"Esmu mēģinājis pieskarties tradicionālajam kamersimfonijas žanram tā klasiskajā izpratnē - lielas formas darbs, kas sevī apvieno divas lietas - neliela orķestra simfonisku skanējumu un kamermuzicēšanu, kas nozīmē smalkas attiecības starp instrumentiem, solistu saspēli," paskaidro Andris Dzenītis, palepodamies, ka skaņdarbam punktu pielicis jau vasarā. Tajā viss ir rūpīgi pārdomāts, bez pēdējā brīža stresa.
Andris Dzenītis ir to mūsdienu komponistu vidū, kuriem pāri intelekta diktētajām idejām un struktūrām svarīgākā ir mūzikas emocionālā daba un iedarbība. Savukārt skaņdarba nosaukumā var saskatīt vārdu spēli ap jēdzienu "Sin", kas angliski nozīmē - "grēks". "Man tas drīzāk ir sinuss jeb skaņas vilnis, fizikālās skaņas pirmsākums. Tā ir tīra skaņa bez virstoņiem. Dabā tādas, tik tīras skaņas nemaz nav. Vistuvākā ir spalgā, augstā piccolo flauta," jaunās kamersimfonijas autors atklāj, ka partitūrā ar nolūku iekļāvis pat divas šādas flautas. Tomēr komponista mērķis bijis "radīt dzīvu, dinamisku mūziku", nevis pārsteigt ar jauniem, nedzirdētiem skanējumiem. Kamermūzikā būs dzirdams arī brutālums, skanisks grēcīgums, kas Dzenīša mūzikā vienmēr ir klāt. Viņš saka: "Tas ir apgrēcīgums pret tīro, naivi nevainīgo skaņu."
Kamersimfonijas attīstību Dzenītis gan veidojis neierasti: no pilna orķestra skanējuma kamermuzicēšanas virzienā, pakāpeniski samazinot orķestra sastāvu, taču sasniedzot kulmināciju - brīdī, kad skan vairs tikai stīgu instrumenti. Gaidot pirmatskaņojumu, Dzenītis strādā pie pianistam Reinim Zariņam apsolīta klavierdarbu cikla, ko darot ir pārliecinājies, ka klaviermūzika ir sarežģīts uzdevums, pārbaudījums pašam sev. Savukārt nākamgad viņš atgriezīsies pie simfoniskās mūzikas, atsaucoties Zārbrikenes Kaizerslauternes Vācu Radio filharmoniskā orķestra galvenā diriģenta Karela Marka Šišona un Liepājas Simfoniskā orķestra pasūtījumiem.