Pirmo reizi amerikāņu režisora Pītera Selarsa izrāde Bastīlijas operā bija redzama 2005. gadā, vēl gadu agrāk šis darbs ar nosaukumu Tristana projekts koncertversijā tika izrādīts Volta Disneja koncertzālē Losandželosā – trīs vakarus pēc kārtas pa vienam Tristana un Izoldes cēlienam. Vairāku gadu garumā Pītera Selarsa un Bila Violas izrāde tika spēlēta arī Ņujorkā un Madridē. Līdz 4. februārim to atkal varēs piedzīvot Parīzē. Šis ir publikas iecienīts iestudējums: 17. janvārī, kad notika atjaunojuma pirmizrāde, šī Tristana un Izoldes versija Parīzē tika demonstrēta jau četrdesmito reizi, savukārt kopumā Parīzes operā Vāgnera meistardarbs ir skanējis 212 reižu. Ar solistiem arī šoreiz strādāja pats Pīters Selarss. Tristana un Izoldes ciklu diriģē Parīzes operas muzikālais vadītājs venecuēliešu maestro Gustavo Dudamels.
2005. gada pirmizrādē Parīzē somu diriģenta Esas Pekas Salonena vadībā titullomas atveidoja Vāgnera mūzikas ikonas – kanādiešu tenors Bens Hepners un vācu mecosoprāns Valtraude Meiere. Viņu vārdi ir ierakstīti operas vēsturē, un šie mākslinieki tiek uzskatīti par nepārspējamiem Vāgnera lomu interpretiem. Astoņpadsmit gadu vēlāk Tristana un Izoldes solistu ansamblis nav tik zvaigžņots, toties tas ir etniski daudzveidīgs. Titulpartijas dzied amerikāniete Mērija Elizabete Viljamsa, kura vēl tikai sāk savas gaitas Izoldes lomā (šajā tēlā viņa debitēja pērn rudenī Sietlā), un zviedrs Mīkaels Veiniuss, kuram jau ir liela pieredze varoņtenora lomās. Viņi dzied izjusti un godprātīgi, ievērojot izrādes galveno prasību – drāma plosās varoņu sirdī. Karali Marku iespaidīgi atveido amerikāņu basbaritons Ēriks Ouenss, Brangēnu – vācu mecosoprāns Oka fon der Damerava, Kurvenālu – amerikāņu basbaritons Raiens Spīdo Grīns, Melotu – britu tenors Nīls Kūpers.
Šajā iestudējumā režisors Pīters Selarss ar Bila Violas videomākslas palīdzību pievēršas Vāgnera operas poēmas kosmiskajam vērienam – meditatīvajā izrādē tiek uzsvērta darba garīgi filosofiskā dimensija un pētīta metafizika, kas ir Tristana un Izoldes jutekliskuma, erotiskuma pamatā. Telpa ir attīrīta no visa liekā, to strukturē tikai gaisma. Skatuves centrā ir milzīgs ekrāns kā altārglezna – videoprojekcijas ataino divu mīlētāju attīrīšanās rituālu un iniciācijas procesu ceļā uz nirvānas sasniegšanu. Videomāksla ir gan galvenais scenogrāfijas elements, gan stāsta emocionālās attīstības komentārs. Video drīzāk simboliski atbalso, nevis ilustrē sižetu. Projekcijās Bils Viola ir izmantojis atsauces uz daudziem saviem darbiem, kas tiek eksponēti galerijās un muzejos, taču operteātrī kombinācijā ar Vāgnera mūziku māksla iegūst pavisam citu mērogu un metaforisku dziļumu.
"Tristans un Izolde ir darbs, kas uzrunā ikvienu. Tajā ir ietverts universāls un traģisks vēstījums: pasaule, kurā dzīvojam, nespēj mūs piepildīt. Tas ir budistisks jēdziens, kas ved mūs atpakaļ pie četrām cildenajām patiesībām. Apzinoties ciešanas, mēs dodamies meklēt atbrīvošanu. Vāgners ir centies parādīt visus mīlestības veidus – mīlestību, kas paceļ, ievaino un nogalina, mīlestību, kas ir ārpus nāves, mīlestību, kas ir saistīta ar augšāmcelšanos," uzsver režisors Pīters Selarss. Viņš piebilst: katrā no trim operas cēlieniem aktīva darbība notiek vien pēdējās minūtēs. Dziedātāji itin labi varētu nedarīt neko, jo visa drāma norit iekšēji, skaidro režisors. "Vāgnera mūzika ir visaptveroša. Mūzika mūs pārņem kā okeāna vilnis. Tas ir kaut kas tāds, kas ir jāizdzīvo no iekšienes. Vāgners ir vēlējies, lai pārdzīvojums būtu pilnīgs un mēs nespētu iedomāties neko, kas eksistē ārpusē," saka Pīters Selarss.
Tristanu un Izoldi Parīzē varēs dzirdēt 29. janvārī, 1. un 4. februārī.
Informācija: operadeparis.fr