Un jaunieši var vismaz dažas dienas izlādēties, aizbēgot no skolas, darba devēju vai vecāku nemitīgās kontroles. Pie ieejas visi apmeklētāji tiek pārbaudīti diezgan rūpīgi – reiz apsargs pat ieskatījās manā cigarešu paciņā, bet tomēr ar smaidu atteicās no mana ierosinājuma tās visas izsmēķēt, lai pārliecinātos, ka tur nav piejaukta marihuāna vai hašišs. Viņam neesot tik daudz laika, lai ar tādiem niekiem krāmētos, jo turpat līdzās jau bija redzams kāds zemē noguldīts puisis, kuram paprāvajā somā atrasts kas daudz nopietnāks. Droši vien ibumetīns.
Open’er var klausīties mūziku, guļot saritinājies kaut kur zālītē vai iekārtojis savas miesas uz milzu zviļņa – jābrīnās vienīgi, kā tu tādu tur esi ienesis. Kaut kur manīju arī šūpuļtīklus, kādi sastopami arī Positivus – vari atbraukt uz festivālu arī mierīgi izgulēties. Trešo un ceturto festivāla dienu daba gan apdāvināja ar lietu un vēju – tika pat mainīti koncertu laiki, lai viss neaizietu pa gaisu kā reiz Pukkelpop, kur bija pat cilvēku upuri, un festivāls ieguva sev garantētus apmeklētājus, traģēdijas dēļ atceltā pasākuma biļetes apsolot kompensēt, dodot atlaides turpmāko gadu biļetēm.
Ar ēdināšanu gan viss poļu zemē ir sakārtots pēc Imanta Ziedoņa principa “Neēd bērniņ, kad dziesmu dzied”. Ar savu picu, hamburgeri vai bļodu, lai kas tajā būtu – makaroni, kāda zupa vai štovēti kāposti ar desiņām (jā, arī kaut kas tik latvisks tur sastopams), ārpus ēdināšanas teritorijas neiziesi. Apsargi tevi pieklājīgi apturēs un ļaus izvēlēties – nesteidzīgi apēst vai steigties uz savu koncertu un atstāt to viņiem, kas nozīmē, izmest kādā no atkritumu kastēm, kuru vāki ir ļoti smagi, un to atvēršana prasa labu fizisku sagatavotību - Polijā vārguļus festivālos nemīl. Līdz ar to Open’er, atšķirībā no festivāliem Vācijā vai Beļģijā, nevar novērot visapkārt mētājamies ēdienu paliekas pustukšos traukos. Polija tomēr ir postsociālisma valsts, kur ēdiens, atšķirībā no vienmēr pārtikušajām valstīm, netiek uzskatīts par nevērtīgu lietu, ko var arī triekt pret sienu vai kāda cita telti, kad pats jau jūties paēdis. Vācijā tā dara – ir redzēts ne vienu reizi vien, un kādā dokumentālajā filmā par No Doubt tās dalībnieki mētājās ar hamburgeriem – amerikāņi ir vēl briesmīgāki, Holivudas filmās pat mētāšanās ar kūkām savulaik bija populāra…
Tomēr galvenie notikumi notiek, par spīti laika apstākļiem. Vērot, kā Rage Against The Machine (RATM) dalībnieks Toms Morello spēlē ģitāru, nereti iekļaujot visus sev vien raksturīgos šova elementus, piemēram, apgriežot ģitāru otrādi, spēlējot to ar zobiem un rādot uzrakstu Fuck Trump tās otrā pusē, vai veicot kustības ar pirkstiem kā iluzionists, liekot vien minēt, kā konkrētā skaņa rodas, un tajā klausīties jau vien ir bauda, ar kuru būtu pietiekami, lai ietu klausīties grupu Prophets Of Rage. Bet ja ar Morello kopā vēl ir abi pārējie izcilie RATM instrumentālisti – basists Tiks Kammerfords un bundzinieks Breds Vilks, kurš paspējis uzspēlēt arī kopā ar pašiem visu smagā roka žanru tēviem Black Sabbath, tad tas jau ir Notikums ar lielo burtu. Plus vēl šai supergrupā ir dalībnieki no divām klasiskām hiphopa grupām - Public Enemy un Cypress Hill. Skan abu šo repa grandu lielākie hiti un arī jaunas kompozīcijas. Kombinācija labu labā, jo visi dalībnieki parasti bijuši arī sociāli aktīvisti, un ja vēl koncerta beigās atskan slavenais ģitāras kauciens “vī-u vī-u vī-u vī-u vī-u vī-u vīī” no RATM grāvēja Killing In The Name Of, tad vispār pilnai laimei vairs neko nevajag, kaut oriģinālā solista Zaka De la Rocha, protams, uz skatuves nav. Kad mūziķi jau aizgājuši, atskan viņus kā Audioslave dalībniekus nesen nu jau uz visiem laikiem atstājušā Krisa Kornela balss. Ir lietas, kuras mēs vairs nespējam izmainīt – ne Kornela Soundgarden, ne Audioslave nekad vairs nebūs, bet uz Rage Against The Machine atkārtotu apvienošanos gaida visa rokmūziku mīlošā pasaule. jo La Rocha ir sveiks un vesels. Pagaidām šiem vīriem, lai instrumenti un pirksti neierūsētu, nav jākaunas par spēlēšanu Prophets Of Rage, kas patiesībā nav nekāds avārijas variants Kornela nāves dēļ – savu pirmo koncertu viņi nospēlējuši jau pagājušā gada janvārī, bet Kornels pēc Soundgarden koncerta Sietlā pats nolēma atstāt šo pasauli tikai pirms pāris mēnešiem.
Trešo Open’er dienu varētu uzskatīt par muzikāli nabadzīgāko (droši vien tāpēc tā vētra kā dabas kompensācija, lai nebūtu garlaicīgi), bet vakaru noslēdza meiteņu grupa Warpaint. Telts skatuves virzienā cilvēki plūda ieņemt labākās vietas jau laikus. Viņas atgādina skolas biedrenes jeb bērnības draudzenes, kuras būtu tā arī turpinājušas spēlēt savā un varbūt arī citās skolās, ja nesastaptu šarmanto un talantīgo Red Hot Chili Peppers (stilistiskas līdzības ar šo grupu nekādas) nu jau bijušo ģitāristu John Frusciante. ar kura palīdzību Warpaint ir kļuvušas par vienu no šobrīd pavisam noteikti interesantākajām un radošākajām meiteņu grupām. Koncerts aizrit kā vienā elpas vilcienā, kaut meitenes izskatās, pašas īsti vēl nezina, ko grib un kā to izdarīt, kas ir jo šarmantāk, jo nav nekādas skatuves rutīnas. Viņas neiespringst arī ar dziesmu nosaukumiem, piemēram, jaunākā singla, kas skan koncerta noslēgumā, nosaukums ir New Song un izmantoju pat iespēju to iegādāties spēlēšanai ballītēs. Palasot biogrāfiju, izrādās, sajūtas par senu draudzeņu sākotnējo paspēlēšanos ar instrumentiem atbilst patiesībai, turklāt divas no Warpaint dalībniecēm ir māsas. Un nekāda seksisma, kas spīd cauri mākslīgi veidotu meiteņu grupu (būsim godīgi, lielākā daļa tādas ir) tēlam. Bundziniece, kura pēc izskata vispār atgādina pārliecinātu feministi, ir poļu izcelsmes, un publika, protams, uzgavilē, ka kāds no Losandželosas grupas ar viņiem runā poļu valodā. Fantastisks koncerts!
Žēl, ka sanāca palaist viņas garām pirms diviem gadiem Positivus, bet varbūt der atkārtot? Palladium Rīga būtu ideāla vieta viņu koncertam. Piemēram, kaut kad rudenī, jo šim gadalaikam viņu mūzika piestāv vislabāk, kaut Losandželosā ir tikai vasara. Starp citu, viņas sadarbojušās arī ar tagadējo Red Hot Chili Peppers ģitāristu Jošu Klinghofferu, kuru jau pavisam drīz redzēsim Lucavsalā Rīgā.
Festivāls Open’er tuvojas savam finālam. Lai arī laika apstākļi nelutina, visi ar nepacietību gaida noslēgumu ar Lorde un The XX, kurus arī mēs 15.augustā gaidām Siguldas pilsdrupās. Tas pavisam noteikti būs skaisti.