Tikai vislielākais melis apgalvos, ka viņas mūziku un arī pašu pilnībā saprot. Ar St. Vincent ir jāiepazīstas katru reizi no jauna – reiz viņa bija vienkārši skaista sprogaina tumšmate ar ģitāru no sektai līdzīgā mūziķu bara The Polyphonic Spree vienādos, slimnīcu halātiem līdzīgos tērpos, bet nu – spēcīga solomāksliniece, kura nemitīgi maina matu krāsu un struktūru, koncertos uzstājas piegulošos lateksa tērpos, kas izceļ visas ķermeņa formas, bet tam nav nekā kopīga ar visapkārt valdošo seksismu.
Viss iemācītais jāaizmirst
Klausoties St. Vincent ierakstā vēl un vēl, tu vairs pat nemēģini saprast, vai vēl peldi vai jau sen esi nogrimis dzelmē, jo tam vairs nav nozīmes, un tu tik turpini…
Apgalvot, ka Eniju jau labi iepazinis, neatļāvās pat Talking Heads līderis Deivids Bērns pēc kopā ierakstītā albuma Love This Giant (uz vāka abi redzami ar "satraumētām" sejām) un pēc tam kopā arī gadu koncertējot. Mums nav bijis daudz iespēju redzēt spilgtus māksliniekus, pirms viņi lielāko daļu sava pulvera jau izšāvuši, un ko St. Vincent sevī vēl glabā, pagaidām nezina neviens.
Enija būtībā dara to pašu, ko Keita Buša pirms nu jau gandrīz 40 gadiem, – transformē savus vērojumus un fantāzijas mūzikā, nedomājot par tādu formu kā dziesma, kas ietilpst kādā žanrā un kuras sastāvdaļas ir teksts, melodija, aranžējums, un kas pieslīpējas cita citai, lai izveidotos gana labs un lipīgs tirgus produkts. Tikpat kategoriski, kā Keita reiz uzstāja, ka viņas pirmajam singlam jābūt Wuthering Heights, kam komfortabli ieeļļotās ierakstu kompānijas ilgi negribēja piekrist, Enija izsakās par mūzikas skolām – ka viss tajās mācītais, protams, noder, bet ar noteikumu, ka tas ir jāaizmirst, pirms sākat veidot savu mūziku. Līdzīgās domās kā par "nekustināmiem" pamatakmeņiem mūzikā Enija ir arī par cilvēku attiecībām, uzskatot, ka var ļauties jūtām pret kādu neatkarīgi no dzimuma. Pašlaik viņa esot attiecībās ar britu modeli, aktrisi un dziedātāju Karu Delevinju.
Varbūt viņa neelpo
Enijas tēlā izteikta sievišķība patiešām aprobežojas vien ar mātes dabas doto "mazās pelītes" skaistumu un balsi – to nu nekur nenoslēpsi, ko māksliniece arī netiecas darīt, bet savās darbībās gan mūzikā, gan uz skatuves viņa ir neizdibināma un kā no citas pasaules nākusi būtne, kuras sejā ir it kā nevainīgs smaids, bet, ja ieskatās, tas ir ledaini auksts. Šķiet, viņa tīksminās, ka visi no tā sastingst, līdzīgi kā no griezīgajām ģitārpartijām, kas pēkšņi ieskanas liriskās dziesmās. Viņa varētu būt Deivida Bovija un Keitas Bušas meita, kura no abiem mantojusi aktiermeistarību un izcilu muzikalitāti. Enijas vecākais brālis varētu būt Braiens Molko – abi tādi androgīni dziedoši tēli ar ģitārām, kuri mīl gan Keitu, gan Deividu. Placebo bija dziesma Protect Me From What I Want, bet St. Vincent iet vēl tālāk – viņai ir dziesma Save Me From What I Want, tātad no kārotā uzreiz ir jāglābj, nevis tikai jāaizsargā.
Izrādās, arī ar Kurtu Kobeinu Enijai ir kas kopīgs – abi bijuši apsēsti ar Volta Disneja multenēm. Pērn viņa dziedāja dziesmu Lithium kopā ar pārējiem Nirvana dalībniekiem – viņas balsī bija tāda sāpe, kāda nevienā pašas dziesmā nav ieskanējusies, it kā Kurts būtu aizgājis tikai aizvakar. Varbūt līdz ar muzikālajām un dzimumu robežām viņai neeksistē arī laiks? Varbūt viņa arī neelpo, neēd un neiet uz baznīcu iestrēbt vīnu no mācītāja rokām? Pats simpātiskākais, ka ap St. Vincent netiek mākslīgi veidots kults. Vai varbūt kāds to mēģina, taču vēl nav izdevies? Tas nekas. Ja vajadzēs, kults radīsies pats, un mēs to sajutīsim. Pagaidām gaiss ir tīrs. Un mēs ticam, ka tā ir tikai mūzika.
St. Vincent uzstāsies svētdien, 19. jūlijā, plkst. 20.30 uz Lattelecom skatuves.