Vairāk par Grāfenegas festivālu lasiet šeit
Jūs esat ne tikai Grāfenegas festivāla mākslinieciskais vadītājs, bet arī aktīvs pianists. Kā jūs izvēlaties festivālus, kuros piedalāties? Kādi festivāli ir pievilcīgi pašiem mūziķiem?
Es piedalos tikai tajos festivālos, kuros nav devīzes un kopīgas tematiskās vadlīnijas. Es vēlos spēlēt savu programmu, nevis festivāla ierosināto.
Uz Grāfenegas festivālu mēs aicinām labākos orķestrus un solistus no visas pasaules. Viņi paši sastāda programmu, to nedaru es. Ja orķestris dodas turnejā, tam parasti ir sagatavotas divas trīs programmas, un mēs varam izvēlēties savam festivālam atbilstošāko, lai nesanāk tā, ka ar vienu un to pašu simfoniju šeit uzstājas vairāki kolektīvi. Kaut gan man pret to nebūtu iebildumu – klausītājiem būtu interesanti dzirdēt vienu skaņdarbu dažādās interpretācijās.
Galīgo lēmumu par programmas saturu pieņem orķestri un solisti. Lūk, viens piemērs. Pirms dažiem gadiem Grāfenegā ar solokoncertu viesojās pianists Pjotrs Anderševskis. Desmit minūtes pirms kāpšanas uz skatuves viņš man teica: "Rūdij, piedod, taču es nevēlos spēlēt Bēthovena op. 110, es labprāt atskaņotu Mocarta sonāti." Es atbildēju: "Spēlē, ko vēlies! Tikai par to ir jāpaziņo klausītājiem."
Mākslinieki, kuri uzstājas Grāfenegas festivālā, zina, ka mēs viņiem nodrošinām absolūtu radošo brīvību. Mēs par viņiem rūpējamies. Mums ir problēma, ka mūziķi nevēlas braukt prom un sapņo šeit atgriezties pēc iespējas ātrāk.
Cik lielā mērā šis festivāls atspoguļo jūsu personisko gaumi?
Ar manu gaumi festivālam nav nekāda sakara. Es aicinu daudzus māksliniekus, kuri man personīgi nemaz nepatīk. Tā ir taisnība!
Kāpēc jūs viņus aicināt?!
Tāpēc, ka viņi ir labākie pasaulē. Publikai nekas nav jāzina par manu gaumi. Mūsu klausītājiem ir tiesības dzirdēt labākos. Nav svarīgi, ko es domāju par šiem mūziķiem – privāti un profesionāli. Es neaicinu piedalīties festivālā savus radus un draugus, lai gan daži intendanti to atļaujas.
Orķestri un solisti man uzticas – tā ir cita lieta. Pašā pirmajā festivālā uzstājās soprāns Renē Fleminga un maestro Zubins Meta. Viņi man jautāja: "Kuri mūziķi šeit ir spēlējuši pirms mums?" Es teicu: "Neviens, jūs esat pirmie!" Es biju aizkustināts, ka viņi man uzticējās un atbrauca.
Mēs uzturam visaugstāko muzikālo kvalitāti. Pasaulē ir divi trīs orķestri, kurus šeit diemžēl nedzirdēsim, tam ir objektīvi iemesli – vai nu kolektīvam ir atvaļinājums, vai citas saistības. Mēs varam uzņemt tikai tos ārzemju orķestrus, kuri dodas turnejā festivāla norises laikā – augustā un septembrī. Es jau daudzus gadus cenšos atvest Čikāgas simfonisko orķestri Rikardo Muti vadībā. Šis kolektīvs nekad nerīko vasaras turnejas. Dažreiz tas var nospēlēt vieskoncertu decembrī, taču tas mums neder.
Mēs sadarbojamies ar orķestriem, kuri sniedz vieskoncertus vasarā. Piemēram, Klīvlendas orķestris uzstājas Eiropā ik pēc diviem gadiem, arī Pitsburgas simfoniskais orķestris. Aicināt orķestrus no Amerikas nav vienkārši, tas prasa lielus ieguldījumus. ASV orķestru aktivitātes ir atkarīgas no privātā finansējuma apjoma. Atšķirībā no mūzikas kolektīviem Eiropā tie nesaņem publisko finansējumu. Vienreiz uzaicinājām Ņujorkas filharmonijas orķestri, taču tā vasaras turneja tika atcelta nepietiekamā finansējuma dēļ. Tā var gadīties.
Šā gada festivāla noslēgumā 11. septembrī jūs kopā ar Vīnes filharmoniķiem atskaņojāt visus piecus Ludviga van Bēthovena klavierkoncertus. Tas ir pārbaudījums jums pašam vai klausītājiem?
Publikai tā ir fantastiska pieredze – vienā dienā dzirdēt piecus Bēthovena koncertus, kuri ir tik atšķirīgi. Es to nesauktu par maratonu, man nepatīk šis vārds. Man ir daži kolēģi, kuri katru dienu vingrinās pie klavierēm sešas stundas, un pirksti ir kaputt! Es jums zvēru, ka nospēlēt visus Bēthovena koncertus ir daudz veselīgāk. Šī nav pirmā reize, kad es to daru. Kā zināms, Lorins Māzels Londonā vienā dienā atskaņoja visas deviņas Bēthovena simfonijas. Lai to paveiktu, viņam gan bija nepieciešami trīs orķestri.
Šā gada festivāla bukletā jūs rakstāt, ka uzskatāt Bēthovenu par vienu no dižākajiem humānistiem un Eiropas idejas atbalstītājiem.
Jā! Visiem politiķiem būtu ne tikai jāieklausās Bēthovena mūzikā, bet jāiedziļinās Devītās simfonijas tekstā. Tas palīdzētu uzlabot pašreizējo situāciju Eiropā.
Grāfenega ir brīnišķīga vieta pašā Eiropas centrā, kur ierodas cilvēki gan no Rietumeiropas, gan Austrumeiropas. Mūsu mērķis ir veicināt eiropeisku domāšanu. Katru gadu Grāfenegā notiek Eiropas Savienības Jauniešu orķestra vasaras nometne. Mēs strādājam ar jaunajiem mūziķiem, cenšamies piesaistīt un izglītot jaunos klausītājus.
Mums ir jāaudzina publika, kura apmeklēs koncertus nākamajās desmitgadēs. Mums par šo darbu var pateikties labākās koncertzāles Vīnē! Daudzi jaunieši sev atklāj klasisko mūziku vasarā Grāfenegā, pēc tam viņi sāk intensīvi apmeklēt koncertus arī citur.
Vai uzstājoties jūtat, kāda publika ir zālē? Vai jauno klausītāju klātbūtne ietekmē koncerta gaisotni?
Mūziķi, atrodoties uz skatuves, gandrīz neredz publiku. Tikai kad spēlējat piedevas, var pamanīt, kas sēž koncertzālē. Es nesen atgriezos no Ķīnas turnejas kopā ar Saksijas Valsts kapelu. Ķīnā ir uzbūvētas fantastiskas koncertzāles ar 2500 klausītāju vietām. Vairāk nekā puse apmeklētāju bija bērni un jaunieši, visas biļetes uz mūsu koncertiem bija pārdotas. Mēs varam mācīties no šīs pieredzes, kā piesaistīt jauniešu auditoriju. Viens no faktoriem ir biļešu cena. Kur vēl, ja ne Grāfenegas festivālā, jūs varat klausīties labākos orķestrus, samaksājot par biļeti desmit eiro?
Lai kur es brauktu, man vienmēr uzdod jautājumu: "Ko jūs domājat par mūsu publiku?" Es nezinu! Publika visur ir vienāda – Vīnē, Ņujorkā, Tokijā un Singapūrā. Var atšķirties tikai reakcija. Cilvēki apmeklē koncertus, jo viņi mīl mūziku. Viņiem nav jābūt ekspertiem, nav jāpārzina notis, lai mīlētu mūziku.
Liela uzmanība Grāfenegas festivālā tiek veltīta laikmetīgajai mūzikai.
Kopš pirmā festivāla mums katru gadu ir rezidējošais komponists. Mēs allaž izvēlamies skaņradi, kurš ir arī diriģents. Tikai diriģējošs komponists spēj padziļināti iesaistīties festivāla norisēs, vadīt koncertus un strādāt ar jaunajiem mūziķiem. Mani nevilina ideja aicināt komponistu, kurš tikai sēdēs zālē un klausīsies savus skaņdarbus. Viņam šeit kaut kas tomēr būtu jādara!
Kuru mūsdienu autoru darbi ir jūsu repertuārā?
Daudzi komponisti veltījuši man opusus, taču viņi nav pārāk ieinteresēti sacerēt jaundarbus klavierēm. Viņi aizbildinās ar to, ka šim instrumentam viss jau ir uzrakstīts. Visbiežāk es atskaņoju Kšištofa Penderecka koncertu.