Tāda īsta simfoniska vēriena nebūs! – komponists Rolands Kronlaks brīdina pirms sava jaundarba Plūsma pirmatskaņojuma. Jaunās partitūras pamatā ir skanējuma pulsāciju arhitektūra. Tā radītājs pēta mūzikas plūdumu un tā stihisko dabu – kā tas paātrinās vai palēninās, virzās augšup vai lejup. Rolanda Kronlaka jaundarbs pieteikts kā ikgadējā Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta intriga dažādu laiku un paaudžu latviešu komponistu opusu programmā līdzās mūsu klasiķa Jāņa Mediņa, Marģera Zariņa, Artura Maskata un Platona Buravicka darbiem.
Lielkoncertu, kuru dzirdēsim jau šosestdien, 25. janvārī, Lielajā ģildē, gatavo četri Latvijas diriģenti un orķestri, kā arī trīs solisti – pianisti Reinis Zariņš, Vestards Šimkus un saksofonists Aigars Raumanis. Par vakara pirmatskaņojumu, Rolanda Kronlaka opusu Plūsma ir atbildīgs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) līdz ar diriģentu Gunti Kuzmu. Jaundarba autors Rolands Kronlaks ir elektroakustiskās mūzikas speciālists un spilgtu kamerdarbu autors. Viņš ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) kompozīcijas katedras asociētais profesors, pasniedz kompozīciju un ar laikmetīgo mūziku saistītus studiju kursus, kā arī izveidojis un turpina JVLMA ikgadējo festivālu DeciBels, kurš šogad (no 10. līdz 14. martam) notiks jau sesto reizi. Savukārt būdams arī Latvijas Komponistu savienības šā gada Latvijas Jaunās mūzikas dienu mākslinieciskais vadītājs, Rolands Kronlaks piesaka un izmēģina jaunu šā festivāla koncepciju un norises veidu.
Simfoniskie opusi nav tava radošā ikdiena?
Galīgi nav. Orķestrim esmu rakstījis tikai savu diplomdarbu Under pressure 1996. gadā, ko orķestris Rīgas kamermūziķi ierakstīja diskā. Šim opusam ir arī otra redakcija kuplākam orķestra sastāvam, kuru J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas orķestris 2016. gadā nospēlēja klausītāju pilnā Berlīnes Konzerthaus zālē. Tagad pirmoreiz esmu pie lielā simfoniskā orķestra. Man pasūtīja 10 minūšu ilgu skaņdarbu. Zināmā mērā esmu uzticīgs saviem principiem tajā ziņā, ka no formveides un ritējuma viedokļa jaundarbs ir līdzīgs citiem maniem darbiem, kas nav rakstīti orķestrim. Tāda īsta simfoniskā vēriena te nav.
Komponisti bieži sūrojušies par mūslaiku tendenci pasūtīt īsus (10–12 minūšu garus) simfoniskos jaundarbus – nelielu iestarpinājumu klasiskās un romantiskās mūzikas koncertos. Negribēji rakstīt lielu simfoniju?
Patiesībā šoreiz laikam ne, jo no tā brīža, kad mani uzrunāja, līdz brīdim, kad bija jāatdod notis, laika bija maz. Šo darbu sāku rakstīt pērnās vasaras otrajā pusē, taču lauvas tiesu darba paveicu novembrī un decembrī. Bija arī diezgan liels izaicinājums vispār uzrakstīt tādu opusu. Es droši vien neko lielāku pusgada laikā nebūtu piekritis darīt.
Darbojoties elektroniskajā mūzikā, izmantoji priekšrocību ar tehnoloģiju palīdzību jau laikus izmēģināt jaundarba orķestrālo skanējumu?
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 21. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!