas orķestris, Somijas Radio simfoniskais orķestris un citi kolektīvi. Arvien vairāk koncertu diriģēs sievietes (Latviju šī globālā tendence tikpat kā neskar).
Ar daudzveidīgu repertuāru priecēs Somijas Nacionālā opera. 2019. gada pavasarī šeit taps Albāna Berga Voceka jauniestudējums (diriģents Hannu Lintu, režisors Deivids Makvikars) un tiks atjaunots Kloda Debisī Peleasa un Melizandes uzvedums, kuru diriģēs pasaules zvaigzne Esa Peka Salonens. Skanēs divas somu mūsdienu operas. 27. septembrī notiks Īro Rantalas komiskās operas Sanatorio Express pasaules pirmizrāde. Tā vēstīs par modernām neirozēm un mēģinās uzrunāt skatītājus, kuri līdz šim operas žanru ignorējuši. Jaundarbs intriģē – tas uzdos mūsdienu sabiedrībai aktuālus jautājumus. Kā zaudēt svaru? Kā sasniegt apskaidrību? Kā nedēļas laikā pārdzīvot šķiršanās rūgtumu? Operas varone ir uz šķiršanās robežas, viņa ierodas kādā slavenā klīnikā, lai atbrīvotos no liekajiem kilogramiem. Šeit viņa iemīlas kādā vīrietī, kuram ir atkarība no meditācijas.
2019. gada janvārī Helsinkos notiks somu skaņraža Jāko Kūsisto operas Ledus pasaules pirmizrāde – tas būs stāsts par dabas spēka diženumu. Operas pamatā ir rakstnieces Ullas Lēnas Lundbergas godalgotais romāns Ledus.
Interviju ar Toskas lomas atveidotāju Aušrini Stundīti lasiet šeit.
Toska
Diriģents Patriks Furniljē, režisors Kristofs Lojs
Somijas Nacionālajā operā Helsinkos līdz 18. oktobrim
oopperabaletti.fi