Kā tu ar sevi iepazīstinātu? Es domāju – nevis kā konkrētas profesijas pārstāvi, bet gan personību.
Es pati sevi dēvēju par kišmišu
ar rozīnēm. Manī ir viss kaut kas, un patiesībā būtu
interesanti uzzināt, kādu mani redz draugi. Nevaru ielikt sevi viena
rakstura sliedēs. Mēdz teikt, ka esmu traka!
Šim apgalvojumam ir pamatojums?
Jā, jo man vienmēr nezūd
enerģija, es visu laiku smaidu un trakoju. Uz vietas sēžu tikai tad,
ja esmu viena pati. Draugi ir teikuši, ka manam trakumam nav vajadzīgas
nekādas papildvielas. Kad uzkāpju uz skatuves, nedomāju par to, kā
izskatos vai ko daru. Ieslēdzas kaut kas līdzīgs transam, un tikai
pēc tam, skatoties uzstāšanās video ierakstu, brīnos – šausmas,
ko dara manas kājas un rokas un kāpēc es vienā brīdī rādu mēli?
Uz Eirovīzijas lielās skatuves Diseldorfā arī biji iejutusies?
Eirovīzija vispār bija neaizmirstams pasākums. Es vēl kādu mēnesi dzīvošu šajās emocijās. Tā skatuve bija milzīga, milzīga, milzīga, ļoti milzīga. Brīnījos, ka nebija satraukuma, arī pusfinālā, ko translēja visā Eiropā. Nebija laika uztraukumam, jo visur bija jābūt precīzā laikā – aizejam līdz skatuvei, nofilmē, kā mēs pamājam, un tad ir burtiski desmit sekundes, lai uzietu augšā. Ar lāzerīšiem rāda – pieci, četri, trīs, divi, viens –, un tev nav laika padomāt, kur esi un ko dari. Tā kā robots – nodziedi un ej prom. Tās trīs minūtes pagāja ļoti ātri.
Varbūt palīdzēja tas, ka
es atrados aizmugurē, un dziesma Angel in Disguise tik ļoti
nebalstās uz bekvokālistiem. Tāda satraukuma man vispār sen vairs
nav, sirds ietrīsas drīzāk no prieka par būšanu tur.
Vai nebija grūti atgriezties mājās, zinot, ka mūsu skatītāji arī šoreiz nesagaidīja Latvijas pārstāvniecību lielajā finālā?
Nebija, jo mēs ar savu sniegumu
esam apmierināti. Pusfinālā, salīdzinot ar mēģinājumiem, mēs
nodziedājām vislabāk. Marats (Ogļezņevs – dueta Musiqq
dalībnieks un dziesmas autors – L. S.) pēc Eirovīzijas teica: «Tiem,
kuriem mēs patīkam, patiksim, tie, kuri mūs vienmēr ir gandrīz
vai ienīduši, tie arī turpinās to darīt.» Eirovīzija daudziem
asociējas tikai ar valsts pārstāvēšanu, un, ja neizdodas, esam
krituši kaunā. Man Eirovīzija ir liela izklaide, viens foršs pasākums,
kad pa televizoru var paskatīties krāšņu šovu.
Pastāsti par bekvokālistu galvenajiem uzdevumiem.
Latvijā dominē
priekšstats, ka bekvokāls ir kaut kas nevajadzīgs, taču patiesībā,
ja paskatās, piemēram, Bejonsē koncertierakstus, bekvokāls
dod krietni biezāku un patīkamāku kopskaņu. Tas ir vajadzīgs, protams,
ne skaļāk par solistu, jo pilda tikai daiļvokāla funkciju. Bekvokāls
solistam ļauj justies drošāk. Piemēram, dziedātāja Ginta Ēķe
ir teikusi, ka bez mums vairs negrib uzstāties. Būt par fona dziedātāju
nav nekas slikts vai apkaunojošs, savā ziņā tā ir vēl lielāka
pieredze nekā solistam. Bekvokāls iemāca patstāvību, trenē dzirdi,
kā arī sadarbošanās prasmes mūzikā.
Nākotnē sevi redzi vairāk kā solisti?
Jā, es sevi redzu kā
solisti. Es gribētu padziedāt, un tas vairs nav aiz kalniem. Esmu
iepazinusi daudzus cilvēkus, ar kuriem varētu veidoties sadarbība.
Arī Eirovīzijā nākamgad. Kāpēc ne?