Šogad par festivāla galveno notikumu bija jākļūst Riharda Vāgnera Tanheizeram vācu horeogrāfes un režisores, Pīnas Baušas troņmantnieces Sašas Valcas jauniestudējumā. Tas izdevās tikai daļēji.
Ķermeņa atbrīvošana Veneras kalnā
Deju trupas Sasha Waltz & Guests vadītāja Eiropas festivālu dieviete Saša Valca operas darbību pārceļ no XIII gadsimta sākuma uz XX gadsimta 50. gadiem. Iestudējuma noformējumā atspoguļojas Berlīnes Valsts operas pagaidu mājvietas – Šillera teātra (XVIII gadsimta vēsturiskās ēkas bulvārī Unter den Linden/Zem liepām rekonstrukcija ir ieilgusi) – lakoniskā, funkcionālā pēckara laika arhitektūra. Režisore skaidro, ka operas titulvaronis nojauš nākamās desmitgades – 60. gadu – seksuālo revolūciju un ķermeņa atbrīvošanu. Izrādes sākums ir daudzsološs, pat viegli uzbudinošs: Veneras kalnā notiek mīlas dievietes sarīkotā orģija Sašas Valcas dejotāju izpildījumā, to vēro pārdomu un instinktu mocītais Tanheizers. Titullomu atveido vācu tenors Pēters Zeiferts – 60 gadu vecais veterāns vāgnerists dzied skaisti, tomēr operas beigās izklausās tik noguris, ka varoņa nāve ir likumsakarīga atbrīvošanās no visām ciešanām.
Uzvedums noformēts askētiski, dekorāciju vietā ir viņas majestāte laikmetīgā deja – visas darbojošās personas nedaudz šūpojas, griežas kā derviši, eksistenciāli noguļas uz grīdas. Trešajā cēlienā ir spilgti iestudētas svētceļnieku kustības skatuves miglā: viens cilvēks stāv otram uz muguras, kas noliekta 90 grādos. Tā piligrimi dodas uz Romu pie pāvesta. Visi ķermeņi ir dīvaini saliekti – mājās vai ceļā uz Aglonu ko tādu atkārtot nav ieteicams.
Kopumā šķiet, ka Saša Valca ir apmaldījusies ceļā no baleta uz operu: idejiski šis Tanheizers ir pārsteidzoši statisks un garlaicīgs, režisorei nav nekādu svaigu, radikālu domu, kuras no viņas varēja sagaidīt. "Šī ir mana vissliktākā opera," dzīves beigās teicis Vāgners. Saša Valca neiebilst, viņa arī neattīsta operas antiklerikālo vēstījumu, kas varētu būt viens no aktuāliem risinājumiem. Kā zināms, Tanheizers vēršas pie Romas pāvesta ar lūgumu piedot grēkus, taču baznīcas galva viņam to liedz un vēl nolādē; beigās Tanheizeram piedod pats Dievs, kurš izrādās sakarīgāks un žēlsirdīgāks par saviem pārstāvjiem uz zemes.
Orķestra māsa
Jaunā Tanheizera klausītājiem ir jābūt pateicīgiem ne tikai Dievam, bet arī mūziķiem – dziedātājiem un orķestrim maestro Daniela Barenboima vadībā. Mūziķu sniegums ļauj sajust grēcīguma un garīguma spriedzi, kas valda Tanheizera pasaulē. Opera skan jutekliski un pacilāti, solistu ansamblī mirdz mecosoprāns Marina Prudenska (dieviete Venera), bass Renē Pape (Tīringenes landgrāfs Hermanis) un baritons Pēters Matei (Volframs fon Ešenbahs).
"Es sevi uzskatu par orķestra māsu," savu pieeju operas iestudēšanai intervijā laikrakstam The New York Times formulējusi Saša Valca. "Dejai ir līdzīga spēja paust emocijas, savukārt librets darbojas, lai virzītu uz priekšu sižetu." Saša Valca ir deju mākslas avangardiste. Katrs viņas darbs kopš 90. gadiem tiek uztverts kā sensācija. Pati 51 gadu vecā horeogrāfe apgalvo, ka viņai ar Pīnu Baušu ir kopīga tikai piederība vienai nācijai un kultūrai: "Man tuvāka ir amerikāņu postmodernā deja. Pīna Bauša nenoliedzami ir ietekmējusi XX gadsimta laikmetīgo deju, taču viņas klātbūtni savā horeogrāfijā es nejūtu. Mēs esam no dažādām paaudzēm."
Viņa ir studējusi Vācijā, Nīderlandē un ASV. "Amerikāņu skola – tā pirmām kārtām ir spēcīga tehnika, es pat teiktu, anatomiskums. Amerikāņu horeogrāfiem patīk konkrētība, visam ir jābūt izpētītam un apjēgtam. Eiropas skola vairāk tiecas uz improvizāciju un iziešanu ārpus robežām. Es pati necenšos sasniegt kustību tehnisko perfekciju – man svarīgāka ir jēga, kuru spēj translēt ķermenis."
Pirms desmit gadiem Saša Valca pameta Berlīnes teātri Schaubühne, kuru bija vadījusi kopā ar režisoru Tomasu Ostermeieru, un sāka patstāvīgu darbību. Savā daiļradē Saša Valca savieno vācu ekspresivitāti un izsmalcinātu intelektualitāti; viņas darbiem ir raksturīga ārkārtīgi sarežģīta plastika, sakarību meklēšana starp dinamiku un statiku. Izrādes ir ļoti taktilas, tajās ir daudz ķermeniska kontakta – tie visi ir eksperimenti ar cilvēka fiziskajām spējām, ķermeņu mijiedarbību un balansu neparasti iekārtotā skatuves telpā. Bezsvara stāvoklis un līdzsvara zaudēšana, ķermenis kā pats ievainojamākais un skaistākais aktieris – tās ir Sašas Valcas iecienītākās tēmas. Pat iestudējumos, kuros māksliniece atsakās no naratīvās struktūras, viņas kustību teātris, piesātināts ar trāpīgām metaforām un oriģinālām mizanscēnām, atspoguļo visas emociju nokrāsas.
"Kad es iestudēju dejas izrādi, es strādāju ar telpu. Ķermenis – tās ir robežas. Samērot ķermeni ar citiem objektiem telpā – tas ir mans mēģinājums iziet ārpus robežām," viņa saka.
Atsvešinātība no dzīves
Ar klasisko mūziku horeogrāfe strādā jau sen. 2005. gadā Berlīnes Valsts operā Saša Valca iestudēja Henrija Pērsela Didonu un Eneju – tā bija viņas debija operas režijā, ļoti veiksmīga. Tai sekoja mūsdienu japāņu komponista Tosio Hosokavas opera Macukadze. Mākslas pasaulē ir jūtama liela kāre pēc svaigām idejām – talantīgo, savdabīgo vācieti sāka medīt operteātri, muzeji un citas institūcijas.
Robežas starp mākslas žanriem un profesijām vairs neeksistē. Saša Valca ir viena no tām māksliniecēm, kura pēdējos gados ir radījusi jaunu teātra realitāti, ko kopīgi audzē un bagātina drāma, deja, mūzika un vizuālā māksla. Horeogrāfe ir veidojusi performances, apdullinošas horeogrāfiskas instalācijas, kas vēsta par cilvēka atsvešinātību no sava ķermeņa, respektīvi, arī dzīves. Viņa atgādina, ka ķermenis ir ne tikai kustīgais, mobilais priekšmets, darba instruments un mākslinieka objekts, bet arī vienīgais neapstrīdamais cilvēka privātīpašums. Saša Valca piedalījusies monumenta veidošanā par godu Vācijas atkalapvienošanai – to atklās nākamgad.
2014.–2015. gada sezonā Berlīnes Valsts operas repertuārā ir iekļauts vēl viens Sašas Valcas jaundarbs operas žanrā – Klaudio Monteverdi Orfejs, taču tas būs nevis paša operas teātra, bet gan horeogrāfes kompānijas Sasha Waltz & Guests izstrādājums (2015. gada jūlijā).
Kičs iegūst stilīgas aprises
Lieldienu festivāla otrā izrāde šogad bija Džuzepes Verdi Simons Bokanegra ar Plasido Domingo titullomā. Tieši šajā uzvedumā Berlīnē pirms pieciem gadiem leģendārais tenors sāka baritona gaitas. Toreiz itāļu režisora Federiko Tjeci iestudējums, kas tika izrādīts uz lielās Berlīnes Valsts operas skatuves, šķita pārāk konservatīvs; šoreiz – uz kompaktākās Šillera teātra skatuves – tradicionālais, samērā greznais Simona Bokanegras ietērps ieguvis stilīgas, modernistiskas aprises. Šajā izrādē viss notiek loģiski un skaidri.
Plasido Domingo ir 73 gadi, viņš dzied un tēlo apbrīnojami, izstaro lielās, pēdējās XX gadsimta operas zelta laikmeta zvaigznes maģiju. Simonā Bokanegrā viņam bija lieliski partneri – soprāns Marija Agresta (Simona meita Marija/Amēlija) un tenors Fabio Sartori (Gabriēle Adorno).
Šajā izrādē es satiku spāņu kritiķi un publicistu Rubenu Amonu, kurš pirms dažiem gadiem uzrakstījis grāmatu par Plasido Domingo. Tā ir veltīta mūziķa 70 gadu jubilejai. "Izskatās, ka būs jāraksta turpinājums," saka Rubens Amons. "Plasido Domingo dzied arvien jaunas baritona lomas. Viņš neapstājas. Kas tālāk? Viņš kļūs par basu?!" Spāņu kritiķis piebilst, ka leģendārais dziedātājs vienmēr ir perfekti jutis opermākslas konjunktūru, ģeniāli izmantojis propagandas, pat demagoģijas instrumentus, lai sasniegtu savus augstos mērķus. Jā, Plasido Domingo ir kiča iemiesojums, taču tāda mēroga personību un talantu operā vairs nav. Turklāt viņš patiesi mīl un atbalsta jaunos dziedātājus – šīs jūtas ir abpusējas.
Festivālā Berlīnē Plasido Domingo piedalījās arī Berlīnes Valsts kapelas simfoniskajā koncertā, kurā pirmo reizi dziedāja solo Maksa Rēgera Rekviēmā – lūk, vēl viena jauna lomiņa! Staatskapelle Berlin ir vairāk nekā operas orķestris – Daniels Barenboims ir izaudzinājis to par enerģisku, daudzpusīgu ansambli ar savu stilu un raksturu, savu identitāti un ļoti piesātinātu māksliniecisko dzīvi, kuru veido gan opermūzikas, gan simfoniskais repertuārs.
Buenosairesas brīnumbērni
Daniels Barenboims festivālā ne tikai diriģēja katru vakaru, bet arī sniedza fenomenālu klavierkoncertu duetā ar Martu Argerihu Berlīnes filharmonijā. Abi pianisti dzimuši Buenosairesā, abiem bijusi brīnumbērnu slava. "Divi argentīnieši pie klavierēm vienā programmā – tā ir kā Kasparova un Karpova spēle! Katram ir tāds ego!" pirms koncerta priecājās Rubens Amons. Argeriha un Barenboims nelika vilties. Pirmajā daļā viņi atskaņoja Mocartu un Šūbertu, otrajā – Igora Stravinska Svētpavasari divām klavierēm.
Pirmo reizi šādā aranžējumā opuss izskanējis 1912. gada 9. jūnijā – Stravinskis iebrāzies Francijas mūzikas kritiķa Luī Laluā mājās, apkampis tur viesojošos Klodu Debisī un piespiedis viņu apsēsties sev blakus pie klavierēm un četrrocīgi nospēlēt Svētpavasari. "Tas mani vajā kā skaisti murgi," pēc tam sacījis Debisī.
Svētpavasaris Daniela Barenboima un Martas Argerihas lasījumā ierāva sevī kā viesuļvētra; tas skanēja izaicinoši laikmetīgi, asi, neapturami, satracināti, ar džezīgas improvizācijas sajūtu. Augustā pianisti atkārtos šo programmu savā dzimtajā pilsētā – uz Buenosairesas operas Teatro Colón skatuves.
Sveiciens Pjēram Bulēzam
Nākamajā gadā notiks divdesmitais Lieldienu festivāls. Kā allaž, visas izrādes un koncertus diriģēs Daniels Barenboims. Krievu režisors Dmitrijs Čerņakovs iestudēs Vāgnera pēdējo operu Parsifāls (dziedās Anja Kampe, Renē Pape, Andrēass Šāgers, Volfgangs Kohs).
Uz skatuves atgriezīsies Sašas Valcas iestudētais Tanheizers (solisti – Pēters Zeiferts, Adriana Pečonka, Marina Prudenska, Kristiāns Gerhāers, Kvangčuls Juns).
Festivāla koncertprogramma tiks veltīta izcilā franču komponista un diriģenta Pjēra Bulēza 90 gadu jubilejai, kuru viņš svinēs nākamā gada 26. martā. Viņa mūziku festivālā atskaņos trīs orķestri – Vīnes filharmoniķi, West-Eastern Divan (Daniela Barenboima miera projekts – ansamblis, kurā spēlē jaunie izraēliešu un arābu mūziķi) un Berlīnes Valsts kapela. Savukārt vijolnieka Gidona Krēmera un pianistes Martas Argerihas duets izpildīs Mečislava Veinberga un Ludviga van Bēthovena opusus.
Festivāla abonementu pārdošana jau sākusies; biļetes uz atsevišķām izrādēm un koncertiem varēs iegādāties no 2014. gada 8. novembra.
Lieldienu festivāls
Festtage 2015
Berlīnes Valsts operā un filharmonijā 2015. gada 27. martā–6. aprīlī
Informācija un programma skatāma šeit