Viņa bija pēdējais itāļu soprāns, kura izsauca publikas ovācijas jau ar savu parādīšanos vien. Viņas skaistā, ekspresīvā balss, emocionāli piepildītā intonācija, dabiskais frāzējums un intensīvais, dziļi saviļņojošais skatuviskais sniegums bija dzīvā saiknē ar operas zelta laikmeta un vēl agrākām dziedātājām – Renātu Tebaldi, Ličiju Albanēzi, Magdu Olivero, Mariju Kanilju, Amelitu Galli-Kurči un Luīzi Tetracīni. Pēdējā primadonna – tā viņu nodēvējis Brodveja dramaturgs Alberts Innaurato.
"Viņa nespēlēja primadonnas lomu. Viņa nepārprotami bija pirmā lēdija uz skatuves," sacīja Čikāgas simfoniskā orķestra muzikālais direktors Rikardo Muti, kurš Milānas Teatro alla Scala diriģējis daudzas izrādes, kurās dziedāja Mirella Freni. "Viņa ir vēl viens liels posms no dižo itāļu dziedātāju ķēdes, kas iet zudībā, pazūd, un nākotne nešķiet ļoti skaista. Operas pasaule tagad ir diezgan mākoņaina," atzīst maestro.
"Viņas spilgtā un šarmantā personība dzirkstīja vienmēr – spēcīga, bet cilvēciski silta un sirsnīga. Mirella Freni ir paraugs visai operas jaunajai paaudzei un paliks sirdīs un atmiņā mūžīgi," uzsver latviešu operzvaigzne Maija Kovaļevska, kura līdz ar Mirellas Freni nāvi zaudējusi dziļi apbrīnotu Skolotāju un padomdevēju, kurai uzticējusies kopš 2003. gada.
"Mirella Freni mani iedvesmoja uzreiz, kad pirmo reizi dzirdēju viņas skaisto balsi ierakstos. Uzrunāja perfekti izlīdzinātais tembrs visā diapazonā, skaidrā dikcija un dziļā lomu interpretācija. Meklēju un atradu iespēju pie viņas mācīties Itālijā, tik daudz ko vēlējos pajautāt. Kad satiku Freni kundzi, dziedāju noklausīšanos, izturēju lielu konkursu un redzēju, ka viņa smaida. Viņa vēlējās palīdzēt, teica, ka man ir pilnīgi viss, kas nepieciešams skatuvei, tikai jāieliek milzīgs darbs. Esmu pagodināta, ka ilgus gadus varēju pie viņas mācīties, ieguvu daudz vērtīgu padomu." Skolotājas galvenais padoms bijis "būt patiesai uz skatuves un ziedot sevi pilnībā, neatlaidīgā un saudzīgā darbā pie instrumenta, ar lielu mīlestību un cieņu pret operu, apkārtējiem kolēģiem, kā arī publiku", stāsta Maija Kovaļevska. No Mirellas Freni var mācīties arī gudru un piesardzīgu lomu izvēli.
Mirella Freni dzimusi 1935. gada 27. februārī un piedzīvojusi pusgadsimtu ilgu, spožu karjeru, par ko tika godināta īpašā galā koncertā 2005. gada maijā Ņujorkas Metropolitēna operā, ar kuru dziedātāja sadarbojusies četrdesmit gadu. Viņas repertuārs bija plašs – no Mocarta un belcanto operām līdz itāļu vērisma meistardarbiem un krievu operai, taču viņa prata pateikt "nē", ja loma varētu kaitēt balsij – pat atteikt Herberta fon Karajana piedāvājumu dziedāt Tosku. Tāpēc vēl sešdesmit gadu vecumā viņa joprojām spēja gan apgūt jaunas lomas, gan nodziedāt savu īpašo Zelta lomu – Mimi Džakomo Pučīni operā Bohēma, kurā Franko Dzefirelli iestudējuma pirmizrādē Milānas Teatro alla Scala 1963. gadā viņa pirmoreiz satikās ar maestro Karajanu.