Elektroniskās mūzikas radīšanas iespējas ir tik neierobežotas, ka tās ļauj par veiksmīgiem autoriem kļūt arī cilvēkiem, kuri nevienu akustisko instrumentu spēlēt neprot. Tomēr ceļā uz rezultātu būtiska loma ir pieredzei ar skaņu radīšanu, kurā viselementārākās iemaņas var gūt, paņemot rokās un paspēlējoties ar kādu jau pirms gadu simtiem zināmu instrumentu, lai sajustu, kā uz tevi pašu iedarbojas no tā izvilinātās skaņas, vibrējot stīgai vai no ierobežotas telpas laužoties gaisa plūsmai. Ar šādu piegājienu darbojas britu elektroniskās mūzikas autors un izpildītājs Raiens Lī Vests jeb Rival Consoles no Londonas. Viņš ir spēlējis klavieres un ģitāru, taču vēlāk pievērsies elektroniskajai mūzikai. Kopš 2007. gada kompānija Erased Tapes ir izdevusi vairākus atzinību guvušus Rival Consoles albumus, un katrs ir citāds – no uzmanīgas taustīšanās pirmajos albumos un minimālistiskām ambientām skaņu ainavām bez ritma instrumentu klātbūtnes līdz mūzikai, kas ir piemērota un arī likusi vibrēt deju klubu grīdām. Mūziķa kontā ir īpašas uzstāšanās Londonas Boiler Room un muzejā Tate Modern, festivālos Sonar, Moogfest, Mutek, Big Ears, Roskildē un citviet. Viņš ir radījis oriģinālmūziku seriāliem Black Mirror un Stranger Things.
Svētdien, 27. oktobrī, Rival Consoles ar audiovizuālu priekšnesumu pirmoreiz uzstāsies Latvijā kultūras telpā Hanzas perons. "Spēlēšu eklektisku materiālu, kas ir radies pēdējos desmit gados, – no ļoti viegliem līdz smagiem skaņdarbiem. To vidū būs pavisam jauni, kas vēl nav publicēti," intervijā KDi stāsta Raiens Lī Vests.
"Man patīk izraisīt dažādas sajūtas un vērot, vai tās atstāj pozitīvu iespaidu uz dzirdes uztveri vai, gluži otrādi, izraisa trauksmi, kas ļauj palikt nomodā, jo reizēm tieši tas ir vajadzīgs. No instrumentiem koncertos spēlēju tikai sintezatoru. Kāpēc elektronika? Pirmkārt, radot mūziku vienatnē, tu visu laiku vari ieklausīties savās idejās un ļauties tām atšķirībā no darba kopā ar citiem mūziķiem – šajā situācijā esi atkarīgs arī no viņu spējām un attieksmes, kas var nesaskanēt ar tavējo. Otrkārt, ja spēlē ģitāru, saksofonu vai čellu, tevi ierobežo metode, kā tiek spēlēts instruments, izmantojot rokas un muskuļu atmiņu. Veidojot elektronisko mūziku ar sintezatoru vai datoru, tavā rīcībā ir praktiski jebkas, ar ko tu vari darboties un uzrunāt klausītājus. Tas ir līdzīgi kā, ja tu esi spējīgs runāt daudzās valodās, bet tomēr noturēt savu sakāmo saprotamības robežās ikvienam, kuram ir vēlme sadzirdēt, ko tu viņam stāsti. Ņemot vērā paša tā brīža sajūtas un pielāgojoties situācijai, arī publikas reakcijai, savos priekšnesumos daudz improvizēju. Ja publika ir bikla, mēs varam to iedrošināt, savukārt, ja tā ir enerģijas pārpilna, mēs to varam nolikt atpakaļ uz zemes, cenšoties panākt līdzsvaru," saka mākslinieks.
Tavu mūziku labāk klausīties, stāvot pie skatuves vai sēžot ērtos krēslos?
Mana mūzika ir bijusi piemērota abām pasaulēm – gan ambient, gan techno. Esmu rakstījis daudz gabalu filmām, ko ierasts skatīties sēdus. Mūzikai mēdz būt dažādas funkcijas, un tās ir atkarīgas no vietām, kurās tā skan. Katrs arī var izvēlēties ērtāko veidu, kā ļaut mūzikai uz sevi iedarboties.
Pašam nākas pielāgoties iepriekš sagatavotajām koncerta vizualizācijām, vai arī tās ļaujas improvizācijai?
Savā mūzikā neizmantoju vokālus, tā ir ļoti abstrakta, tāpēc ļaujam vizualizācijai padarīt to saprotamāku. Ekrānā redzamajā cenšamies nevis pielāgoties tam, kā skan mūzika, bet izraisīt klausītājos tās pašas sajūtas, kuru iespaidā varēja rasties mana mūzika. Manipulējot ar visām šīm maņu sistēmām, ļaujot to uzburtajiem tēliem un ainavām harmoniski klāties citai uz citas nebeidzamos slāņos, tu jau beigās nenojaut, kas ir bijis pašā sākumā, kas nācis klāt vēlāk, un ļaujies šai pieredzei. Protams, arī vizualizācijas nav fiksētas, un ar tām mēs improvizējam katrā koncertā.
Lasīju kādā intervijā, ka neesi perfekcionists, tāpēc mūziku uztver un arī citiem pasniedz kā sava veida skices. Turpat kritizēji mūzikas radīšanu ar datoru.
Ar to es domāju, ka, radot mūziku virtuāli, tu vari manipulēt praktiski ar visu, bet tas ir labi līdz brīdim, kad ar tehnoloģiju palīdzību sāc manipulēt ar paša tikko paveikto. Līdz ar to atslābsti, rēķinoties, ka pēc tam varēsi jebko izlabot, pieslīpēt, izdzēst. Taču tu vari sevi disciplinēt un pilnveidot, arvien mēģinot sadzīvot ar jau esošo, manā gadījumā – sākotnējām muzikālajām skicēm, pat ja tas nemaz nešķiet tik ideāls izejas punkts. Ieraugi kādu nepilnību un mēģini to nevis izlabot, bet atstāt, kā ir, apaudzējot to ar papildu skaņām, kas to noslēpj vai varbūt pat padara jēgpilnu, attīstoties lietām, kas nevienā citā gadījumā nebūtu radušās.
Ir dzirdēts, ka arī grupas studijas ierakstos atstāj vienu otru partiju no sākotnējiem demo.
Tas ir saprotami, jo ir nianses, kuras nevar atkārtot. Šī prasme vienmēr pielāgoties tikko jau izdarītajam vislabāk noder koncertos improvizējot, taču arī studijas darbi izklausās mazāk dzīvi, ja mēģini valdīt pār situāciju, novēršot jebko, kas pašā sākumā nešķiet pareizais risinājums, un meklējot perfekto, ko ielikt tā vietā, iepriekšējo vienkārši izdzēšot. Ir taču atšķirība, vai tu atrodi puķi, kas izaugusi pļavā, vai nopērc veikalā tādu, ko cilvēks ar ķīmijas un mākslīgā apgaismojuma palīdzību izaudzējis siltumnīcā, – un cik vien uziet.
RIVAL CONSOLES
Hanzas peronā 27.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 38